Saeimā pārstāvēto partiju uzsāktā Pašvaldību vēlēšanu likuma revīzija liecina, ka nu jau drīz koalīcijas biedri cīņā par vietām pašvaldību domēs ķersies viens otram «pie rīkles».
Saeimā pārstāvēto partiju uzsāktā Pašvaldību vēlēšanu likuma revīzija liecina, ka nu jau drīz koalīcijas biedri cīņā par vietām pašvaldību domēs ķersies viens otram «pie rīkles». Sāncensību nākamajās pašvaldību vēlēšanās vēl vairāk saasinās ietekmju dalīšana jaunveidojamajās reģionu pašvaldībās, kuru vēlēšanas «noliktas» tajā pašā laikā – 2001. gada
11. martā. Līdz tam gan Saeimai jāpieņem virkne likumu un reģionālās reformas gaita no pastaigas jāpārvērš sprintā. Līdz brīdim, kad Saeimu apmeklēs Ziemassvētku vecītis, jāpieņem likums par reģionālo pašvaldību izveidošanu un likums par reģionālo pašvaldību vēlēšanām.
Centienos ierobežot politisko sāncensību Latvijā, gan Saeimas koalīcijas partneri, gan sociāldemokrāti tomēr ir vienoti: ja kā nedemokrātiska «tieksme» netika apmierināta 1000 biedru kvotas noteikšana partiju dibināšanai, piecu procentu barjeras uzcelšana pašvaldību vēlēšanās ir visai reāla, pat ja par to pagaidām izteikušās tikai divas partijas, no kurām viena savu ieteikumu jau atsaukusi. Argumenti barjeras noteikšanai ir tie paši – politiskās sadrumstalotības un kabatas partiju vairošanās novēršana. 1997. gada vēlēšanās Latvijā tika iesniegti 202 partiju, 19 koalīciju un 1233 vēlētāju apvienību saraksti (ražīgā latviešu tauta, kas dzemdē nevis bērnus, bet partijas…). Tiešām, ja šos argumentus pārbaudām, piemēram, Jelgavas praksē, tiem atrodam zināmu pamatu. Politiskā sadrumstalotība Domē tās darbību vērš tik haotisku, neprognozējamu un bezmērķīgu, ka deputātu sanākšanas dažkārt sāk atgādināt teātra trupas mēģinājumus iestudēt absurda drāmu. Ja Domē būtu pārstāvēti tikai četri vai pieci politiskie spēki ar savu noteiktu vietu pozīcijā vai opozīcijā, ceturtdienas balagānu, kādus jāapraksta žurnālistiem, nebūtu. Taču 5% barjera pati par sevi politisko sadrumstalotību nenovērsīs. Pieci procenti «sver» apmēram tikpat, cik viens deputāts. Citiem vārdiem, ieviešot tādu barjeru, nav izslēgta (vismaz teorētiski) iespēja, ka Jelgavas Domē iekļūst pa vienam deputātam no piecpadsmit sarakstiem. Trīs reizes pieklauvēsim pie koka…
Lai sasniegtu mērķus, ko sludina lielās partijas, būtu jānosaka 15% barjera. Tas savukārt izslēgtu no spēles pārāk lielu pilsoņu daļu, nemaz jau nerunājot par pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kuriem vēlēšanu prieki ir liegti. Pārāk lielu politisko sadrumstalotību Jelgavā kā republikas pakļautības pilsētā ierobežo pats vēlēšanu likums: atšķirībā no rajonu pilsētām vēlēšanās var piedalīties tikai politiskās partijas un apvienības, nevis vēlētāju apvienības. Pēdējā gadījumā pietiek tikai uzcept sarakstu un sameklēt 200 «radinieku», kas to paraksta, lai nodrošinātu juridisko pamatu nokļūšanai pie varas pakšiem.
Esam nonākuši līdz otram būtiskam ierosinājumam, ko izteikuši frakcijas «Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā» deputāti: tiesības balsot pašvaldības vēlēšanās piešķirt arī nepilsoņiem. Jelgavā latvieši veido 53% no iedzīvotāju kopskaita. Vēlēšanu tiesību piešķiršana ne tikai pilsoņiem, bet visiem attiecīgu vecumu sasniegušajiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem, bez šaubām, būtiski mainītu vietējo politisko spektru. Atcerēsimies, ka 1992. gada Eiropas Padomes (EP) Konvencija cita starpā garantē nepilsoņu tiesības balsot pašvaldību vēlēšanās. Jādomā gan, ka Latvija šo konvenciju ratificēs tikai īsi pirms iestāšanās Eiropas Savienībā un kā sāpoša zoba operāciju. Pieņēmums (ko šīs normas ieviešanas pretinieki izmanto arī kā argumentu), ka nepilsoņi, saņēmuši vēlēšanu tiesības, aizmirsīs par viņiem doto uzdevumu integrēties, ir vismaz apšaubāms. Pirmkārt, vēlēšanu tiesību piešķiršana pašvaldību līmenī nepilsoņiem tieši veicinātu integrāciju, precīzāk, tas būtu reāls solis uz integrāciju. Otrkārt, ja integrācijas jēdzienu skata vienīgi «Latvijas ceļa» savulaik sludinātās «politiskās sabiedrības» ietvaros un ārpus kultūras konteksta, tā ir šā jēdziena profanizācija. Politisko sviru integrācijas modelēšanā ir jau pietiekami: atliek kaut vai realizēt praksē Valodas likumu un izglītības reformu.
No kā baidās EP Konvencijas ratificēšanas pretinieki? Galvenokārt no tā, ka pašvaldību līmenī varas deķis būs jādala ar jauniem politiskajiem spēkiem. Liela daļa no nepilsoņiem, kas iegūtu tiesības balsot pašvaldību vēlēšanās, ir mazturīgi un, protams, simpatizētu kreisajiem. Valdošajām partijām manipulēšana ar vēlētāju kļūtu apgrūtinošāka, un, ja šādas vēlēšanu (pēc būtības cilvēka) tiesības tiktu ieviestas agrāk, arī tā sauktās privatizācijas gaita būtu cita, kā arī Latvijā nebūtu divu miljonu nabadzībā dzīvojošu «eiropāgājēju».
Pašvaldību vēlēšanu likuma staipīšana pārlieku atgādina orvelisko vīziju par cūkām. Tās, sacēlušās pret cilvēkiem, konstitūcijā ierakstīja punktu, kas aizliedz izmantot palagus. Sapratušas tomēr, ka gulēšana palagos sniedz sava veida baudu, cūkas lēma citādi: gulēt palagos ir atļauts, taču vienīgi cūkām. No valdošo partiju puses izskanējušie ierosinājumi ir no tā paša stāsta, tikai to mērķis – visa līmeņu pašvaldību vēlēšanu placdarma sagatavošana, lai ar vērienu tajos varētu noklāt savus kandidātu sarakstus (palagus). Un tam ir pārlieku nosacīts sakars ar demokrātijas «stiprināšanu».
