Tanausu Errera (Tanausú Herrera) ir spāņu izcelsmes svētceļotājs no Londonas, kurš 2017. gadā ir sācis savu misiju – kājām iziet cauri visām Eiropas valstīm un to galvaspilsētām. Tanausu šobrīd ir svētceļojuma pusē un, stumjot ratiņus ar savu iedzīvi, ko pats dēvē par karieti, ir nogājis vairāk nekā 10 000 kilometru.
Parasti svētceļnieku mērķis ir doties uz kādu konkrētu vietu, taču Tanausu to dara miera dēļ – viņš vēlas veicināt demokrātijas un vienlīdzības izpratni sabiedrībā.Uz lielas papīra kartes Tanausu ar zilu kontūru iezīmē izstaigātās valstis. Maršruta starta punkts ir Lielbritānija – svētceļnieks ir sācis ar Londonu, tad sekoja Skotija, Īrija. Pēc tam maršruts turpinājās uz Helsinkiem, Stokholmu. Pēc Igaunijas šķērsošanas septembra vidū Tanausu ir nonācis Latvijā un vienas no naktsmājām pavada Jelgavā.
– Kas tevi iedvesmoja sākt tik izaicinošu piedzīvojumu?
Ļoti daudz kas. Sākotnēji no manas pieredzes mēģinot rast savu iekšējo mieru. Tas iespaidoja visu, ko daru. Kad atradu mieru sevī, es sāku saprast, ka visam, ko daru, ir sava vērtība. Visas manas dzīves izvēles pie kaut kā noved. Es kļuvu vegāns, jo gribēju gūt mieru ar dzīvnieku pasauli. Sāku vairāk interesēties par dabu.Mani iespaidoja breksits – tas, ka Lielbritānija vēlas izstāties no Eiropas Savienības. Eiropa, kas ir bijusi vienota tik daudzus gadus, pēkšņi nešķiet tik spēcīga, jo ir valsts, kas vēlas izstāties. Esmu dzimis demokrātiskā režīmā, pēc diktatūras, kas pastāvēja Spānijā. Kādu laiku dzīvoju Francijā, kur mācījos franču valodu. Es sapratu, ka mums nav robežu un ka viss ir brīvi pieejams – valstis ir neatkarīgas, taču savstarpēji “draudzējas”.Es noskatījos dokumentālo filmu par sievieti, kas devās miera svētceļojumā Amerikas Savienotajās Valstīs pagājušā gadsimta 50. gados, un tas mani ļoti iedvesmoja. Sapratu, ka arī vēlos ko tādu izdarīt. Pirms šīs filmas noskatīšanās man nebija ne jausmas, kā tas ir īstenojams.
– Kā sākās tavs ceļojums? Vienā dienā sapakoji mantas un devies?
Tas sākās jau agrāk – es pamazām izmainīju savu dzīvi. Londonā strādāju modes industrijā par fotogrāfa asistentu, pēc tam pats kļuvu par fotogrāfu. Vēlāk man nāca atklāsme par to, ko vēlos darīt un kas vēlos būt, un tas nekā nebija savienojams ar modes industriju. Darbā es biju daļa no tiem cilvēkiem, kas citiem pārdod skaistas un samākslotas lietas, kas tiem nemaz nav nepieciešamas. Es meklēju patiesību sevī un tādējādi arī it visā, ko daru, tādēļ pametu šo darbu.Šis bija manas ceļojuma idejas sākums. No vienas atklāsmes es nokļuvu pie citas. Sāku vairāk izprast svētceļojuma jēgu un simboliku. Vecāki man deva neparastu vārdu – Tanausu. Esmu dzimis Tenerifē, un, kaut gan rets, tomēr šis vārds ir raksturīgs Kanāriju salu iedzīvotājiem. Tas neatbilda tā laika vārdiem, kurus lika pēc katoļu kalendāra, piemēram, Marija vai Hosē. Tādēļ jau no agras bērnības esmu radis uzdot dažnedažādus jautājumus. Vienmēr.Eiropa ir unikāla – mēs varam brīvi šķērsot robežas un strādāt vai mācīties tās dalībvalstīs. Citur pasaulē tā ir reta parādība.
– Cik vietās esi dzīvojis?
Esmu dzimis Tenerifē, dzīvojis Francijā un tagad Lielbritānijā, Londonā. Uz Londonu pārvācos, jo man ļoti patīk tās multikulturālisms – tur ir cilvēki no visas pasaules – no Grieķijas, Etiopijas, Spānijas utt. Strādājot ar cilvēkiem no dažādām pasaules malām, sāku meklēt kopīgās īpašības, kas visus vieno. Es sapratu, ka mūs vieno cilvēciskais faktors un tam, no kuras valsts nākam, ir otršķirīga nozīme. Visiem ir līdzīgas problēmas, visi vēlas parunāt.
– Jā, cilvēki patiešām ir līdzīgi, bet vai vari minēt kādas atšķirības, piemēram, starp igauņiem un latviešiem? Tikko esi šķērsojis teju visu Igauniju un Latviju.
Valoda, protams! Man ir grūti pamanīt atšķirības cilvēku komunikācijā vai mentalitātē. Jaunieši jo īpaši šķiet ļoti līdzīgi gan Igaunijā, gan Latvijā – atvērti un komunikabli. Savukārt vecāka gadagājuma cilvēki ir atturīgāki, un, ņemot vērā jūsu vēsturi, tas ir saprotams.
– Tava svētceļojuma pieredze izklausās kā lielisks piedzīvojums. Vai tam ir arī kādi mīnusi?
Sāpes! (Smejas.) Liels mīnuss ir laikapstākļi – lietus un vējš, auksts laiks, protams. Visi fiziskie faktori ļoti ietekmē sajūtas. Ejot es nezinu, kur nakšņošu, kur ēdīšu. Ja neatrodu pajumti, guļu teltī, kas man vienmēr ir līdzi. Dažreiz nākas pamosties slapjā teltī, ar slapjām drēbēm, ja ir bijis lietus. Tad es domāju par sava ceļojuma mērķiem un saprotu, ka tie ir lielāki un svarīgāki par slapjām drēbēm un nepatīkamiem rītiem.
– Tu visu dienu pavadi ejot. Vai nekļūst garlaicīgi?
Nē, man nav garlaicīgi. Visapkārt ir skaista daba, ko es vēroju. Skatos uz dzīvniekiem, vēroju saulrietus, dabasskatus. Tā kā eju gar ceļa malu, dažkārt mašīnas apstājas un cilvēki mani uzmundrina vai vienkārši grib parunāt.
– Vai tev ir kādi hobiji?
Savu svētceļojumu es nesauktu par hobiju, bet gan par dzīves misiju. Vispār man patīk klausīties podkāstus par politiku, ekonomiku, reliģijām. Klausos mūziku. Man vēl joprojām patīk fotografēt, un šobrīd to daru ar telefonu un bildes publicēju sociālajos tīklos.– Tev ir daudz laika domāt. Vai esi atradis dzīves jēgu?Tādas nav! Dzīve ir tāda, kādu tu to veido. Cilvēkiem patīk piešķirt nozīmi it visam, konkretizēt. Es domāju, ka dzīve ir domāta dzīvošanai, lai dalītos ar to, kas tev sanāk.Ir jāizbauda brīnums būt dzīvam. Kad sāku apzināties, ka manā ķermenī ir miljoniem šūnu, kas uztur dzīvību, es sapratu, ka manī ir vesela pasaule, gluži kā ārpusē. Tas veido manu izpratni par dzīvi un visu dzīvo. Manuprāt, kad tu sāc pieņemt nāves esamību, tu patiešām vari sākt dzīvot.
– Vai, ceļojot pa dažādām valstīm un pilsētām, ir vietas, kuru pietrūkst un kurās vēlies atgriezties?
Protams, ka ir! Ejot prom, vienmēr sanāk atstāt ne tikai vietas, bet arī cilvēkus. Bieži vien gribas atgriezties. Ļoti patīk klosteri, to klusums un miers. Man pietrūkst ceļā satikto cilvēku, kas stāsta savus piedzīvojumus.
– Kas tev pietrūks no Latvijas?
Man ļoti patika mana pieredze Rīgā. Es dzīvoju pie kādas draudzenes, kuru iepazinu jau sen – Spānijā. Viņa iepazīstināja ar Rīgas kultūras dzīvi. Šejienes jaunieši ir ļoti atvērti un jauki, runā vairākās valodās. Man šķiet, ka Latvijā ir patīkami un smaidīgi cilvēki.
– Tiešām? Tūristi bieži vien uzskata, ka latvieši ir nopietni un atturīgi.
Vienreiz uz ceļa pie manis apstājās kāds vīrietis ar treileru un sāka runāt latviski. Sākām smieties, jo nespējām saprasties – viņš nezināja angļu valodu un es – latviešu. Pēc tam ar mūsdienu tehnoloģiju palīdzību viņš sacīja, ka strādā radio, mēs parunājāmies, viņš uzņēma pāris bildes ar mani, apskāva un aizbrauca. Daži zviedri man teica, ka Somijā cilvēki ir ļoti rezervēti un nevēlas komunicēt. Es tajā neklausos. Visai valstij nevar piešķirt vienu rakstura īpašību. Somijā kāds vīrs apstājās, parunājās un iedeva 20 eiro. Un tad es domāju – vai šie ir tie kautrīgie un nekomunikablie somi, par kuriem man stāstīja?Domāju, ka nevar visus cilvēkus vērtēt pēc nacionalitātes. Cilvēki ir cilvēki! Katrs ir atšķirīgs, un mana pieredze ar latviešiem ir ļoti pozitīva.
– Kādi ir tavi nākotnes plāni?
Pagaidām plānoju turpināt iet. Mans maršruts ir uz dienvidiem. Pēc tam atgriezīšos Londonā. Domāju uzrakstīt grāmatu par savu svētceļojumu, varbūt uzstāties prezentācijās, stāstu vakaros. Es vēlos iedvesmot cilvēkus un lauzt stereotipus, kas saistīti ar nacionalitātēm. Ir ļoti daudz virzienu, kuros ir jāstrādā, – dzīvnieku tiesības, sieviešu tiesības, bēgļu jautājumi. Notiek tik daudz, mums ir jāskatās, ko varam darīt lietas labā.
