Sešgadīgais mazdēls, ceļu uz vectēva mājām mērodams, gandrīz katru reizi jautā, vai beidzot vectēvs būs atgriezies mājās no kapiņiem.
Sešgadīgais mazdēls, ceļu uz vectēva mājām mērodams, gandrīz katru reizi jautā, vai beidzot vectēvs būs atgriezies mājās no kapiņiem. Gandrīz katru reizi tiek vērta vaļā galda atvilkne, lai pārlūkotu, vai tomēr vectēvs tajā tāpat kā agrāk nav atstājis konfekšu tūtu. Bērns vēl īsti nesaprot, ka no kapiņiem atpakaļceļa nav. Tāpat savu mammu atpakaļ no darbiņa vairs nesagaidīs Gulbenes bērnudārza audzinātājas sešgadīgā meitiņa. Dzīve pēc asinspirts turpināsies bez vardarbīgi nogalētajiem, taču ar slaktiņa atstātajām dvēseles ciešanu rētām.
Vardarbība – ikdienišķa parādība
Policijas pārstāvis divas dienas pēc notikušā pa radio teic, ka tas ir ārkārtējs gadījums un tāds notiek reizi simts gados.
Taču, ņemot vērā, ka vardarbība Latvijā šodien pieder pie ikdienišķām parādībām, diez vai tam var piekārt vienīgi ārkārtēja gadījuma birku. Piemēram, ģimene, kuru pastāvīgi terorizē vīrs – alkoholiķis. Sieva, tik vien kā ārdīšanās reizēs piezvanot policijai, trakotāju var iesēdināt uz «sutkām». Par to, kas notiek pēc tam, nevienam nav daļas.Tas nekas, ka ģimene nav spējīga alkoholiķi, ja ne vest uz saprātīga dzīves ceļa, tad vismaz piebremzēt viņa agresijas izpausmes.
Ar līdzjūtības izteikšanu nepietiek
Ņemot vērā vardarbības sindroma izplatību, valsts varas pārstāvji tomēr nevarētu apmierināties ar līdzjūtības izteikšanu, naudas pabalsta iedalīšanu un psihologu desanta nosūtīšanu uz nelaimes pilsētu. Kamēr vilciens nav aizgājis, acīmredzot būtu jāpievēršas programmai, kā valstī vairot sabiedrības drošību un mazināt ekstrēmu traģēdiju iespējamību.
Vienu no programmas vai projekta jomām varētu saistīt ar tik tiešām profesionālu, nevis amatieru līmeņa psiholoģiskās, psihiskās un psihoterapeitiskās palīdzības sniegšanu. Nevis kampaņveidīgi glābt kārtējo «ugunsgrēku», bet regulāri profilakses un izglītošanas nolūkos soli pa solītim aptvert visu sabiedrību.
Psihologu un psihoterapeitu pakalpojumi iedzīvotājiem pieejami tikai par attiecīgā speciālista noteikto maksu. Šī joma nav iekļauta valsts apmaksātajā veselības aprūpes programmā. Līdz ar to cilvēki, kam rocība ierobežota, psihiskas dabas simptomu risināšanai nepievērš nekādu uzmanību.
Kāpēc pašiem neiet pie sabiedrības?
Kāpēc gan psihologiem, ja reiz sabiedrība ir neatsaucīga, kaut vai ar preses starpniecību nepateicīgās sabiedrības izglītošanas nolūkos pie tās nevērsties pašiem? Citu nozaru ārstus sertifikācijas un pieraksta sistēmas ieviešana stimulējusi presē paust dažāda veida padomus un atzinumus. Psihologiem acīmredzot nav tādas nepieciešamības. Savukārt, kad presei jāsaskaras ar konkrētiem vardarbības izpausmes gadījumiem, kuru seku atvieglošanā iesaistījies arī psihologs, jāsaņem atteikums.
Visi nākam no bērnības
Psihologi vai katrā uzstāšanās reizē atgādina: – Mēs visi nākam no bērnības.
Bet kāda tā bērnība īsti ir? Standarta ģimenē vecāki, dienišķo iztiku gādājot, labākajā gadījumā ir aizņemti darbā vai taisa «ģēlas». Bērniem aizvien biežāk jādzird: – Pagaidi, nav laika, citreiz. Tā par neatņemamu nenobriedušā cilvēciņa sabiedroto ir kļuvis televizors ar visām no tā izrietošajām sekām. Tiek ņemts paraugs no «Zirnekļa cilvēka», «Briesmoņu kariem» un neskaitāmām citām multenēm.
Līdzīgi ir ar datoriem. Kamēr loģiskās prāta spēles bērnam nav aptveramas un līdz ar to – interesantas, datorā labajam varonim, lai atbrīvotu princesi, jānokauj simts un viens sliktais varonis. Un tad kādā mazā spītības un dusmu brīdī pieaugušajiem jāapjauš, ka viņš apgūtos paņēmienus izmēģina ne tikai ar dīvāna spilvenu vien. Viņš ir iedomājies, ka dzīve tas pats kino vien ir.
Ne vienā vien Amerikas štatā sabiedriskajā televīzijā filmu demonstrēšana ar vardarbības ainām vispār aizliegta. Vai arī pie mums, lai neizgudrotu otrreiz divriteni, nevajadzētu padomāt par televīzijas ainu saprātīgu koriģēšanu?
