Kārtis – noslēpumainās un prātu asinošās.
Kārtis – noslēpumainās un prātu asinošās
Kad gan būs vēl pateicīgāks brīdis, lai cilvēks ļautos gadsimtu tradīcijās pārmantotam spēles valdzinājumam, ja ne tumšos un garos ziemas vakaros. “Ārpasaule tam paliek par aizkulisēm, ikdienas rūpes izzūd, un ar pāris papes gabaliņiem vai bumbiņām viņš dodas savā pasaku valstī.”
Tā spēles varā nonākušo raksturo citāts no 1991. gadā apgāda “Atbalss” “Praktiskās bibliotēkas” sērijā iznākušā izdevuma “Kāršu spēles”. Kā ievadā stāsta sastādītājs, izdevumā izmantota slavenā šahista, pasaules čempiona Emanuela Laskera grāmata, un jau tas vien, ka šaha lielmeistars pievērsies kāršu spēles analīzei gan no matemātiskā, gan “šahiskā” viedokļa, ir pietiekams pamats apgalvojumam – kārtis tas ir nopietni.
Latvijā kārtis laikam jau pirmām kārtām saistās ar zolītes spēli. Arī Jelgavā noturīgās zolēšanas tradīcijas tiek koptas gan draugu un ģimeņu saietos, gan darbavietu sporta svētkos, un pilsētai jau vairākus gadus ir pat savs zolītes čempionāts. Bet vēl līdz 10. janvārim Ādolfa Alunāna muzejā iespējams ielūkoties kāršu spēles vēsturē, skatīt dažādās valstīs dažādu mākslinieku zīmētas, dažādām spēlēm un, jā, arī mistiskām nodarbēm domātas kāršu kavas, kas te atceļojušas no Kuldīgā krātas kolekcijas. Muzeja vadītāja Maija Matisa un vecākā speciāliste Austra Strautniece šo ekspozīciju papildinājušas ar dažādu uzziņas materiālu. Interesenti tiek aicināti arī paši iesaistīties kādā spēlē vai ielūkoties, ko par jūsu likteni stāsta noslēpumainie Taro kāršu simboli.
Kā cēlušās spēļu kārtis
Pēc vienām ziņām – kārtis ir ķīniešu izgudrojums, kur 12. gadsimta sākumā tās kalpojušas valdnieka konkubīņu laika kavēklim. Pēc citām – apaļas spēļu kārtis jau ļoti senos laikos bijušas izplatītas Indijā. Spānijā ap 14. gadsimta vidu kāršu spēli, iespējams, ieviesuši arābi. Aptuveni šajā laikā tā parādījusies arī Francijā, Vācijā un Nīderlandē. Bet jau 1379. gadā ir ziņa, ka Parīzes pašvaldība aizliegusi kārtis spēlēt amatniekiem un 15. gadsimta sākumā pret to sākuši cīnīties arī garīdznieki.
Laicīgās varas un garīdzniecības bažas par kāršu spēles slikto ietekmi varētu būt vairojusi arī to izmantošana satīriskiem un politiskiem nolūkiem. Ar kāršu palīdzību sāka ne vien izplatīt heraldikas, astronomijas, ģeogrāfijas, vēstures un citas zināšanas, bet arī izzobot politiskus pretiniekus, humoristiski un satīriski attēlot notikumus.
Līdz grāmatu spiedes izgudrošanai kāršu spēle tomēr izplatījās lēni, jo ar roku zīmētās kārtis bija dārgas.
“Kāršu istaba” Kuldīgā
Muzejs “Kāršu istaba” Kuldīgā darbojas jau vairāk nekā piecus gadus – sākumā kā Jāņa Mētras privāta kolekcija, bet kopš 1999. gada – kā Kuldīgas Novadpētniecības un vēstures muzeja sastāvdaļa paša kolekcionāra vadībā. Kā varam uzzināt Jelgavā izstādītās ekspozīcijas anotācijā, “Kāršu istabas” fondos pašlaik ir 238 spēles komplekti, apskatei izlikti 127, bet uz Jelgavu atceļojuši daži desmiti interesantāko.
Pasaulē izplatītākās klasiskās kārtis, krievu kārtis, skandināvu kārtis, Baltijas kārtis, arī zīlēšanas kārtis – starp septiņās grupās klasificētajām kavām “Kāršu istabas” kolekcijā ir arī unikāli izdevumi, kas savākti tās veidošanas 30 gados. Pašas vecākās muzejā ir Krievijā izdotas trapola spēles vācu tipa kārtis, kuru pirmizlaidums bijis 1863. gadā. Skandināvu kāršu grupā vērtīgākais eksponāts ir dāņu karalienes Margrētes II pašrocīgi zīmētas kārtis, kuras muzejam dāvājusi Dānijas kultūras institūta direktore Rikke Helmsa. No Baltijas kāršu grupas Kuldīgā var skatīt visas Latvijā izlaistās kārtis, ir arī daži lietuviešu un igauņu izdevumi.
Neliela daļa šīs kolekcijas pašlaik izlikta iepazīstināšanai Jelgavā. Honkongā izdotas klasiskās kārtis apļa formā, kazino kārtis ar caurumu vidū, spēļu – reklāmas kārtis ar Īrijas skatiem, šveiciešu, zviedru, holandiešu standartkārtis, Austrijā un Somijā izdotas itāļu un spāņu tipa kārtis vai angļu kārtis ar attēliem no Karaliskā botāniskā dārza, Vācijā izdotas kārtis, kas apliecina, ka vācieši prot draudzīgi pasmieties par saviem politiķiem, un mākslinieces Ludmilas Bulikinas zīmētās kārtis ar nopietnajām mūsdienu Latvijas slavenībām – tās visas varēsiet izpētīt, ja brīvā brīdī aizstaigāsiet līdz Alunāna muzejam.
Kārtis un latvieši
Pēc latviešu tautas ticējumiem, kāršu spēlei stāv velns tuvumā. Tāpēc veci ļaudis neļāva spēlēt svētdienās un svētkos, īpaši Lieldienu laikā. Tad kāršu spēlētājiem piesitas velns un iespēlētā nauda vēlāk pārvēršas par zirga mēsliem. Nelabais arī pierakstot kāršu spēlētāju vārdus savā grāmatā.
Tomēr latvietis nebūs latvietis, ja viņš neatradīs, kā velnu apmānīt. Tā citas ziņas stāsta, ka Latgalē kārtis Lieldienu rītā ņem līdzi baznīcā. Kad paceļ krustu un sāk dziedāt “Kristus ir augšāmcēlies”, jāsaka “Krusts kozirei”, ātri jāapgriežas un tūlīt jāiet uz māju. Pēc tam jāgavē, tad turpmāk nebūs kāršu spēlē pretinieku.
Kārtis dalot, skaitāms šāds pantiņš: “Zibin, zibin, žēlīgs tēvs, lai man meitiņ mājās nāk.” Nav laimes kāršu spēlē, ja sēž zem šķērsbaļķa vai arī ja sieviete sēž blakus un skatās kārtīs. Lai spēle izdotos, kārtis pārceļ ar kreiso roku un uzņem pa vienai.
Neatvairāmais Magno Kavallo
Vakareiropā tikmēr izstrādājas savi kāršu veiksmes paņēmieni, un dažs, šķiet, ar pašu nelabo ir noslēdzis līkopus. Pazīstamais kāršu blēdis Magno Kavallo tomēr no jelgavniekiem varētu būt pelnījis arī dažu labu vārdu. Pirms 225 gadiem ieradies mūsu pilsētā, viņš daudziem šejieniešiem ne vien atklājis kāršu spēles prieku, bet arī apjausmu par bīstamajiem jokiem, ko tā var izstrādāt, ja pieej ar blēdību vai gluži otrādi – ar lētticību.
Jelgavas sabiedrībai Magno Kavallo uzdevās par filosofu, ārstu, botāniķi, dzejnieku, profesoru – šie un citi tituli lasāmi viņa izdotajās brošūrās un reklāmas lapās. Vēstures stāsti liecina, ka Jelgavā Kavallo uzturējies aptuveni gadu. Viņa nodarbošanās bijusi ārstniecība un kāršu spēle, un kā vienā, tā otrā atsaucības nav trūcis. Jelgavas dāmas bijušas kā uzburtas uz viltus ārsta ieteiktajiem skaistumkopšanas līdzekļiem, bet kungi nav varējuši atteikties no vilinājuma sēsties pie kāršu galda. Bauskā gan ar kārtējo spēles partneri kādu tirgotāju Briningu iznākusi sadursme, un Kavallo nonācis Jelgavas cietumā, tomēr, izkļuvis laukā, viņš turpinājis savu spēlmaņa darbu. Sevišķi atsaucīgi bijuši Pētera akadēmijas studenti, kas pie kāršu galda sākuši vadīt cauras dienas un naktis, aizmirsdami par lekcijām. Ja kādam pietrūcis spēlei naudas, Kavallo piedāvājis aizdot par augstiem procentiem. Kad ziņas par studentu pavedināšanu nonākušas līdz hercoga Pētera ausīm, Kavallo bija spiests Jelgavu atstāt.
Blēdis aizbrauc, spēle paliek
No zaudējuma rodas laba mācība. Katrs zaudējums liek spēlētājam uzdot sev jautājumu “vai tiešām jau izmantotas visas spējas?” Un īstam spēles cienītājam ir skaidra arī šajā situācijā vienīgā atbilde.
Arī tiem, domāt, nopietni pieaugušajiem, kas spēlē saskata tikai laika nosišanu vai, nedod Dievs, iespēju nonākt azarta atkarībā, varbūt der ielūkoties pēc šahista E.Laskera atziņām sastādītajā grāmatā, kur lasāmo būs visai grūti apstrīdēt. Tieši ar spēles palīdzību pasaule ir atradusi visas mākslas (deju, mūziku, glezniecību utt.) un zinātnes (matemātiku, fiziku utt.). Tiem cilvēkiem, kuriem piemīt tieksme uz spēli, lielākoties netrūkst drosmes arī darbam. Savukārt tas, kurš neprot ar darbu rotaļāties, vienmēr būs īgns un neveiksmīgs. Kas prot spēlēt, tas prot arī zaudēt, bet uzvaras pieredze, kas gūta, realizējot laimīgi radušos ideju, vēlāk palīdz izkulties no visbezcerīgākajām situācijām.
Protams, spēles pretiniekos var gadīties arī krāpējs. Tāds, kas ignorē noteikumus, nelietīgi izmanto otra paļāvību, tāds, kuru neinteresē pats process, bet vienīgi iznākums. Lai arī apzināmies, ka absolūts godīgums ir cilvēkam grūti aizsniedzams ideāls, tomēr tiklab kāršu kā jebkuras citas spēles attīstības vēsture liecina, ka starp īstiem tās cienītājiem krāpējam ilgas dzīves nav. Citiem vārdiem sakot – blēži nāk un iet, bet spēle paliek ar saviem noteikumiem un cieņu pret to ievērošanu.
Sarkanā Krusta uzraudzībā
Latvijā spēļu kāršu izgatavošanas tiesības ar Ministru kabineta lēmumu 1920. gadā piešķirtas Sarkanā Krusta organizācijai. No 1922. gada vienīgi tai pieder tiesības arī ievest un izplatīt spēļu kārtis Latvijā. Katrai kāršu kavai apkārt jābūt īpašai Sarkanā Krusta bandrolei, bet uz sirds jeb ercena dūža – Sarkanā Krusta zīmogam. Par ievešanai aizliegtām uzskatāmas tādas, kuras no ārzemēm mēģināts ievest slepeni. Klubos un biedrībās kārtis var spēlēt tikai saskaņā ar 1923. gadā Iekšlietu ministrijas izdotajiem noteikumiem. Uzraudzībai, ko arī veic Sarkanais Krusts, uzdots sekot, lai neievestu jau lietotas kārtis, neizmantotu slepeni pagatavotas, kā arī kārtis ar viltotiem zīmogiem, saplēstām bandrolēm un iesaiņojumiem, bez Sarkanā Krusta bandroles un zīmoga. Pēc kāršu izstādē pieejamajām ziņām, pirmās spēļu kārtis Latvijā izgatavotas pēc profesora Riharda Zariņa oriģinālzīmējumiem, un izdotas 1921. gadā. No 1923. līdz 1932. gadam bijuši vairāki izlaidumi, izgatavoti pēc Stefana Berca oriģinālzīmējumiem. Jaunākā izlaiduma augstākā labuma spēļu kārtīm oriģinālzīmējumus izgatavojis mākslinieks Reinholds Kārlis Kasparsons 1932. gadā.
No 1932. līdz 1925. gadam pārdots 31 tūkstotis spēļu kāršu komplektu gadā, bet turpmākajos piecos gados šis skaitlis jau vairāk nekā divkāršojies, liecina dati kāršu vēstures avotos, kas acīmredzot iegūti no Sarkanā Krusta atskaitēm. No šā aspekta par spēles popularitāti mūsdienās var liecināt arī fakts, ka kāršu kavas atradīsim pārdošanā gan lauku veikalos starp dažādām saimniecībā noderīgām precēm, gan pilsētu supermārketos, gan ekskluzīvu lietu pārdotavās.
***
Labas un veiksmīgas spēles noteikumi
Pamatnoteikums – uzticēšanās partnerim.
Otrkārt – neaizmirst, ka pretinieks vienmēr atrodas cīņas gatavībā.
Treškārt – jāspēlē ar paļāvību savām spējām.
Ceturtkārt – spēki jāizlieto ar lielu taupību.
Katrai spēlei ir sava valoda, un galvenais tās izteiksmes līdzeklis ir gājiens.
Labs garastāvoklis un bagāta fantāzija vienmēr pavērš izredzes vinnēt.
