Osvaldam Plucim un viņa kundzei Felicijai vēl arvien ir raits solis un darbīgs prāts, kaut gadi abiem jau nāk ap astoņdesmit.
Osvaldam Plucim un viņa kundzei Felicijai vēl arvien ir raits solis un darbīgs prāts, kaut gadi abiem jau nāk ap astoņdesmit.
Līdzšinējās dzīves otrā puse ir nodzīvota Jelgavā, bet dzimis un audzis Osvalds ir pie Līgatnes, Felicija – Lietuvā, Biržu rajonā pie pašas Latvijas robežas. Pēc tam abiem negaidīti 17 gadi pagāja izsūtījumā (no tiem 16 gadi aiz Polārā loka Krievijas Tālajos Ziemeļos). Felicijas un Osvalda iepazīšanās un ģimenes dibināšanas vieta ir pa pavisam mazais Inokentjevskas ciems, kas atrodas tundrā pie Jeņisejas ietekas Ziemeļu ledus okeānā, vēl lielu gabalu uz ziemeļiem aiz Igarkas, Noriļskas, kas baltiešiem ir diezgan pazīstamas izsūtījuma vietas.
Nemanot pienācis laiks, kad par 1941. gada izsūtīšanām stāsta vairs tikai tā laika jaunieši un bērni. No pieaugušajiem vīriešiem, kas tika ieslodzīti lēģeros, izdzīvoja varbūt daži no simta. Ja kāds vēl spējis saglabāt veselību līdz šai tūkstošgadei, tad tas jau ir vairākkārtīgs brīnums. Arī tā laika mātes, vecākas kundzes, kurām, pienākot reabilitācijas laikiem, izdevās atgriezties dzimtenē, visbiežāk nu jau ir tajā saulē. Atlikuši vien gados jaunākie, kuriem arī tagad iet pāri piecdesmit, septiņdesmit, astoņdesmit. Varbūt kādreiz liekas, ko nu tirdīt to drūmo pagātni, rakstīt par tālo braucienu lopu vagonos, pazemojošām ciešanām, nabadzību, aukstumu utt.? Taču, ja padomā, šie stāsti taču ir par apbrīnojami stiprajiem cilvēkiem, par uzņēmību un izturību, kas par paraugu noder arī mūsdienās.
Es gribu pie mammas un tēva!
1941. gada vasarā Osvalds kā deviņpadsmitgadīgs jauneklis, Rīgas Valsts tehnikuma audzēknis, vasaras brīvdienās strādāja Līgatnes zāģētavā par tabeļvedi. Kā zināms, Latvijā 14. jūnija «čekas» upuru aresti sākās agri no rīta. Par tiem tūlīt jau runāja plašā apkārtnē. Osvalds vairākas reizes piezvanīja uz mājām. Tēvs Eduards Plucis Latvijas laikā bija aizsargs, kā arī dzirnavu īpašnieks. Bažas par to, ka ģimenei draud briesmas, bija jūtamas. Tomēr uz Osvalda tālruņa zvaniem mājinieki atbildēja, un līdz pulksten 11 viss bija kārtībā. Bet tad klausulē iestājās klusums, līnija bija atslēgta. Osvalds sēdās uz velosipēda un jau pa gabalu mājas pagalmā ieraudzīja čekistu automašīnu, kurā sēdēja arestēto kaimiņu ģimene. Viņš pagriezās un brauca atpakaļ. Pa ceļam Osvalds satika jaunāko māsu Alisi, kas gāja uz mājām. Brālis teica: «Bēgsim prom, purvā iekšā!» Māsa atbildēja: «Es gribu pie mammas un pie tēva.» Abi tālāk devās katrs uz savu pusi. Taču Līgatnē māsīca pierunāja Osvaldu braukt pie ģimenes. «Ko tu viens te dauzīsies!» viņa atmeta.
Domājot par šo liktenīgo brīdi, tagad Osvalds Plucis saka: «Vispār grūti pateikt, kā tajā baigajā laikā man pašam būtu bijis labāk. Ja paliktu mājās, droši vien nokļūtu karā. Vai es tur izdzīvotu? Kur galu galā nokļūtu?» Stāstot par izsūtījumā pārdzīvoto, viņš bieži saka vārdus: «Dievs nedod!» Dievs nedod piedzīvot tos pazemojumus, nabadzību, pusbadu, bargo klimatu! Tomēr, salīdzinot ar leģionāriem vai padomju latviešu divīzijas karavīriem, kas palika kara laukos Volhovas purvos vai Kurzemes katlā, viņam taču bija klājies daudz labāk. Tas ir paradokss, ka «čeka», pūloties iznīcināt mūsu tautas garu, vienu otru latviešu jaunekli izrāva no kara ugunīm.
Elles pievārtē
Viens no Osvalda Pluča likteņbiedriem jelgavnieks LLU profesors Jānis Benze savā 1997. gadā izdotajā atmiņu grāmatā «Elles pievārtē» raksta: «Visa šī milzīgā cilvēku pārvietošana uz ziemeļiem tagad liekas kā pilnīgi bezjēdzīgs pasākums, ja vien tās mērķis nebija, cik vien iespējams, pasliktināt izsūtīto dzīves apstākļus.» «Likās, ka mēs esam aizvesti, lai nomirtu paši savā nāvē un lai pirms nāves vēl, cik iespējams, pastrādātu padomju Moloha labā.» Šī grāmata ieņem goda vietu Pluču ģimenes bibliotēkā. Taču, kā šķiet no Osvalda Pluča stāstījuma, viņam ar māsu, brāli un māti (kā arī vēlāk kopā ar kundzi) tomēr bija kaut nedaudz paveicies. Protams, sevišķi jau nometinājuma sākumā, bez apmācības un pieredzes zvejojot vietām pat trīsdesmit kilometru platajā, vētrās bangojošajā Jeņisejā, pastāvēja risks noslīkt. Protams, visu kara laiku trūka pārtikas, vitamīnu, 1942. gada vasarā nebija arī īstas pajumtes (Osvalds kopā ar brāli, māsu un māti naktīs pārgulēja uz mūžīgi sasalušās zemes zem vecām laivām). Tomēr visa Pluču ģimene, izņemot tēvu Eduardu Pluci, šo briesmīgo laiku pārdzīvoja. Tas jau ir vispārzināms, ka starp 1941. gada 14. jūnijā arestētajiem, uz lēģeriem nosūtītajiem vīriešiem, no katra simta izdzīvoja daži.
Medaļniekus miliči netramdīja
«Zivīte ziemeļos bija tāda, ka cepās pati savos taukos. Taču no gaisa nekas nekrita. Bija jākustas, jākustas un jākustas. Mums, kas laukos bija pieraduši pie smaga fiziska darba, tas, šķiet, bija vieglāk nekā pilsētniekiem, kas līdz šim pārsvarā bija darījuši garīgu darbu,» atceras Osvalds Plucis. «Ziemā zvejojām zem ledus, kas bija pusotra metra biezs. Ar velteņiem 50 – 60 grādu salā staigāt nevarēja. Par laimi, atradās viens večuks, kas no vecām virvēm iemācīja pīt vīzes. Tās, strādājot pie āliņģiem, apledoja, taču kājām un tad jau arī pašam bija silti. Izvilktās zivis pāris minūšu laikā sasala kā malkas pagales. Pavasaros tās likām pagrabā, un vasarā ar kuģi vai piecdesmito gadu beigās pat ar lidmašīnām aizveda. Vēlāk mums atļāva nodibināt kolhozu «Polārā zvaigzne». Tad jau tomēr kaut cik bija sava, nevis «čekas» uzraugu teikšana.»
Interesanti, ka tā sauktajā Hruščova laikā, kad beidzās visdrūmākie staļiniskās tirānijas gadi, Osvalds Plucis kļuva par šā kolhoza priekšsēdētāju un kā strādīgs darbinieks saņēma medaļas, pat tika uzaicināts piedalīties vissavienības tautas saimniecības sasniegumu izstādē Maskavā. Šo izdevību viņš izmantoja, lai pirmo reizi pēc 14 gadiem kaut uz dažām dienām iegrieztos Latvijā. Piespraustās medaļas Tēvzemē noderēja. Kad nebija kur palikt, varēja mierīgi gulēt stacijā – milicis klāt nenāca.
Jelgavā jūt drauga plecu
Par savu mīlestību Feliciju Pluča kungs vārdos ir īss. Lietuvā 1941. gada jūnija «čekas» masveida aresti notika dažas dienas vēlāk. Feliciju arestēja 18. jūnijā Pasvales ģimnāzijas skolas solā. Kad ešelons ar izsūtītajiem atstāja Lietuvu, vācieši jau sāka bombardēt Viļņu. Laulību abi jaunieši reģistrēja turpat Inokentjevskā 1947. gadā. 1948. gadā ciema feldšeru punktā piedzima meita Rūta. Vairāk bērnu tajā situācijā diemžēl atļauties nevarēja. Kāpēc, 1958. gadā atgriežoties Latvijā, tieši Jelgava kļuva par Pluču ģimenes pilsētu? Līgatnē nacionalizētajās dzirnavās Osvaldam nebija kur palikt, bet Jelgavā jau bija iekārtojušies draugi un paziņas no izsūtījuma laika. Tie viens otram palīdzēja, un jau 1959. gadā Osvalds Plucis, strādājot arī valsts darbā par namdari, Pārlielupē sāka celt māju. Šeit veicās satikt arī jau minēto profesoru Jāni Benzi, gan tagadējo Jelgavas novada politiski represēto apvienības «Staburadze» priekšsēdētāju Ilmāru Uzānu, kas piecdesmitajos gados pa Jeņiseju kuģoja kā šonera kapteinis. Jelgava ir arī tuvāk nekā Līgatne Felicijas dzimtajai Lietuvai.
Atmodas laikā Osvalds jutās labi, bet tagad kaut kas neesot tā, kā vajag. Pašiem ar sievu kā represētajiem pensija ir laba, jo darba stāžā ieskaitīti 106 gadi (saskaņā ar likumu viens izsūtījuma gads pensijas aprēķinā tiek skaitīts par sešiem). Taču, kā lai dzīvo vienkāršie pensionāri? Par mazdēlu Juri, kas labi izglītots un nupat kā nodibinājis savu ģimeni, abiem vecvecākiem ir prieks. Taču tepat blakus pa ielu iet pusaugu meitenes, kas smēķē un lamājās tāpat kā savulaik nabaga Sibīrijas puišeļi, kuru tēvi paņemti karā.
