Šogad varam baudīt Latvijas dabu, krāšņumu un atklāt skaistumu savā valstī, nemērojot daudzos kilometrus un nešķērsojot robežas. Arī mūsu ģimene šovasar centās aktīvi paceļot pa pašu zemīti, atklājot dažādas skaistas vietas. Vidzemes pusē vienā no viesu namiem iepazināmies ar jauku ģimeni, kas arī bija nolēmusi darīt to pašu un devusies baudīt atvaļinājumu. Iepazināmies šovasar, taču sajūta bija, ka šos cilvēkus pazīstam jau gadiem ilgi.
Turpinājām uzturēt kontaktus, un, izrādījās, viņi dzīvo Ogrē, kur nebiju nekad bijusi. Vienmēr, braucot garām, likās – Ogre tāda neliela pilsētiņa šosejas malā vien ir. Jauniegūtie draugi mūs uzaicināja apskatīt pilsētu rudenī. Pārsvarā pieņemts, ka rudens krāšņumu brauc baudīt uz Siguldu, Līgatni, Cēsīm un Tērveti, bet mēs devāmies iepazīt kādu kripatiņu no Ogres puses piedāvājuma. Un jāatzīst – biju patiešām patīkami pārsteigta, cik Ogre ir skaista. Bija sajūta, ka šī pilsēta visu laiku ir slēpusies. Divos vārdos sakot – tā ir pilsēta mežā.
Sākam ar Ogres centru, kur izmēģinām pie mūzikas skolas uzstādīto jaunumu – viedo soliņu, pie kura var piesēst un izvēlēties noklausīties kādu klasiskās mūzikas skaņdarbu. Tad dodamies uz Ogres upes pusi, kur ir lielākais lokveida tipa tilts Latvijā – 94 metrus garš, 4,5 metrus plats. 1966. gadā būvētais gājēju tilts pilsētas centrālo daļu savieno ar Pārogri. Kopš 2017. gada pāri upei 100 metru garumā ir uzstādītas koka laipas, kas atdzīvina pagājušā gadsimta 20.–30. gadu peldu kūrorta gaisotni pilsētā. Turpat uz upes izveidota peldošā skatuve – estrāde, kura tobrīd gan bija tukša, bet vasarā priecējusi vietējos un pilsētas ciemiņus ar dažādiem koncertiem, ko klausīties varēja abos krastos.
Vēsturiskais kūrorts
Ogrē iespējams baudīt ne tikai burvīgas dabas ainavas, bet arī kūrorta laika vēsturisko arhitektūru. Izejam Brīvības ielu, kur pastaigājas ģimenes ar bērniem, satiekas draugi un ko vienmēr apskata pilsētas ciemiņi. Izveidoti celiņi riteņbraucējiem, daudzviet ir arī iespēja noīrēt velosipēdu, lai var apskatīt vairāk. Pilsētas skvērā ogrēniešus un pilsētas viesus priecē digitālā strūklaka, kurai digitālajā ūdens ekrānā iespējams vērot visdažādākos vizuālos tēlus un programmas, kas tiek mainīti, pielāgojot pilsētas noformējumam vai pasākumam. Īpaši skaisti strūklaka izskatās tumšajās vakara stundās, kad visā krāšņumā redzamas veidotās krāsas, tēli un zīmes. Strūklaka darbojas sezonāli, bet, par laimi, mums vēl izdevās to redzēt, jo šogad rudens laika apstākļi mūs lutina. Virs gājēju ielas plīvo lielais Latvijas karogs, kas ir ļoti iespaidīgs. Pilsētas centrā padomāts arī par bērniem, ir skaisti bērnu laukumiņi, kuros ļoti padomāts par drošību.
Apskates objektu netrūkst, vienas dienas laikā apbraukāt un apskatīt visu nav iespējams. Kaut Ogres centrā ir sajūta, ka visu laiku apkārt ir meži un parki, dodamies arī nedaudz ārpus pilsētas, pa ogrēniešu skaistākajām un mīļākajām vietām, kas ir turpat netālu, jāpabrauc vien dažus kilometrus.
Viena no skaistākajām vietām Ogrē ir Lazdukalns jeb dendroloģiskais parks (saukts arī par Špakovska parku). Tas dibināts 1975. gadā ļoti ainaviskā vietā – Grantskalnos, kas ir Ogres Zilo kalnu turpinājums. Doma šajā pilsētas daļā izveidot parku radās 1975. gadā Jānim Špakovskim (1935–2014) un viņa dzīvesbiedrei Benitai, kuri te tikko bija apmetušies uz dzīvi. Teritorijas ainaviskais reljefs un kalnā esošais senais muižas dīķis bija kā radīti šīs ieceres īstenošanai. Paralēli tīrīšanas un kopšanas darbiem Jānis Špakovskis sāka arī stādīt kokus, izvēloties galvenokārt vērtīgas sugas – ozolus, sarkanos ozolus, skābaržus, valriekstus, Marejas priedes. 1993. gadā ar Ogres pilsētas domes lēmumu dendroloģiskajam parkam “Lazdukalni” piešķirts sabiedrībai svarīga objekta statuss.
Parkam cauri līkumo pastaigu takas, uzbūvēts skatu tornis, no kura paveras Daugavas ielejas ainava. Parkā ir dīķis ar ūdensrozēm un Mīlētāju saliņa. Aug ap 400 dažādu augu sugu un šķirņu, kā arī vairāki unikāli eksemplāri, piemēram, Amūras korķakoks (Phellodendron amurense), stepes gobas (Ulmus minor) korķa forma un citi. Parks apmeklējams jebkurā laikā, izstaigājot tur izveidotās takas 1,8 kilometru garumā. Takām piešķirti arī nosaukumi. Kopējā parka teritorija ir 5,9 hektāri.
Zilo kalnu ainavas
Dabas parks “Zilie kalni” Ogrē ir interesanta vieta, kur doties, piemēram, nūjotājiem, pastaigu cienītājiem – visiem, kas vēlas dzīvot aktīvi vai vienkārši paelpot svaigu meža gaisu.
Zilo kalnu dabas parks, kurā daudzi dodas pastaigās, kā galveno gala mērķi izvirza uzkāpt vienā no augstākajiem skatu torņiem. Skatu tornis izvietots augstākajā vietā, aptuveni 90 metru virs jūras līmeņa. Torņa augstums ir 30 metru, un no tā paveras iespaidīgs skats uz Rīgu, televīzijas torni, krāšņajiem Daugavas lokiem. Izbrīna, cik Latvija ir zaļa, jo torni ieskauj mežs. Uzkāpjot augšā, jūtama neliela aizdusa. Vējā gan būtu diezgan baisi šeit atrasties. Daudzi tiek tikai līdz pusei, jo augstāk iet baidās vai ir nedroši, bet ir vērts saņemties, lai redzētu apbrīnojamo skaistumu no pašas augšas.
Turpat netālu ir Dubkalnu ūdenskrātuve, kas atrodas Zilo kalnu dabas parka teritorijā. Dubkalnu karjera nosaukums, iespējams, radies laikā, kad 20. gadsimta 50. gados derīgo izrakteņu krājumus Grantskalnos novērtēja toreizējās Ļeņingradas ģeoloģiskās izmeklēšanas speciālisti. Visticamāk, Dubkalni ir krieviskots līdzās esošo Ozolkalnu nosaukums. Ūdenskrātuves vidējais dziļums ir 2,5 metri, bet kopējā platība – 12,7 hektāri. Dubkalnu ūdenskrātuve ir ļoti iecienīta atpūtas vieta Ikšķiles un Ogres iedzīvotāju vidū. Tajā labprāt dodas peldēt visa gada garumā, ko arī pieredzējām paši savām acīm – piebraucot mašīnai, vairāki cilvēki droši iet ūdenī, kaut ir jau rudens.
Iespaidiem bagātajā dienā pēc garās pastaigas pa Zilo kalnu parku nedaudz atpūsties jauniegūtie draugi mūs aizveda uz Tīnūžu saliņu, kas atrodas Ikšķiles novadā. Tā ir dabīgi izveidojusies saliņa, kuru apskalo Mazā Jugla. Ļoti skaista vieta ar atjaunotu trošu tiltu, kas ved uz saliņu. Var atpūsties un vienkārši baudīt krāšņo dabu, klusumu un mieru. Pretī saliņai atrodas Tīnūžu muiža, kas rakstītajos avotos minēta jau 16. gadsimtā. Muižā saimniekojušas vairākas dzimtas – fon Rozeni, fon Tīzenhauzeni, līdz Pirmā pasaules kara beigām to pārvaldīja fon Volfi. Neatkarības cīņu laikā muižā atradās 4. Valmieras kājnieku pulka štābs. 1932. gadā muižas saimniecība tika nodota Latvijas kara invalīdu savienības pārziņā. Otrā pasaules kara laikā kungu māja tika nopostīta, un uz tās pamatiem uzcelta jauna ēka. No kādreizējām muižas ēkām līdz mūsdienām saglabājusies lielākā daļa, ir iespēja apskatīt saimniecības būves, kādreizējo alus brūzi un 20. gadsimta sākumā celto muižas pārvaldnieka māju. Lai sekmētu Latvijas kultūras mantojuma saglabāšanu un veicinātu sabiedrības interesi par to, šeit tiek rīkoti pasākumi. Par saliņu klīst dažādi nostāsti par to, ka šajā vietā ir kas maģisks. Ar īpašiem rituāliem un senču tradīcijām šeit tiek svinēti saulgriežu svētki.
Pēc Tīnūžu salas vēl izmetam kādu līkumiņu vakara pastaigā gar Daugavas promenādi, kura arī ir iecienīta vietējo iedzīvotāju, makšķernieku un pilsētas ciemiņu pastaigu vieta.
Domāju, katram vajadzētu Ogri iekļaut apmeklējamo pilsētu sarakstā. Aizbraukt un atklāt šo noslēpumaino pilsētu, kura paslēpusies mežā. Es noteikti zinu, ka atgriezīšos Ogrē vēl, jo palika daudz neapskatīta un neiepazīta.
