Septembra beigās vienam no visiecienītākajiem māksliniekiem mūsu pilsētā akvarelistam un zīmēšanas skolotājam Uldim Rogam palika 60 gadu.
Septembra beigās vienam no visiecienītākajiem māksliniekiem mūsu pilsētā akvarelistam un zīmēšanas skolotājam Uldim Rogam palika 60 gadu. Jubileja pagāja plašāk neatzīmēta. Tas viņam ir pašsaprotami. Mākslinieks nekad nav centies sevi izcelt, slavināt, par sevi domāt augstākās kategorijās. Gluži otrādi, viņš vienmēr mēģinājis paiet maliņā, dodot vietu citiem, neuzskatīdams sevi par tik lielu un izcilu meistaru, lai lepni grozītos pa priekšu. Kautrība izdaiļo cilvēku un atklāj viņa garīgo lielumu. Šā paša bikluma dēļ arī izstāde, kas kopš 5. decembra aplūkojama muzeja salonā, nenotiktu, ja neuzstātu tā darbinieki. Lielākai jubilejas izstādei neiznākot darbu – tā sakot pats jubilārs. Tas patiesi ir ārkārtīgi žēl, būtu bijis interesanti pavērot viņa daiļrades ceļu plašākā apskatā. Vēl jo vairāk tādēļ, ka U.Roga ir gleznojis daudzus gadu desmitus, viņa akvareļu un pasteļu skaits droši vien skaitāms ne tik vien simtos, bet tūkstošos, un par savas pilsētas iemīļotu mākslinieku viņš izveidojies mūsu acu priekšā. Diemžēl U.Roga neglabā darbus, bet labprāt ļauj tiem aizceļot no savas darbnīcas pie cilvēkiem.
Patiesi, jelgavnieki ir ļoti iemīļojuši viņa krāsu bagātās, tonāli smalki noskaņotās, vitālās un harmoniskās pilsētas un tuvīnās apkārtnes lauku ainavas. U.Roga mums šo pilsētu rāda tādu, kādu to redzam ik dienas, – darbīgu, pilnu dzīvības un vitalitātes. Tajā pašā laikā mākslinieks Jelgavas ne visai pievilcīgajos vaibstos saskata ko vairāk nekā mēs, kas steidzamies dienas darbos, galvas nodūruši. Viņš pat tās visai pelēkajā un bezpersoniskajā arhitektūrā prot ieraudzīt ko ievērības cienīgu, kaut gan labprāt meklē vietas, kurās saglabājies laiks (kur «mūžības tup visos logos», kā savulaik dzejoja Aleksandrs Čaks) un kuras stāsta par senās Mītavas pagājušo spožumu. Tās ir Vecpilsētas, Stacijas un dažas citas ielas, kur vēl jaušama pagātnes dvaša. Tās skatītas ziemas baltajā apsegā, pavasara šķīdonī un rudens lapkritī. Allaž tur ieraugāms kas neatkārtojams un vienreizīgs, allaž pa ietvēm dienas gaitās steidzas cilvēki un šurpu turpu traucas mašīnas. Rāmu mieru šajos akvareļos neatrast. Pilsētā pulsē dzīve. U.Roga nerāda mums idilliskus skatus vai romantisma jūsmas piesātinātas ainas. Autors neslēpj nedz ietvju dangas, nedz ēku nolaistību, nedz arī sētnieku slinkumu netīrītajās ielās. Tāda ir īstenība, un tā jāpieņem, kāda nu ir. U.Roga prot pacelties pāri ikdienības sīkumiem un liek mums ieraudzīt kaut ko būtiskāku, lielāku, varbūt pat mūžīgo. Varam to saukt arīdzan par skaisto, kas tepat līdzās ieraugāms, ja tikai ar mīlētāja acīm paveramies apkārtnē un dzīvē vispār.
Arī siltās krāsas, enerģiskais otas vilciens palīdz mums uztvert dzīves pulsu. Jāteic gan, ka vēl pirms nedaudz gadiem U.Rogas akvareļos dominēja patumši toņi, taču, kā redzams izstādē, ar katru jaunu darbu mākslinieks kļūst iekšēji atraisītāks, brīvāks, krāsziedā košāks. Laikam ar gadiem novērtējam dzīves vērtību.
Mūsu cienījamais jubilārs strādā arī pasteļglezniecībā. Šie darbi ir izteiksmē lakoniskāki, dzidrāki, vairāk «attīrīti» no sadzīves, noskaņā trauslāki, apgarotāki. Nē, pat pasteļos viņš nelidinās mākoņos, nesapņo vaļā acīm. Viņš stingri stāv uz zemes un priecājas par dabu, toņu saskaņu. U.Roga nav filosofs, bet izteikts zemes bērns, kam svarīgs ir stabils pamats zem kājām un virs galvas debesis, kur vienatnē pabūt. Tāda ir arīdzan viņa māksla – harmoniska, veselīga, labsirdīga, dzīvi apliecinoša un optimistiska. Tā apgaro un uzlādē mūsos pozitīvas emocijas.
Nobeigumā vēl tikai lasītājiem būtu jāatgādina, ka U.Roga dzimis Bukaišos, beidzis Bēnes vidusskolu, bet pēc Rīgas Lietišķās mākslas skolas beigšanas 1962. gadā apmeties Jelgavā. Kopš tā laika te dziļi iedzītas viņa saknes. Šeit U.Roga atradis sevi kā mākslinieks un kā pedagogs: droši vien visiem zināms, cik jubilārs ir lielisks zīmēšanas skolotājs, kas izaudzinājis ne vienu vien pašmāju mākslinieku.
Kaut arī dzimšanas diena jau aiz muguras, gribas novēlēt U.Rogam labu veselību, lai būtu spēks gleznot arī turpmāk, priecējot skatītājus ar saviem darbiem, un mācīt jaunus mākslas cienītājus mūsu pilsētā, kas nav nemaz tik neglīta. U.Roga mums to ir pierādījis.
