Vietā, kur robežojas Jelgavas novada Sesavas pagasts un Rundāles novada Svitenes pagasts, dzīvo un puķes audzē Solvita un Jānis Bites. Begoniju pavairošana nav tikai ģimenes bizness un iztikas avots, tā ir kaislīga aizraušanās, bez kuras puķumīļu ikdiena nav iedomājama.
Pagalma grāvis ir Jelgavas un Rundāles novada robežšķirtne. Puķu audzētāju māja atrodas 50 metru aiz Svitenes robežas – Sesavas pagastā, taču Solvita smej, ka ar sirdi un dvēseli ir sviteniece. «Es dziedu Svitenes folkloras kopā «Svitene». Te ir mani draugi, regulāri piedalos pagasta kultūras sarīkojumos. Visādas ikdienišķas darbam un sadzīvei nepieciešamas lietas kārtoju Svitenē,» stāsta Solvita.
Ar puķu audzēšanu Solvita un Jānis sāka nodarboties pirms 25 gadiem. Audzējuši ziedus, kas neprasa lielu uzmanību un ātri uzzied, – samtenes un asteres. Gadu gaitā puķu audzēšana iepazīta pamatīgi. «Gribējām iet vēl tālāk un sasniegt puķkopības «griestus». Runā, ka begoniju audzēšana ir augstākā pilotāža. Es nevairos dalīties pieredzē ar citiem puķu audzētājiem. Neuzskatu viņus par konkurentiem, tie ir mani kolēģi. Katra puķkopja darba metodes atšķiras. Veiksmi ietekmē dažādi faktori – siltumnīca, izvēlētie podiņi, piķēšanas veids un laiks, ūdens daudzums un citi. Puķu audzēšana ir ļoti aizraujoša – darot vienu un to pašu, rezultāti atšķiras,» atzīst Jānis.
Uzmanība katrai puķei
Sēklas šogad iegādātas Polijā, pirmo reizi nav izmantoti starpnieki. «Tā ir lētāk. Katru gadu meklējam jaunas begoniju šķirnes, darām visu, lai ziedi izaug krāšņāki nekā iepriekš. Vērojot, kā dīgst puķes, esmu pārliecināts – šogad sēklas ir ļoti kvalitatīvas,» spriež Jānis.
Puķu audzēšana ir laikietilpīga nodarbe, kurā nepieciešama pacietība. «Puķes ir kā bērni – tās jāuzmana 24 stundas diennaktī,» atklāj Solvita.
Darbi sākas decembrī – istabā ierīkotā audzētavā tiek iesētas sēklas. Kastēs ir tūkstošiem sēkliņu, pēcāk tās ar pinceti jāpārpiķē jeb jāpārstāda. «Puķu sēkliņas ir sīkas kā putekļi. Vienā kastītē ir ap trim tūkstošiem sēklu. Sezonu sākam ar divām kastēm. Sākumā kastei uzlieku stiklu, lai ir vienmērīga temperatūra un mitrums. Kad dēsti paaugušies, ņemu pinceti un pārstādu,» stāsta saimniece.
Kad stādiņi trīs reizes pārpiķēti un visa istaba ir pārpilna ar kastēm, augi ceļo uz siltumnīcu. Tur begonijas pēdējo reizi tiek pārstādītas – tās pārliek podiņos. «Katram ziedam veltām īpašu uzmanību. Mums nav automātiskās laistīšanas un apkures. Es katru podiņu pacilāju, izvērtēju, cik ūdeni liet, vai dēsts nav izslāpis, vai nav pārāk mitra augsne,» darba specifiku skaidro Jānis.
Atelpas nav
Begonijas ir dažādās krāsās – zilas, sarkanas, oranžas, baltas, dzeltenas utt. Ņemot vērā pieprasījumu, puķkopji ik gadu izvērtē, kuru krāsu ziedus audzēs vairāk, kuru – mazāk.
Šogad siltumnīcā pretī saulei stiepjas deviņi tūkstoši atraitnīšu. Podus sākumā piepilda ar samitrinātu kūdru, pēc kvalitatīvas kopšanas – mēslošanas, laistīšanas un apzaļumošanas – aprīļa beigās tās uzzied. Lai nodrošinātu nepieciešamo temperatūru, Jānis naktī ik pēc divām stundām ceļas un iemet krāsnī pāris lielu oša pagaļu.
«Mēs gādājam par kvalitāti, ne kvantitāti. Cenšamies mazināt pašizmaksu. Paši strādājam, malku ņemam no sava meža, izlīdz arī paziņas. Daudzi pircēji priekšroku dod kaut arī dārgākiem, tomēr kvalitatīvākiem un skaistākiem ziediem,» spriež Solvita.
Darbi siltumnīcā rit no decembra līdz Jāņiem. «Atelpas nav ne mirkli. Vasarā šķirstām katalogus, plānojam nākamo sezonu, spriežam par jauninājumiem. Ar puķu biznesu nevar nodarboties tikai peļņas dēļ. Lai viss izdotos, ziedi ir jāmīl, ar tiem «jāsaslimst»,» pārliecināta Solvita.
Lieli palīgi Jānim un Solvitai ir meita Baiba, vecākais dēls Māris un jaunākais dēls Dāvis Artūrs, kurš mācās Pilsrundāles vidusskolā.
Puika par palīdzību dāvanā saņēma kvadraciklu. Tagad braukt uz mežu pēc malkas ir krietni aizraujošāk.
