Starp patriotiem, kuri 1944. gada pavasarī parakstīja memorandu, bija daudzi mūsu novadnieki.
Šovakar Rīgā pie Brīvības pieminekļa Latvijas Kara muzejs aicina aizdegt svecītes, pieminot Latvijas Centrālās padomes 1944. gada 17. marta memorandu, ko vācu nacistu okupācijas laikā parakstīja 188 Latvijas politiķi un citi valstī pazīstami cilvēki. Tādējādi starptautiskā sabiedrība tika aicināta atzīt Latvijas Republiku, kas piepildījās 47 gadus vēlāk.
Vēsturiskajā situācijā, kad tapa memorands, nacistu okupanti, kara zaudējumu novājināti, grasījās atkāpties. Turpretī padomju karaspēks tuvojās Latvijas robežai, kuru tas pie Šķaunes šķērsoja 1944. gada 18. jūlijā. Formāli memorandam bija adresāts – Latviešu leģiona ģenerālinspektors ģenerālis Rūdolfs Bangerskis. Taču Latvijas Centrālās padomes priekšsēdētājs Konstantīns Čakste, izplatot dokumentu ārzemēs, skaidroja, ka ģenerāļa vārds adresātā minēts tikai tāpēc, lai parakstītājiem kaut nedaudz mazinātu risku būt nacistu gestapo apcietinātiem. R.Bangerskis par memorandu gan ticis informēts, taču nav to pieņēmis. Pēc kara viņš taisnojās, ka tolaik nav vēlējies «pasliktināt latviešu cīnītāju stāvokli frontē». Pēc neveiksmēm pie Staļingradas R.Bangerskim bijis redzams, ka Vācija karā neuzvarēs, tādēļ nelicies svarīgi, vai tā Latvijas suverenitāti atzīst vai ne.
Akadēmijā valdīja nacionāls gars
Kara muzejs nule izdevis vēsturnieces Ievas Kvālas sastādīto bibliogrāfisko vārdnīcu «Ar parakstu par Latviju», kurā ievietotas visu 188 tā parakstītāju biogrāfijas. Tās pārlasot, atklājas, ka starp viņiem ir arī vairāk nekā divdesmit personu, kas kaut kādā mērā bija saistītas ar Jelgavu, tās apkārtni. Vairāki patrioti bija no Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas. Memorandu parakstīja rektors Pāvils Kvelde, prorektors Andrejs Teikmanis, Lauksaimniecības fakultātes dekāns Maksis Eglītis, Mežsaimniecības fakultātes dekāns Rūdolfs Markuss, Ķīmijas katedras vadītājs Alfrēds Voldemārs Tauriņš, Pēteris Delle, kas pēc kara vadīja Pārtikas rūpniecības tehnoloģijas fakultāti, pēckara profesors Vilis Skārds.
Vilcenieks un četru Saeimu vadītājs
Vilcenieki lepojas ar memoranda parakstītāju pirmo numuru – Mazpešuļos dzimušo Paulu Kalniņu (1872–1945). Vilces pagasta zemnieka dēls bija četru Latvijas Saeimu priekšsēdētājs. Starptautiskajās attiecības ir pieņemts, ka tajos gadījumos, kad Valsts prezidents nevar pildīt savus pienākumus, tas viņa vietā jādara Saeimas priekšsēdētājam. Tādēļ arī P.Kalniņš tika izvirzīts par Latvijas Centrālās padomes memoranda galvgalī. Izglītību viņš ieguvis Maskavas un Tērbatas universitātēs, bijis jaunstrāvnieks, aktīvs revolucionārs sociāldemokrāts, ļoti rosīgi darbojies Latvijas valsts dibināšanā, vēlāk kandidējis arī uz prezidenta amatu. Pēc Kārļa Ulmaņa autoritārā varas apvērsuma 1934. gada 15. maijā četrus mēnešus pavadīja Rīgas Centrālcietumā. Padomju un vācu okupācijas laikā politiķis strādāja par ārstu. 1942. gadā viņš sāka veidot nacionālās pagrīdes grupu. Bibliogrāfiskajā vārdnīcā minēts, ka 1943. gadā Platonē P.Kalniņš ticies ar lietuviešu nacionālās pretošanās kustības pārstāvjiem. Latvijas Centrālajā padomē darbojās arī viņa vienīgais dēls Bruno Kalniņš (1899–1990). Mēnesi pirms Rīgas ieņemšanas – 1944. gada 9. septembrī – P.Kalniņš ar laivu «Gulbis» bēga uz Zviedriju.
Dienu iepriekš viņš Rīgā Latvijas Centrālās padomes valdes sēdē parakstīja deklarāciju par Latvijas neatkarības atjaunošanu, kurā par Ministru prezidentu iecēla K.Čaksti, bet viņa nāves gadījumā – brāli Mintautu Čaksti.
«Gulbi» jūrā pārķēra vācu torpēdlaiva. Tādējādi P.Kalniņš nokļuva Vācijā un 1945. gada augustā Austrijā nomira. 2011. gadā viņa pīšļi pārapbedīti Latvijā, Kosā.
Pauļuks – Čakstes palīgs advokāta kantorī
Parakstītāju saraksta otrais numurs ir Lielsesavas pagasta Gaveņos dzimušais četru Saeimu deputāts, Saeimas prezidija loceklis, kā arī vienlaicīgi Jelgavas Domes deputāts Kārlis Vilhelms Pauļuks (1870–1945). Viņš beidzis Jelgavas ģimnāziju, no 1890. līdz 1894. gadam studējis Maskavas Universitātes Juridiskajā fakultātē, vēlāk bijis advokāta Jāņa Čakstes palīgs Jelgavā, vienlaicīgi Jelgavas Domes deputāts un juriskonsults, darbojies Jelgavas Latviešu biedrībā, arī 1895. gada 4. Vispārējo latviešu dziesmu svētku organizēšanā.
K.V.Pauļuks bija arī viens no Latviešu Zemnieku savienības līdzdibinātājiem 1917. gadā. Tālākās politiskās darbības virsotnes: tieslietu ministrs K.Ulmaņa Latvijas Pagaidu valdībā, delegācijas loceklis Latvijas un Krievijas miera sarunās, 1931. gadā arī Jelgavas Domes deputāts. 1934. gada maijā K.V.Pauļuks vadīja pēdējo Saeimas sēdi. Pēc K.Ulmaņa apvērsuma atradās mājas arestā. Strādāja par advokātu Jelgavā un vadīja lauku saimniecību «Pauļuki» Jaunsvirlaukas pagastā. Advokāta praksi Jelgavā viņš turpināja arī vācu laikā. 1943. gadā iesaistījās nacionālās pretošanās kustībā Latvijas Centrālajā padomē. Par K.V.Pauļuka pēdējo dzīves posmu zināms, ka viņš mira 1945. gada 21. janvārī Pauļukos un apbedīts Meža kapos Jelgavā.
Štuthofā glāba savu studentu
Īpaša loma memoranda tapšanā bija saraksta 55. numuram – Latvijas Centrālās padomes priekšsēdētājam K.Čakstem. Viņš kopā ar domubiedriem Saeimas deputātu un diplomātu Fēliksu Cielēnu, profesoru Andreju Teikmani un Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas docentu Vili Eihi arī uzrakstīja memoranda tekstu.
K.Čakste piedzima Jelgavā 1901. gada 26. jūlijā nākamā prezidenta J.Čakstes un viņa sievas Justīnes deviņu bērnu ģimenē. Mācījies Jelgavas ģimnāzijā. Piedalījies Brīvības cīņās. Jurists, kurš izvēlējās akadēmisko karjeru Latvijas Universitātē. 1940. gadā padomju okupācijas laikā aicinājis vēlēt demokrātiski, tā saucamajam darba tautas blokam radot alternatīvu, taču komunistiskās diktatūras apstākļos tas nebija iespējams. Vācu okupācijas laikā jau 1941. gadā centās veidot sakarus ar dažādām nacionālās pretošanās grupām – studentiem, virsniekiem, politiķiem –, rakstījis rakstus nelegālajai avīzei «Tautas Balss». Uzturējis sakarus ar Zviedriju un citām rietumvalstīm. Nelegālajā darbībā lietojis segvārdus Jānis Zirnis un Jēkabs Dzintars. 1944. gada 29. aprīlī K.Čaksti vienlaicīgi ar M.Čaksti, kā arī citiem Latvijas Centrālās padomes locekļiem apcietināja. K.Čakste tika nosūtīts uz Štuthofas koncentrācijas nometni. Miris 1945. gada 22. februārī «nāves maršā», kad, tuvojoties frontes līnijai, ieslodzītie tika pārvietoti, kājām ejot uz Rietumiem. Jāpiebilst, ka Štuthofā K.Čakste izglāba no nāves gāzu kamerās savu bijušo studentu ebreju Leonu Panci. Šo faktu gan nav atzinis «Jad Vašem» holokausta centrs Izraēlā, jo tīri birokrātiski nav pieņemts, ka var izglābt cilvēku, kas jau atrodas koncentrācijas nometnē. Jāpiebilst, ka memoranda tekstā nav pausts nosodījums holokaustam, čigānu iznīcināšanai un citām nacistu represijām, taču citās Latvijas Centrālās padomes publikācijās tas ir atrodams. «Jad Vašem» atzīta glābēja ir Latvijas Centrālās padomes darbiniece Valentīna Lasmane, kas pēc kara emigrēja uz Zviedriju, kur dzīvo vēl joprojām.
Latvijā palikušajiem dažādi likteņi
55 no 188 memoranda parakstītājiem pēc kara palika okupētajā Latvijā, daži par savu nacionālo stāju dabūja vairāk vai mazāk ciest no padomju represīvajām iestādēm. Žurnālistu Ādolfu Ersu (1885–1945) 1944. gada oktobrī padomju militārā izlūkdienesta darbinieki apcietināja par memoranda parakstīšanu un pratināja. 1945. gada 29. septembrī Rīgas Centrālcietumā viņš mira. Taču vairāki patrioti jaunās okupācijas apstākļos spēja sekmīgi strādāt tālāk. Zaļenieku pagasta Billēs dzimušais Aleksandrs Neibergs (1883–1962) apbrīnojami visādos laikos no 1919. līdz 1951. gadam bija Latvijas Sarkanā Krusta slimnīcas galvenais ārsts. Latvijas valsts viņam piešķīra Triju Zvaigžņu ordeni, bet padomju okupācijas vara – LPSR Nopelniem bagātā ārsta nosaukumu. ◆
No memoranda
Mēs, apakšā parakstījušies, Latvijas nācijas vārdā deklarējam sekojošo mūsu tautas vienoto gribu:
Nekavējoši atjaunojama Latvijas Republikas faktiskā suverenitāte.
Latvijas valdības tuvākajiem uzdevumiem jābūt: valsts aparāta un Latvijas armijas atjaunošana, Latvijas valsts teritorijas aizstāvēšana pret draudošo Padomju Savienības armiju iebrukumu.
Latvijas galvaspilsētā Rīgā, 1944. gada 17. martā
