Lūcija Ņefedova jubileju atzīmēs ar «Minhauzena precību» pirmizrādi.
«Kad man laipni jautāja, ko es gribētu savā jubilejā, atbildēju, ka vēlos uztaisīt izrādi. Un būtu ļoti laimīga, ja dabūtu iestudējumam naudiņu,» savas 80. dzimšanas dienas priekšvakarā atzīstas Jelgavas Ādolfa Alunāna teātra galvenā režisore Lūcija Ņefedova. Tas nu ir noticis, un sestdien pulksten 17, kā arī svētdien, 3. februārī, pašā režisores jubilejas dienā, pulksten 14, uz Jelgavas kultūras nama skatuves tiks izrādīta Mārtiņa Zīverta luga «Minhauzena precības».Izrādes scenogrāfiju radījis Ivars Pirvics, kustību pedagoģes lomu uzņēmusies Baiba Sokolova, kas veidojusi dejas ar komponista Māra Lasmaņa oriģinālmūziku, bet kostīmus darinājusi tērpu māksliniece Valentīna Romanovska.Tas bija 1965. gadā, kad L.Ņefedova atnāca uz Jelgavas teātri. «Mācījos Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes pēdējā kursā, kad mani uz Jelgavu norīkoja padomju laikos tik nozīmīgā sadale,» atceras režisore. Jelgavā izrādes bija iestudējuši Irīna Liepa (1912 – 1995) un Guntis Krūmiņš (1929 – 2004), bet darbību veiksmīgi iesākušais teātris tai brīdī bija palicis bez pastāvīga stabila vadītāja. «Mana skolotāja Vera Baļuna deva savu piekrišanu, un sāku strādāt Jelgavā. Visu teātra trupu, kas bija diezgan liela, pārvērtām par ko līdzīgu studijai. Sākās aktiermeistarības, runas, kustību un teātra vēstures stundas. Ilgus gadus teātri vadījām divatā – es un Inta Alekse (1933 – 2009) –, tas bija laikam vienīgais tāds tandēms tautas teātru vidē,» par Jelgavas teātra jaunību stāsta L.Ņefedova. Tad jauno režisori uzaicināja mācīties aspirantūrā Maskavā, slavenajā teātra Mekā «GITISā» (Valsts Teātra mākslas institūts), kur skolotāja bija Marija Knēbele.– Minhauzens dzīvo fantāzijas pasaulē, jūs savukārt ne reizi vien esat atklājusi, ka pašai vistuvākā ir krievu reālpsiholoģiskā teātra skola un ģeniālā Staņislavska metode.Tas nenozīmē, ka neesmu romantiska, un Minhauzens nav nekāds izņēmums. Alunāna Jelgavas teātrī kā pirmie Latvijā, vēl pirms Dailes, iestudējām Morisa Meterlinka «Zilo putnu». Pirms vairākiem gadu desmitiem bijām vienīgais teātris, kas iestudēja Annas Brigaderes «Ilgu», ļoti filozofisku un ezotērisku lugu.– Gluži vai profesionāla teātra atvēzieni.Mēs jau savulaik bijām izdarījuši visu, lai Jelgavā būtu profesionāls teātris, bet «laikmetu griežos» šīs ieceres tika noliktas «tālākā plauktā». Alunāna Tautas teātris pagājušā gadsimta astoņdesmitajos, deviņdesmitajos gados bija izvērtis ļoti plašu darbību, un toreizējā pilsētas vadība gluži labi saprata, ka Jelgavai ar vienu pašu kultūras centru ir par maz. Bija veikti visi priekšdarbi, bija gatavs arī projekts, izraudzīta vieta – skvērā aiz kultūras nama (droši vien, lai nevajadzētu būvēt jaunas komunikācijas). Zālē bija paredzētas 500 skatītāju vietas, turklāt amfiteātra veidā, lai redzamība un dzirdamība būtu laba no jebkuras vietas. Esmu ievērojusi, ka mūsu kultūras namā skatītāji nelabprāt pērk biļetes pēdējās rindās. «Es labāk pagaidīšu nākamo reizi, gan jau jūsu iestudējums tiks rādīts vēl,» esmu dzirdējusi no potenciālajiem skatītājiem, kas nav paspējuši laikus iegādāt biļetes labākajās vietās, un aizmugurējā zāles daļa paliek pustukša. Bet es šos cilvēkus gluži labi saprotu. Piemēram, jau minētajā Annas Brigaderes «Ilgā» viens no maniem nosacījumiem bija, lai publika nesēdētu tālāk par astoto rindu. Tos smalkumus, kas ir lugā, no 23. rindas nevar pamanīt.Jaunā teātra celtniecībai bija pat nauda, miljons «repšu». Dažreiz nāk prātā pavisam ķecerīga doma – ja dziesmotā revolūcija būtu notikusi pāris gadu vēlāk, Jelgavas teātris būtu uzcelts.– Ne katrs tagad atļautos tā pateikt.Esmu bijusi arī disidente un padomju laikā tikusi apsaukāta par nacionālisti – laikraksta «Cīņa» ievadrakstā man pārmeta, kāpēc es iestudējot nevajadzīgās Ādolfa Alunāna lugas, arī «Zilais putns» vienam otram šķita dīvaina izvēle. Man nācās pierādīt, ka Moriss Meterlinks savā lugā balstījies uz dialektiskā materiālisma principiem.Bet attiecībā uz amatierteātriem tikai tagad saprotu, ko domāja reiz pie mums atbraukušie latvieši – teātra entuziastu trupa no Kalamazū. «Lūcij, tā mums ir pirmā un pēdējā reize, nekad vairāk tā nebūs,» teica režisors, redzot skatītāju pilno zāli. «Kāpēc? Tas taču maksā tūkstošus, mēs to nevaram atļauties. Jūs neapjaušat, kādā sabiedriski ekonomiskajā formācijā jums tagad būs jādzīvo.»Kā notiek pašdarbība Monreālā, reiz stāstīja manas seno dienu kolēģes – režisores un pedagoģes Intas Alekses – brālis. Entuziasti paši izvēlas lugu, tad nopērk režisoru, scenogrāfu, mākslinieku, noīrē zāli un sadala lomas pēc principa – ja maksāsi tik un tik tūkstošus dolāru, vari pretendēt uz galveno lomu, par epizodēm jāmaksā mazāk, jo režisoram tevī jāiegulda mazāk darba. Amatierteātris ir bagātu ļaužu izprieca.– Nedomāju, ka Alunāna teātrī spēlē miljonāri.Mēs nevaram sūdzēties, jo saņemam lielu Jelgavas pašvaldības atbalstu, arī materiālo. Arī par mēģinājumu telpām un kabinetiem kultūras nama vienā spārnā, rekvizītu noliktavām maksā pilsētas Dome. Mums ir tādi kostīmi, par kuriem var apskaust. Top pirmizrādes, bet arī bez tām mums ir pietiekami bagāts repertuārs, lai jelgavniekiem teātri varētu spēlēt daudz biežāk nekā tagad. Problēma – skatītāju zāles trūkums. Uz visu pilsētu ir viena kultūras nama lielā zāle, kur gandrīz katru vakaru ir kāda viesizrāde vai koncerts, arī pašiem netrūkst uzstāties gribošu un varošu deju ansambļu, orķestru un dziedātāju. Ja reiz nevaram atļauties teātra namu, kaut uzceltu tiem vismaz vienu normālu koncertzāli. Tagad mūsu teātrim jau četrus mēnešus iepriekš jāizlūdzas kultūras nama zāle, lai varētu nospēlēt izrādi.– Beigšu ar mūsdienām tipisku jautājumu – vai teātris var glābt pasauli?Tas tā ļoti skaļi skan, tāpēc nerunāšu par visu pasauli. Bet vienu gan zinu pilnīgi noteikti – teātris ir nācijas valodas glabātājs un sargātājs. Ja nav teātra, nav valodas. Piemēram, itāļu valoda sāka attīstīties tad, kad parādījās Goldoni.Agrākos laikos ļoti sekoja valodai uz skatuves, uz izrādēm nāca konsultanti. Mēs pašreiz par valodas nozīmi esam nedaudz piemirsuši. Skolās zināšanas pārbauda ar testiem, kur jāatbild tikai «jā» vai «nē». Bet trīs normālus, sakarīgus teikumus tāds cilvēciņš nemaz nemāk izveidot. Paraugieties, kāda valoda skan televīzijā vai kādā līmenī valodu pieprot tie paši žurnālisti? Tas mani satrauc, ne velti pirms Teātra fakultātes esmu beigusi Cēsu Skolotāju institūtu, bet astoņus gadus nostrādāju par latviešu valodas un literatūras skolotāju. ViedokļiDzintra Zilberta, aktrise, «Minhauzena precībās» – auklīte Irme Lūcija ir Lūcija, un ar to viss izteikts, teātra ļaudis sapratīs. Tāda personība parādās tikai reizi piecdesmit gados, un mums bija laime to piedzīvot. Es jau darbojos Jelgavas teātra kolektīvā, kad atnāca Lūcija Ņefedova. Līdz ar viņas – jaunas un enerģiskas režisores – ierašanos sākās jauna uzdrīkstēšanās un apvārsnis paplašinājās.Mūs, tos vecos, kas bijām kopā ar Lūciju no paša sākuma, nu jau var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Bet teātris Jelgavā dzīvo, jo režisore izaudzinājusi ļoti talantīgu jauno paaudzi, kas godam «iznes» visu repertuāru. Savukārt studijā ir tik daudz bērnu, ka jaunajiem režisoriem Kristīnei Zotovai un Andrim Bolmanim jāpalauza galva, kā tos visus nodarbināt. Lūcija izaudzinājusi arī veselu režisoru plejādi, kas tagad pazīstami ne tikai Jelgavā un apkārtnē, kā Dzintra Zimaiša, Lolita Truksne un citi, bet sekmīgi darbojas visā Latvijā, piemēram, Agris Krūmiņš Ventspilī.Reiz Lūcija loloja sapni par profesionālu teātri Jelgavā, un septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados līdz ieceres īstenošanai pietrūka pavisam nedaudz. Varbūt jaunie režisori un aktieri tagad var par šo lietu padomāt – cik zinu, noskatītā vieta vēl brīva! Bet Lūcijai novēlu veselību un jaunus iestudējumus, jo spēks un enerģija vēl ir!Edgars Sondors, aktieris, «Minhauzena precībās» – Minhauzens Alunāna teātrī ienācu kā režisora Arvīda Matisona audzēknis, bet sadarbība ar Lūciju Ņefedovu sākās pirms gadiem sešiem, kad režisore pieaicināja kādā lomā izpalīdzēt Zaļenieku amatierteātrim, kura vadību uzņēmusies līdztekus darbam Jelgavā.Kad ienācu Alunāna teātrī, vēl mācījos vidusskolā, un tagad varu droši teikt, ja tā nebūtu noticis – es būtu pavisam cits cilvēks ar citu dzīves uztveri. Par to liels paldies teātrim un, protams, Lūcijai Ņefedovai.Minhauzens Mārtiņa Zīverta lugā ir loma, kas pirmoreiz, kopš esmu teātrī, mani tik dziļi uzrunāja tieši emocionālā ziņā. Bet mēģinājumos, atklāti sakot, esmu pārsteigts, ka režisore spēj strādāt ar tādu atdevi un «apgriezieniem» – nemaz nepateiksi, kāda tieši jubileja tuvojas! Turklāt viņa ir arī fantastiski laba pedagoģe.
