Kad nonācu līdz Alpu kalnu virsotnei 1880 metru augstumā, ar ausīm aizsniedzu mākoņus. Sajutu drēgnu, mitru miglu.
Kad nonācu līdz Alpu kalnu virsotnei 1880 metru augstumā, ar ausīm aizsniedzu mākoņus. Sajutu drēgnu, mitru miglu. Tur pa vasaru ganās govis un saimnieko tiroliešu zemnieki – no ekonomiski neizdevīgās kalnu lauksaimniecības ir radusies ienesīga nodarbe, jo slaukt var ne tikai govis, bet arī Eiropas Savienības budžetu un… tūristus.
Lai tradīcijas atmaksātos
Vildšēnavā (Wildschönau), kas atrodas Alpu kalnu ielejā 800 metru virs jūras līmeņa, saimnieku zemes platību nemēra hektāros, bet govīs. Kalnos hektāriem nav nozīmes – svarīgi, cik govis tajos var izganīt. Viens var vidēji septiņas.
Pie zaļo Alpu pļavu apskautajām mājām neredz ne govis, ne aitas – tās visu vasaru ganās augstu kalnos. Tuvo lekno zāli šogad pļauj jau otro reizi, sarullē skābsienā un ripina mājās. Tā, kura mazliet stāvāk kalnā, tiek sažāvēta sienā un iesviesta turpat šķūnelī, līdz ziemā ar ragavām vesta mājās.
Govis ganās tur, kur zāle pa kalna izciļņiem vairs nav pļaujama. Tur, augstāk kalnos, kooperācija radās vēsturiski. Nebija vērts katram saimniekam visu vasaru dzīvot augstu kalnos, ganot un slaucot savas gotiņas. Vairākas mājas apvienojās – un nu lielākam baram kopīgs gans, kas to gan izgana, gan izslauc un nodod pienu.
Rudenī govis nāk no kalniem lejā uz kūtīm
Tomēr ar visu šo dabisko kooperāciju līdz 1950. gadam lopkopība nebija ienesīga, un no Austrijas federālā budžeta bija jāpiemaksā, lai Alpu zemnieku tradicionālā nodarbe neiznīktu. Tikai tad, kad kalnos sāka piesaistīt tūristus, it īpaši slēpotājus, Alpu zemnieki var teikt, ka viņi spētu savilkt galus kopā arī bez Eiropas Savienības lauku atbalsta pasākumiem. Četriem tūkstošiem iedzīvotāju vidēji jau ir astoņi tūkstoši izīrējamu gultasvietu, tiesa, visas aizņemtas ir tikai tik ilgi, kamēr kalnos ir sniegs.
Tagad no 495 Vildšēnavas saimniecībām puse ienākumus gūst no lauksaimniecības (pārējie ir mežsaimnieki), savukārt zemnieku lielākā daļa lauksaimniecībā darbojas uz nepilnu slodzi – pārējā laikā viņi ir viesnīcnieki un slēpošanas instruktori…
Alpu kooperatīvs – kalnu «kolhozs»
Kalnos virs Vildšēnavas ir viens kooperatīvs, kas tāds ir arī juridiski, jo ziemā baro un slauc vienā ganāmpulkā apvienotos govslopus. Bijušie īpašnieki faktiski ir akcionāri – viņu vietā strādā četri darbinieki.
Holzalmas lauku kopiena Briksentāla ielejā (otrpus kalnam) saimnieko gandrīz piecus gadsimtus. Ganības kalnu nogāzē stiepjas no 1200 metru līdz 1600 metru augstumam, un galvenā lopu ziemas novietne Hopfgārtenā ir pa vidu šim augstumam.
21 zemes īpašnieks ir apvienojis gan zemi, gan govis, gan piena ražošanas kvotas vienā uzņēmumā – un tā kooperatīvs 160 govju uztur uz 154 hektāriem ganību. Tikai trešdaļu gadalaika – apmēram 120 dienas – lopi ir ganībās kalnos. Pirms četriem gadiem ar ES un Federālā fonda līdzfinansējumu puskilometru augstāk kalnos tika uzbūvēta Tirolē lielākā govju kūts ar skujveida slaukšanas zāli 12 govīm. No pusmiljona eiro, kas tika iztērēta modernajai un izturīgajai novietnei, pašu kapitāls bija ceturtdaļa, otru ceturtdaļu finansēja ES, bet trūkstošajai pusei tika paņemts kredīts ar zemiem procentiem. Ar šīs kūts uzbūvēšanu beidzot tika garantēta ES labturības prasību ieviešana.
Turklāt ES palīdzība jūtama arī ikdienā – no lauksaimniecības budžeta tiek saņemtas piemaksas par strādāšanu lauksaimniecībai nepiemērotās platībās un par veiktajiem agrovides pasākumiem (kalnu nogāžu appļaušanu).
Ekonomisku apstākļu spiests, kooperatīvs nodarbina arvien mazāk un mazāk cilvēku. Reiz jau tas samazināja strādājošo skaitu uz pusi. Pēc sierotavas modernizācijas 2000. gadā tas pilnībā ieviesa ES kvalitātes prasības, un nu sierus gatavo tikai viens siera meistars. Vēl bez viņa Holzalmas kooperatīvā nodarbināti divi slaucēji – jauni puiši tiroliešu tautiskajās pusgarajās biksēs, bet ar moderniem riņķīšiem ausī. Kooperatīva vadītājs nodarbojas ar realizāciju.
Piena glāze – par diviem eiro
No izslauktajiem 200 tūkstošiem litru piena turpat uz vietas no maija līdz septembrim iegūst 18 tonnu siera, arī sviesta. Visu to pārdod vai nu turpat tiešajā pārdošanā ielejas ciematā, vai arī aizved uz vairumtirgotavu Nīderavā.
Interesantākais ir tas, ka gar šo fermu (precīzāk caur tās pagalmu) ved tūristu kājnieku maršruts, un kooperatīvs piedāvā to, ko parasti kalna galā ir visgrūtāk izdarīt – un tas nav mazsvarīgi – nokārtot dabiskās vajadzības. Tūliņ pēc tam var pasēdēt pirms kāpšanas lejā un atkal garšīgi uzēst sieru un uzdzert pienu vai jogurtu. Ar pacienāšanu un tūristu apkalpošanu noņemas divas sievas.
Starp citu, piena glāze tiek pārdota par 2 eiro (Ls 1,20). Konkurentu tuvumā jau nav!
Šis stāsts jau nav par to, ka mums nav un nebū, kalnu un ēdelveisu. Stāsts ir par to, kā mums vēl nav, bet varētu būt, pirmkārt, par zemnieku kooperatīvu, kas samazinātu ražošanas vai pārstrādes, vai arī pārdošanas izmaksas, un, otrkārt, izvērstas tiešās tirdzniecības tūristu uzturēšanās vietās.
