Lai arī pagājušas nedēļas beigās un šīs sākumā Latvijā vietām lija, šī nedēļa atkal rit anticiklona ietekmē, un, ļoti iespējams, svētdien, 1. novembrī, varēs secināt, ka ir piedzīvots meteoroloģisko novērojumu vēsturē sausākais oktobris. Dabas brīnumi arvien šķiet interesanti Kalnciema novērojumu stacijas hidroloģijas tehniķei Annai Sprancei, kura ir gandarīta, ka jau vienpadsmito gadu var strādāt darbu, kas viņai patīk.
Brīvdienu dod vīrs
No rīta un vakarā sešos Anna dodas uz nelielu, aizaugušo grāvju dēļ bieži vien pārplūstošu pļaviņu, kas atrodas metrus piecdesmit no viņas mājas un nedaudz tālāk no vecās Kalnciema muižas drupām. Tur divu metru augsta staba galā uzstādīts Tretjakova nokrišņu mērītājs, tāds pats kā visas pasaules meteoroloģiskajās stacijās, kurā ielīst no gaisa nākošais lietus, sniegs, krusa vai citi nokrišņi. Pēc tam viņa šo vākumu ielej īpašā nokrišņu mērglāzē, arī visā pasaulē līdzīgā, ar kuru nosaka nolijušo nokrišņu daudzumu milimetros. «Tā 365 dienas gadā, izņemot svētdienas, kad mani darbā nomaina vīrs Edgars,» pasmaidot saka Anna Sprance. Pavasaros un ziemā vēl šiem pienākumiem nāk klāt Lielupes novērojumi.
«Kalnciemā es ieprecējos, šeit sāku dzīvot pirms 37 gadiem,» stāsta hidroloģijas tehniķe. Viņa ir iemīlējusi šo ģeogrāfiskā stāvokļa ziņā savādo ciemu, kas atrodas uz apmēram kilometru platas zemes strēles starp Kaigu purvu un Lielupi. Te Spranču ģimenē izaudzināti trīs bērni. Te Anna strādājusi katlumājā, arī veselībai ļoti kaitīgajā minerālvates ražotnē. Kalnciemā dzīvojot, 12 gadu ikdienā braukusi uz darbu Jelgavā RAF automašīnu virsbūvju cehā. Taču vismīļākais darbs, ko viņa aizrunāja un ar pateicību pārņēma no pensionāres Ārijas Priedītes, ir novērojumu veikšana hidrometeoroloģiskajā postenī.
Kalnciema pagastā kopš 1929. gada
«Laikā, kad vēl gar Kalnciemu nevijās Rīgas–Liepājas šoseja, nebija arī Jelgavas–Kalnciema šosejas, Lielupe bija galvenais ceļš. Pa to gāja kuģi un liellaivas. Tāpēc arī nav brīnums, ka tieši šeit vēl pirmās brīvvalsts laikā 1929. gada oktobrī ierīkoja hidrometeoroloģisko novērojumu posteni,» stāsta Anna. Viņas priekšniece Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Monitoringa daļas vadītāja Iveta Indriksone piebilst, ka Kalnciemā iegūtie mērījumi tiek iekļauti Lielupes kopējā ūdens notecē, ko Lielupe aiznes uz Rīgas jūras līci. Šie un dažādi citi rādītāji tiek ņemti vērā, analizējot, kā tiek pildītas arī starptautiskās konvencijas klimata un vides aizsardzības jomā. Arvien vairāk pasaulē hidrometeoroloģiskos novērojumus veic automātiskās iekārtas. Pirms diviem gadiem arī Lielupē, Kalnciemā iepretī agrākajam būvmateriālu kombinātam, tika uzstādīta automātiska iekārta ūdens caurplūduma mērīšanai. «Taču cilvēka veiktie mērījumi un novērojumi, sevišķi bīstamās laika apstākļu situācijās, kā arī palu laikā, ir neaizstājami,» saka Iveta Indriksone. Viņa piebilst, ka Anna Sprance hidroloģijas tehniķa darbā sevi parādījusi kā ļoti precīzu, akurātu un atsaucīgu darbinieci. «Katru dienu viens un tas pats. Lietū vai sniegā, vasarā vai ziemā. Taču novērojumos veiktie pieraksti paliek vēsturē,» Iveta Indriksone raksturo hidroloģijas tehniķa ikdienu.
Uz ledus – tikai ar vergu
Anna Sprance gan nesūdzas, ka darbs, kur «katru dienu viens un tas pats», viņai liktos vienmuļš. Daba pārsteidz. Tagad visi grāvji ir sausi, bet piepeši 8. septembrī Kalnciemā pilnībā parādījās tā saucamais «Rīgas līča efekts». Proti, karstajā augusta saulē sasilušais jūras ūdens iztvaikoja mākoņos un, aukstu ziemeļu un ziemeļrietumu vēju atdzesēts, jūras piekrastē nolija tādām straumēm, ka, Kalnciemā veicot mērījumus, atklājas – nolijusi gandrīz vai visa septembra norma. «Reiz decembrī vienā naktī bija sasnidzis pusmetrs sniega. Tu, ejot ārā, knapi vari attaisīt durvis. Ziņo uz Rīgu, un izrādās, ka Kalnciemā sniegs ir visbiezākais,» atceras Anna Sprance.
Sava pieredze viņai, ir veicot mērījumus uz ledus, kur nekad nedrīkst iet viens. «Sākuma gados man gadījās, ka tikko neiekāpu zvejnieku atstātā, bet pa nakti ar plānu ledu pārsalušā, taču lielā āliņģī. Labi, ka līdzi bija verga, kas, ar vieglu sitienu plānajam ledum izejot cauri, brīdināja par briesmām. Lielupe ir ļoti viltīga,» brīdinoši saka Anna. Arī iepretī viņas mājām upē ietek pazemes avoti, virs kuriem ledus parasti ir plāns.
Nojauš siltu ziemu
Darba samaksa Kalnciema novērojumu stacijā tiek aprēķināta, ņemot vērā, ka darbinieks strādā trīs stundas dienā. «Man darba līgumā ir punkts, kas atļauj paralēli strādāt vēl kādu citu darbu. Tā arī būs jādara, jo citādi pensija sanāks maza,» atzīst Anna Sprance, kas ir Smiltenes Lauksaimniecības tehnikumā diplomēta agronome. Tiesa, Kalnciemā atrast darbu nav viegli, kaut agrākā būvmateriālu kombināta vietā attīstījušās dažādas ražotnes. Braukt strādāt uz Rīgu? Tie ir vismaz pieci eiro ceļam vien. «Esmu priecīga, ka man ir darbs un turpinās darba stāžs,» saka Anna Sprance. Turklāt ģimenei ir dārziņš, kur aug puķes un citas lauku veltes. «Es priecājos par katru ziedu, kas uzzied,» tā Anna. Atliek arī laiks iet uz purvu dzērvenēs. Bērni izauguši, visi bijuši ārzemēs un visi atgriezušies Latvijā. Vecākiem ir prieks, ka viņi dzīvē atraduši savu ceļu un dara darbu, kas patīk. «Divpadsmit gadu strādājot Jelgavā RAF, es neredzēju, kā mani bērni izaug. Darbs bija maiņās, arī ceļš aizņēma laiku. Toties tagad varu palīdzēt mazbērnus audzināt,» saka Anna.
Par gaidāmo ziemu Anna Sprance nojauš, un to runājot arī veci ļaudis, ka tā būs silta. Uzsals varbūt tikai kādu brīdi. Taču viņa ir sagatavojusi darbam sniega mērlatas, jo pirmo sniegu sola jau nākamās nedēļas sākumā. Cerams, ka pirms īstā ziemas sala arī uzlīs – zemei jākļūst mitrākai, lai augi labāk pārziemotu. ◆
