Vēl šodien atceros, kāda gaisotne valdīja mājās pirms padsmit gadiem, kad tajā vakarā pie mums vizītē bija atnākušas bāriņtiesas kundzes. Viņas interesēja, kur guļ, kur pilda skolas mājas darbus, kā jūtas krustmeita, kas, būdama aizbilstamā, astoņus gadus auga mūsu ģimenē. Saņēmām taču aizbildņa atlīdzību, un modrai, uzraugošai «tautas acij» tādā svarīgā lietā kā bērnu audzināšana ir jābūt. Paldies Dievam, šīs sadarbības atmiņas ir pozitīvas.
Taču žurnālista gaitās esmu sastapies ar gadījumiem, kad ar bāriņtiesām vecākiem, kam tiek apturētas bērnu aizgādības tiesības, iet ļoti problemātiski. Parastajās tiesās ir vairākas instances, kur cietušais, bruņojies ar advokātiem, var pārsūdzēt tam piespriesto sodu, bet saistībā ar bāriņtiesām gandrīz vienīgā «instance», kur var iet sūdzēties, paliek mediji. Savukārt jautājumi, ko izspriež bāriņtiesa, kaut maķenīt atbildīgiem vecākiem ir ļoti būtiski. Domāju, daudziem morāli būtu daudz vieglāk par sodu izpildīt parastās tiesas spriedumu – piemēram, pārsimt stundu slaucīt pilsētā ielas vai pat pasēdēt viegli smakojošā cietuma kamerā, nekā pakļauties bāriņtiesas lēmumam, kas tev pēkšņi atņem bērnus – tavu nākotni. Pazemojums neiedomājams, nemaz nerunājot par to, ko jūt bērns, kurš vairs netiek mājās.
Nenoliedzami ir arī cita realitāte – piedzērušies vecāki, kas reiboņa miegā pat varbūt nejūt, ka glābjoša roka izbadējušos, neapkoptu bērnu no viņiem ir paņēmusi nost.
Saeima bāriņtiesām piešķir vēl lielākas pilnvaras. Gribētos sagaidīt, ka augtu bāriņtiesu darbinieku kompetence un tiktu radīti arī skaidrāki kritēriji, kādos gadījumos bērnus var izņemt no ģimenes. Nosacījums, ka tas darāms tad, kad bērna dzīvība un veselība ir apdraudēta, ir diemžēl ļoti subjektīvs un vai katrā pagastā citādi tulkots. ◆
