Runājot par pensionāru sociāli pazemojošo situāciju valstī, kā izsmiekls nāk prātā ekspremjera Repšes spārnotais teiciens: kā var nesolīt?!
Runājot par pensionāru sociāli pazemojošo situāciju valstī, kā izsmiekls nāk prātā ekspremjera Repšes spārnotais teiciens: kā var nesolīt?! Droši varu apgalvot, ka liela daļa pensionāru ar zemajām pensijām, balsoja par Repši cerībā, ka jaunā valdība labos kliedzošo netaisnību. Savu algu trīskāršošanai valdībai līdzekļi atradās, taču par tūkstošiem trūcīgo ļaužu parūpēties tā arī neiznāca. Kādēļ gan tā? Ar rūgtumu sirdī vēlos atgādināt, ka jaunākās paaudzes politiķi (īpaši “Jaunais laiks” ar to lepojas), kas šobrīd pārstāv lielu Saeimas daļu, izglītojušies 60. – 90. gados. Tieši tad, kad mana paaudze – tagadējie pensionāri –, saņemot nieka atalgojumu, gādāja, protams, netieši, par viņu bezmaksas (ar krietnu stipendijas piemaksu) izglītību. Tāda bija valsts politika padomijā. 90. gados naudas reforma pārvērta mūsu mūža ietaupījumus sīknaudā, “Bankā “Baltija”” pazuda arī pēdējie graši.
Es nostrādāju par skolotāju 40 gadu, arī mans vīrs ilgus gadus bija pasniedzējs Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Sasniedzot 55 gadu vecumu, man aprēķināja pensiju 132 rubļus. Turpināju strādāt, taču, pensionējoties īsi pirms 1993. gada, mana pensija bija gaužām niecīga, pašlaik nedaudz pārsniedzot Ls 60. Tāda pati pensija ir arī manam vīram. Šādu pensiju un vēl pat mazāku valstī saņem vairāk par 3000 veco cilvēku. Nav saprotams, kāds pamatojums ir, manuprāt, visai dīvainai pensiju indeksācijas kārtībai – rudenī indeksēja līdz Ls 150, aprīlī – līdz Ls 175 lielas pensijas. Cik man zināms, iztikas minimums valstī ir ap simts latu. Nekādi nevaru saprast, kādēļ vēl jāpalielina pensijas, kuras ir jau tā pietiekami lielas salīdzinājumā ar maniem 62 latiem. Ja aprīlī pensiju indeksācijai tiek tērēti Ls 13,4 miljoni, tad arī pensijām līdz Ls 100 būtu jūtams pielikums.
Rudenī pielikums manai pensijai bija Ls 2,4, taču tie, kam pensija ir Ls 150, saņēma piecus latus. Vai tas ir taisnīgi? Loģiski spriežot, mazākām pensijām vajadzētu lielāku pielikumu – respektīvi, indeksēt apgriezti proporcionāli pensijas lielumam. Vai tad cienītajiem likuma kungiem nevajadzētu reāli palīdzēt vecajiem cilvēkiem ar lielu darba stāžu savas tautas labā un mazu pensiju? Vai tiešām mani un mana vīra 40 darba gadi, veltīti jaunatnes izglītošanai, nav pietiekama investīcija izdzīvošanai nepieciešamo līdzekļu nodrošināšanai vecumdienās?!
Ja ticam publikācijām laikrakstā “Diena” 12.01.04., patēriņa cenas 2003. gadā palielinājās par 3,6%, bet šogad jau par 6%, tarifu kopums par dzīvokļa uzturēšanas pakalpojumiem – 7,1 %, uztura produktu padārdzinājums – 2,6% (cik tagad?!) un medikamentu cenu kāpums 10,2%, šogad vēl plus PVN.
Cienījamie ministri un deputāti! Kā var izdzīvot ar 60 latu lielu pensiju? Interesanti, cik dienu jums pietiktu ar šo summu – vienai, divām? Un ko jūs iegādāsities par Ls 2,4 (manas pensijas pielikums oktobrī) – izdzersiet tasīti kafijas? Izbrīnu un nesapratni rada labklājības ministres Dagnijas Staķes apgalvojums, ka pensiju pielikums Latvijā pēc 1996. gada esot labākais Eiropā (LTV raidījumā “Kas notiek Latvijā?”). Kā to saprast, ja 317 500 pensionāriem aprēķinātā pensija nepārsniedz Ls 60. Vienīgais normālais pielikums pensijām bija 1998. gadā, ministra Makārova laikā, – deviņi lati. Varbūt vai, precīzāk sakot, acīmredzot šie pensionāru tūkstoši atstāti nolemtībai (lasīt – izmiršanai), jo pēdējā laikā krietni samazinoties viņu skaits.
Kā cerības stariņš pavīd doma – tomēr beidzot noteikt piemaksu par katru nostrādāto darba gadu (raksts “Dienā” 13.01.04.). Vai tas nebija jādara jau iepriekšējām valdībām, jo indeksācija, neņemot vērā darba stāžu, pašos pamatos ir netaisnīga. Tas dotu iespēju izmisumā iedzītajiem cilvēkiem kaut nedaudz uzlabot savu materiālo situāciju! Domāju, ikvienam ir skaidrs, ka šobrīd izdzīvot ar līdzekļiem, kas zemāki par valstī noteikto iztikas minimumu, nav iespējams. No kaut kā ir jāatsakās – jāknapinās ar uzturu, par pieklājīga apģērba iegādi nemaz nerunājot, jāatsakās no dārgajām zālēm, kas vienā otrā gadījumā ir dzīvības jautājums.
Mani pārsteidza, precīzāk sakot, satrieca raksts “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” (23.02.04.) “Pensijas cels līdz ar inflāciju”. Tā būtība ir šāda: 1998. – 2002. gadā no valsts pamatbudžeta sociālajam budžetam aizdeva 86 miljonus latu. Tā kā 2003. gadā bija sociālā budžeta pārpilde, šo aizņēmumu varētu segt, ja vien – ak vai! – ne kredītprocenti, jo šī summa nu jau sasniedz 150 miljonu (protams, ja avīzes dati atbilst patiesībai). Cik zināms no preses, valdība ne reizi vien dažādiem uzņēmumiem atlaidusi parādsaistības. Vai tad šis nebūtu tas gadījums, kad veco ļaužu labā kredītprocentus vajadzētu norakstīt? Repšem tas pat neienāca prātā (kā gan citādi nodrošinās sev un saviem ministriem trīskāršu algu?). Varbūt cienījamam Emsim vajadzētu padomāt, vai ir ētiski valdībai iedzīvoties uz nabadzībā iedzīto veco ļaužu rēķina. Uzskatu, ka gan valdībai, gan parlamentam trūkst politiskās gribas šo situāciju valstī vērst par labu.
Izbrīnu rada tas, ka pēdējā laikā pensionāri klusē, arī pensionāru organizācijas aktivitātes nemana. Vai tiešām nevajadzētu nākt klajā ar priekšlikumiem nopietnām akcijām? Tikmēr, kamēr sadzird! Kamēr pašos pamatos izmainīs netaisnīgo pensiju sistēmu! Jebšu ar Ls 60 makā – ļoti “atbilstoša” pensija ES valstij?
Dzidra Dzērve, pensionāre
