Sv.Trīsvienības baznīcas tornī šajā pēcpusdienā pulksten 16 tikšanās ar gleznotāju Vitu Mercu, kuras izstāde «Rudens, pavasaris, vasara» torņa izstāžu galerijā skatāma līdz 11. janvārim.
«… tagad ir tikai paša sirds pasūtījums,» pirms dažiem gadiem kādā intervijā atzinās māksliniece. Izslimojusi vienu no šī gadsimta biežāk sastopamajām slimībām, māksliniece uzvarēja to un nu jau atkal aumaļām glezno tālāk. Pēc šādas uzvaras daudzas lietas šai dzīvē un pasaulē iegūst jaunu jēgu. Tad glezno pavisam citādi – tā, it kā nebūtu citas iespējas –, arī uz pasauli skaties citādi – ar mīlētāja atvērto sirdi, kas tiecas aptvert dzīves vienreizību un skaistumu. V.Mercas glezniecība ir mīlētāja kvēles apliecinājums.
Māksliniece glezno galvenokārt klusās dabas un ainavas, attēlojot gluži parastus skatus – koku skupsnu, bērzu birztalu, mijkrēsli dziļi mežā, dzidro gaisu un koku dzelteno plīvuru rudens saulainā dienā, ezera līcīti ar krūmāju puduriem, plašu ūdens lāmu pļavas vidū, miglu rudens lietainā dienā. Bieži gleznās nav nekā konkrēta, pat saistāma ar kādu noteiktu vietu. Vietas precīzs attēlojums V.Mercai nav svarīgs. Uzmanības centrā ir noskaņa, krāsu harmonija, bet vēl būtiskāka ir gaisma, kas caurstrāvo telpu, ielaužas lapotnē un izceļ detaļas, padara krāsu tūkstošveidīgu, atklāj toņu pašus netveramākos smalkumus, ko varbūt var ieraudzīt tikai ar sirdi.
Māksliniece glezno lielākoties dabā, plenērā, kad pati saplūst ar dabu un dzīvo vienā ritmā ar tuvāko apkārtni un kad var sajust tās garu. Tad paveras pavisam cits skatījums uz krāsām, toņiem, krāsu harmoniju. Tādā gadījumā vairs nepastāv skaisti toņi, sentimentālas krāsas, mietpilsoniskas nianses un salikumi, ir tikai glezniecība, kas sniedz baudu sirdij. Dabā mājo visi toņi, katram ir sava vieta, savs uzdevums un vērtība.
Gleznotājas darbi ir dekoratīvi krāsaini, bet patiesībā tie savā veidā ir trausli, un liekas, ka pie nekautra skatiena vai nevērīgāka rokas pieskāriena tie sabirs putekļos, neatstājot neko aiz sevis, vien nožēlu par pasaules raupjumu un cilvēku nevērību. V.Mercas gleznas ir kā dvēseles pieskārieni skaistumam, kas apgaro. Pēc saskarsmes ar šo skaistumu klusītiņām gribas kļūt labākam, jūtīgākam, saprotošākam, cilvēcīgākam. Īpaši šobrīd, kad pasaule ir tik agresīva, raupja, nežēlīga un kad modernā pasaule pasludina neglīto, ļauno, pretīgo par «laikmeta ikonu».
