Elitas Simsones vadītais deju ansamblis nākamajā nedēļā iepriecinās ar koncertiem Operā un Jelgavas Kultūras namā.
«Lielupe» Jelgavas daudzo deju ansambļu vidū izceļas ar savu dejotprieku un prasmi, par ko to arī iecienījuši skatītāji, kā pierāda ansambļa koncertos parasti piepildītā zāle. Vēsmas Puriņas 1959. gadā izveidotās «Lielupes» vadītāja nu jau 32 gadus ir kolektīvu savulaik no Viļa Ozola pārņēmusī Elita Simsone.
Nākamajā nedēļā «Lielupe» gatavojas īstenot divus nozīmīgus pasākumus, kas arī bija galvenais iemesls tikties ar ansambļa vadītāju. Taču saruna ar E.Simsoni izvērtās plašāka, skarot vairākus latviešu dejai nozīmīgus jautājumus.
– Tautas deju ansambļu koncerts «Mēs mīlam dejā», ko rīko «Lielupe» un viesi, svin 15 gadu jubileju. Tāpēc esat sasparojušies uz diviem atšķirīgiem koncertiem – Operā un mūsu pašu pilsētas kultūras namā.
Jā, tie būs divi pilnīgi atšķirīgi koncerti. Tā ir reize, kurā mēs vēlējāmies rast sev iespēju dejot Rīgā, jo, kā pierāda iepriekšējās reizes, uz «Mēs mīlam dejā» brauc interesenti no visas Latvijas un paši jelgavnieki, kā varbūt agrākos laikos pieraduši, nemaz tā netiek uz deju koncertiem. Tas ir šo kolektīvu lielākais prieks un lielākais nopelns – tie nebrauc ar obligāto, bet sev raksturīgo repertuāru, jo skatītājam vienmēr ir interesanti redzēt jaunumus. Šie kolektīvi ir arī tie, kuros ļoti attīstās jaunrade, un tajā pašā laikā neizpaliek arī klasiskās vērtības. Šāds savienojums ļoti piesaista skatītājus un pierāda arī mūsu nopietno attieksmi pret to, ko darām. Ir numuri, kas ieguvuši ļoti augstu novērtējumu ne tikai Latvijā, bet arī starptautiskos konkursos.
Parasti (ar retiem izņēmumiem) cenšamies izvairīties no obligātā repertuāra. Tā kā «Lielupē» ir iestudēts pats jaunākais uzvedums, ko sadarbībā ar režisoru Uģi Brikmani radījis horeogrāfs Agris Daņiļevičs, – «Zvaigžņu rakstu kalējiņi» –, rādīsim to. Pilnā apjomā tas Jelgavā uzvests tikai reizi, vēl vairākos koncertos skatītāji to redzējuši vien daļēji. Tā kā tam vajadzīgs plašums, mēs vēlējāmies piecpadsmito «Mēs mīlam dejā» gadskārtu veidot nedaudz citādu. Operas koncerta pirmajā daļā mūsu aicinātie kolektīvi «Daiļrade», «Dancis», «Gatve», «Rotaļa», «Teiksma» un «Vektors» rādīs labāko no sava repertuāra, bet otrajā daļā «Lielupe» uzvedīs «Zvaigžņu rakstu kalējiņus» kopā ar labākajiem attiecīgā žanra mūziķiem – Emīlu Balceri, Edgaru Kārkli, Kristīni Kārkli, Laimu Jansoni, Ilzi Grunti, Mārtiņu Miļevski, Dzintaru Vīksnu, Gati Valteru, Arnoldu Kārkli, Kasparu Bārbalu, popgrupu «Noslēpums» (vadītāji Erita Karlsone un Uldis Timma). Uzveduma muzikālā daļa veidota pēc Jelgavas folkloras materiāliem, bet ar mūsdienīgu skatījumu, kur visam pāri ir mīlestība. «Zvaigžņu rakstu kalējiņi» – «Saules meitas, Dieva dēli/dimantkaltos solīšos/savu mīļo Zemgalīti/zvaigžņu rakstiem izrotā» – ir ļoti gaišs un saulains uzvedums.
– Jelgavas koncertā 18. februārī mēs neredzēsim Agra Daņiļeviča lieluzvedumu?
Vairs ne. Tas arī finansiāli nav tik vienkārši. Tāpēc aicinu izmantot izdevību Operā jau pirmdien, 13. februārī. Aicinu arī tos, kas redzējuši pirmizrādi, jo kopš tās pagājis zināms laiks, dejotāji auguši un pilnveidojuši meistarību, tādējādi uzvedums kļuvis noslīpētāks. Mums ir ļoti mīļa mūsu kultūras nama skatuve, bet Agris Operā var visu īstenot ar lielāku vērienu.
– Jūsu ansamblis pirms dažām nedēļām piedalījās jaunrades deju konkursā Valmierā.
Tajā piedalāmies katru gadu, jo mums ir sava autore – Baiba Ķestere, mūsu ansambļa deju pedagoģe un studijas vadītāja. Viņa ļoti labi sevi parādīja lieluzvedumā «Gredzenus mijot», kurā ļoti veiksmīgi tika iekļautas trīs Baibas dejas. Katru reizi tiek pielikts kas jauns, un mēs ļoti lepojamies ar viņas veikumu. Baiba piedalījusies arī starptautiskos konkursos.
– Un kā jums pašai ar jaunradi?
Tas nav mans lauciņš. Domāju, katram jādara savs darbs.
– Ar jaunradi nemaz nav tik vienkārši, nupat deju sabiedrība nopietni «sašūmējusies» par topošo 2018. gada Dziesmu un deju svētku repertuāru. Jūs, piemēram, teicāt, ka sava ansambļa programmās cenšaties līdzsvarot jaunas dejas un klasiskas vērtības.
Nevar runāt, kaut ko izraujot no konteksta. Šoreiz Deju svētki tiek veidoti kā uzvedums. Lieluzveduma «Māras zeme» māksliniecisko koncepciju izstrādāja tādas savā jomā atzītas autoritātes kā mākslinieciskie vadītāji Jānis Ērglis un Jānis Purviņš, režisors Elmārs Seņkovs un scenogrāfs Reinis Suhanovs. Es esmu piedalījusies ļoti daudzos uzvedumos un arī to veidošanā. Par to nevar runāt, pirms nav redzēta kopaina. Tas ir sarežģīts un grūts pasākums un vienmēr arī risks. Iznākums var būt izcils, var gadīties arī citādi, bet to nekad nav iespējams novērtēt pirms notikuma.
Jautājums ir cits – vai sabiedrība ir gatava lielam uzvedumam. Daļa dejotāju saprot, ko viņi īsti dara, tikai tad, kad uzvedums notiek pirmo reizi – jau reāli. Ja vēl kolektīva vadītājs neiedziļinās, var sanākt nepatikšanas. Mēs, piemēram, spriedām – «No zobena saule lēca» ir uzvedums, kas ar panākumiem piedzīvojis daudzas izrādes. Bet, ja paņemtu pa atsevišķam gabaliņam no kopējā, dejotāji droši vien domātu – kas te tagad notiek? Uzvedumos ļoti liela nozīme ir režisoram, bet attiecībā uz horeogrāfiju visvienkāršākā lieta, kas absolūti nav saprotama dejotājiem, var izrādīties visa koncerta «nagla».
Skatoties dažādus komentārus, ir ļoti nepatīkami, ja kāds runā bez pamata, tiek izplatīts uzskats, ka visi dejotāji un pat deju kolektīvu vadītāji noskaņoti pret šo uzvedumu. Bet nav taču bijušas ne aptaujas, ne citi pētījumi par to, kas ir «par» un kas ir «pret», un vērotājam no malas dzirdamāks ir tas, kuram skaļāka balss.
Šajā gadījumā tā ir cenšanās iet esošo ieradumu līmenī – obligātais repertuārs kolektīvos tiek dejots divus gadus pirms Dziesmu un Deju svētkiem un trīs gadus pēc svētkiem. Tagad šī iespēja atkrīt, jo atsevišķa deju ansambļa koncertā lieluzvedumu nedejosi. Tā daudziem kolektīviem var būt neliela «aukstā duša». Bet šis apstāklis kolektīvu vadītājus mudinās padomāt, ko tad es pats daru, lai manam ansamblim būtu ko dejot. Piemēram, mums un citiem koncerta «Mēs mīlam dejā» dalībniekiem deju nepietrūkst.
– «Lielupe» un jūsu viesi šajā koncertā ir lieli un spēcīgi kolektīvi. Ko darīt mazajiem?
Es domāju, ka ikvienam ir iespējas atrast sev to tuvāko un mīļāko. Nevar jau strādāt, ja tev šo darbu uzliek «no augšas», sava mazā mikropasaulīte pašam jāveido tāda, kurā tu jūties labi. Prakse pierādījusi – ja daudzu kolektīvu koncertos dominē obligātais repertuārs, tad skatītājs, vienu vai divas reizes to redzējis, uz trešā ansambļa koncertu vairs neies. Ja vēl to pašu skatītājs neviļus redz arī daudzajos tirdziņos, veidojas mums sāpīgā attieksme «tā tautas deja taču nav nekas interesants».
Svarīga jau ir attieksme, un tā nemaz nav atkarīga no tā, vai kolektīvs ir vai nav starp vadošajiem. Tā pagājušajā gadā es piedalījos Cēsu apriņķa skates vērtēšanā, kur dejoja E un F grupas nelielie kolektīvi. Toties cik gaiša pozitīvisma apdvests bija šis koncerts, un katrs bija padomājis par sev atbilstošu un savdabīgu repertuāru.
Mēs nedzīvojam tikai no Dziesmu svētkiem līdz Dziesmu svētkiem. Vērojama laba tendence – deju ansambļu koncertos vairs nav jāsūdzas par skatītāju trūkumu. Nemaz ne tik senā pagātnē nevarēja būt pat runas, ka uz tautas deju koncertiem biļetes būtu jāiegādājas iepriekš. Protams, kvalitatīvam koncertam ir attiecīgas izmaksas – gaismas, skaņa, citas tehniskās lietas, tas viss maksā naudu. Uz brīvprātības principiem pārsvarā laikam darbojas tikai deju kolektīvu fanātiskie vadītāji.
– Jelgavu var saukt par dejisku pilsētu – deju ansambļu netrūkst, bet vai katrs spējis atrast savu nišu.
Man gan šķiet, ka tik pārmēru daudz kolektīvu mūsu pilsētā nemaz nav, bet vērotājam no malas varbūt izskatās citādi. Tam, ka katrs no mūsu ansambļiem ir pat ļoti atšķirīgs, gan es piekrītu. Jelgava ar to var tikai lepoties.
– «Lielupe» droši vien ir viens no lielākajiem Jelgavas kolektīviem?
Domāju, ka netrūkst arī citu lielo kolektīvu. Varbūt iespaids par «Lielupes» lielumu rodas no tā, ka mums ir četri sastāvi, dažādas paaudzes. Tie, kas pie mums nodejojuši trīsdesmit gadu, negrib iet uz citiem kolektīviem, tāpēc izveidojām arī attiecīgā vecuma un pieredzes dejotāju sastāvu. Un tad vēl studija – kopā tas skaits sanāk liels. Pagājušajā gadā uzvedumā «Gredzenus mijot» augstākās grūtības pakāpes repertuāru dejoja daudz «lielupiešu». Bet kaut kā jau tie dejotāji jāaudzina.
– Pamatā jūsu ansamblī dejotāji ienāk no studijas?
Ne visi. Bet gadījumi, kad kāds pa tiešo var iekļūt ansamblī, ir visai reti. Jo priekšā ir dejotāji, kas dejo divdesmit, divdesmit piecus gadus – no pašas bērnības. Tomēr nevajag domāt, ka studija ir kaut kas zemāks, mēs visi kopā esam «Lielupe». Vienīgi skatēs izpaužas šis dalījums. Pārējā radošajā procesā, arī uzvedumā «Zvaigžņu rakstu kalējiņi», mēs esam kopā.
Arī uz Operas skatuves būs visi sastāvi, tai skaitā studija – pavisam 97 dejotāji (kas vēl nemaz nav visi «lielupieši»).
