Barikāžu sākumā televīzijas torni sargājuši vien pārdesmit cilvēku.
Nogriežoties no Blankenfeldes muižas asfaltētā lielceļa sānceļā, kas pa tiltiņu aizved pāri šoziem neaizsalušajai un ūdeņiem pilnajai Ķīves upītei, iebraucam mežā. Nepilnu kilometru tālāk ir 19. gadsimta vidū Vilces muižas mežsargam būvētie Eižātu Mežsargi – mājas, kur dzīvo Matilde un Vitālijs Spalvēni. Šo zemes stūrīti viņi kopj jau vairāk nekā divdesmit gadu. Taču abu mīlestības un ģimenes sākums bija 1977. gadā Mežciemā, kur gan Vitālijs, gan Matilde strādāja Jelgavas mežrūpniecības saimniecībā. No Mežciema viņa arī brauca uz barikādēm. Ne katram pietika drosmesAgrākais mežrūpniecības saimniecības galvenais inženieris Staņislavs Munda atceras, ka svētdien, 1991. gada 13. janvārī, viņam no rajona padomes piezvanījis Jānis Krūklītis. Teicis, ka izveidojies ārkārtas stāvoklis un ka nosūtīšanai uz Rīgu nepieciešama mežinieku smagā tehnika. Inženieris tūlīt sazvanījis četrus šoferus, viens attiecies. Toreiz pirmais no garāžām uz televīzijas torni izbraucis Staņislavs Sipčenko. Vīrs, kā jau padomju laikos nereti gadījās, latviski neesot runājis, taču tūlīt sapratis, kā viņam rīkoties. «Nākamajā rītā, kad tehnika jau atradās Zaķusalā, dienas kārtībā bija jautājums, kurš brauks vīriem palīgā. Savādi, bet pašas aktīvākās toreiz izrādījās mūsu kantora sievas,» atceras S.Munda. Arī M.Spalvēna bija viena no tām, kas uz Zaķusalu devās ar pirmo autobusu. Tolaik saimniecības kantorī esot strādājuši 44 darbinieki. Lai paliek atmiņā bērniem «Teikšu tā: pirmā diena nebija viegla. Aizbraucām nepilns mikroautobuss. Pie televīzijas torņa pārdesmit cilvēku, šķiet, tur vēl bija vircavnieki. No Daugavas pūta auksts vējš. Pašiem nomācoša neziņa,» stāsta Matilde. Nākamajā dienā mežrūpniecības saimniecības sievas nomainījuši vīri, arī Vitālijs, kas tolaik darba ikdienā brauca no Mežciema uz mežsarga apgaitas vietu Vilcē. Tiesa, Matilde barikādēs vēl atgriezās janvāra beigās, kad Zaķusalā tika demontētas dažādās aizsargkonstrukcijas. «Es gribēju barikādes parādīt bērniem. Viņi vēl tolaik bija mazi. Zigmāram – septiņi, Ingai – tikai pieci gadi. Taču, kad bērnam kaut ko stāsta, tas ir viens. Kad viņš to redz savām acīm – pavisam kas cits.» Cīņa nekad nebūs galāVitālijam no barikāžu laika labā atmiņā ir lielā vienotības izjūta. «Savāda bija cilvēku uzvedība. Šķiet, visi runāja kaut kā pieklusināti. Nekur nekādu lamuvārdu, nekādas gānīšanās. Ka tik neizprovocētu vardarbību! Arī daži cittautieši bija starp mums.» Vitālijs barikādēs sabijis kādas trīs diennaktis. Toreiz Jelgavas mežrūpniecības saimniecība lielām kravām vedusi uz Rīgu malku. Ugunskuri bijuši nodrošināti. Spalvēni teic, ka uz barikādēm varētu braukt arī šodien, jo latvieši visu laiku ir cīnījušies par savu dzimteni, un tas jādara arī turpmāk. «Mums tagad ir pārāk labi dzīves apstākļi, un mēs par daudz gribam, lai mums kaut ko dotu. Vai manai mammai piecdesmitajos gados Latgales sādžā kāds ko deva? Vai tāpēc mēs nepiedzimām un neizaugām?» retoriski jautā Matilde. Un piebilst, ka vecāki viņu uzaudzinājuši par nacionālisti, kas ciena savu tautu un valodu. Jaunībā padomju laikos viņai licies nepieņemami, ka Rēzeknes latviešu vidusskolā daudzi skolēni starpbrīžos runājuši krieviski. Savukārt Vitālijs, augot Augšzemgalē Ilūkstes un Eglaines pusē, jau bērnībā no vecākiem sapratis netaisnību, ko laukos atstāja deportācijas. Savs kaktiņš un zemes stūrītisPar dzīvi Eižātu Mežsargos Spalvēni smaidot saka mūsdienu reklāmu stilā: «Kas var būt labāks par šo!» Deviņdesmito gadu sākumā, kad daudzi pirkuši lauku mājas, arī Spalvēni centušies īstenot veco latviešu sapni par savu kaktiņu un zemes stūrīti. Tolaik Eižātu Mežsargi stāvējuši pamesti, aizauguši ar dadžu kātiem rokas resnumā. Māju iekopšana bija viens no Spalvēnu hobijiem no darba brīvajā laikā un ir galvenā nodarbošanās tagad, pāris gadu esot pensijā. Matilde tajā devās priekšlaicīgi. Pēc daudzajām reorganizācijām meža dienestā beidzamos deviņus darba gadus viņa nostrādāja lauku skolās, mācot zēniem mājturību. Vitālijam, kurš mežsarga dienestā pavadīja divdesmit sešus gadus, pēdējā darbavieta bija Meža konsultāciju pakalpojumu centrā. Spalvēni teic, ja būtu viņu teikšana, pensijā aizdzītu visus, kas ir atbilstošā vecumā. «Lai dodam savus amatus jaunajiem un tiem nav jābrauc uz ārzemēm.» Viņi atceras, ka savulaik Jelgavā mežrūpniecības saimniecībā bija aizsēdējušies vairāki vecie darbinieki, bet jaunajiem, no augstskolas atnākušajiem, nebijis, kur likties. Agrākajos Vosa medību laukosPirmajā jaunsaimnieku gadā Spalvēni Eižātu Mežsargu zemē iesējuši cukurbietes. Kādu rītu saimniece lūkojusi iet tās ravēt, bet tad atklājies, ka pilnīgi visu sējumu norakuši meža zvēri. Līdzīgi bijis ar kartupeļiem, pašiem saimniekiem ticis vienīgi stādītprieks. Padomju laikos gleznainajā Vilces apkārtnē no Rīgas medīt braukuši kompartijas bosi un medību dzīvnieki bijuši savairoti vairāk, nekā vajadzētu. «Reiz deviņdesmito gadu sākumā, kad pa pagastu braucu ar motociklu, man nācās apstāties, lai palaistu garām ceļu šķērsojošu simtgalvu briežu baru. Neatkarības laikā dzīvnieku skaits Vilces mežos ir normalizējies, arī meži krietni izkoptāki,» ar lepnumu par agrāko kolēģu darbu saka Matilde. Drošu atbalstu meklējotPolitiskajā dzīvē Spalvēni nepiedaloties vairāk par citiem. Abi esot vienīgi «Tā Kunga» partijā. Kopš 1995. gada viņi iesaistījušies Platones kristiešu centra draudzē un, kā saka Matilde, pieņēmuši par savu glābēju Jēzu. Dzīve kopš tā laika esot gājusi tikai uz augšu. Bērni dzīvo un strādā Rīgā. Zigmārs darbojas skaistumkopšanas jomā, Inga strādā «Latvijas valsts mežos». Neviens uz laukiem nedomājot nākt, taču Matildei un Vitālijam te noteikti esot labāk. Viņus pazīstu jau sen Māra Gulbe, barikāžu dalībniece, agrākā Jelgavas mežrūpniecības saimniecības grāmatvede Dzīvespriecīgi, žirgti, brīnišķīgi cilvēki, kuriem, šķiet, nekas nav par grūtu. Septiņdesmitajos gados Mežciemā, dzīvojot vienistabas dzīvoklī, Vitālijs vannas istabā pār vannu pārlika dēli, mācījās un pabeidza tehnikumu. Bet Matilde divtūkstošo gadu sākumā vēl ieguva otru augstāko izglītību. Algas mežrūpniecības saimniecības kantorī bija mazas, bet, kā jau Mežciemā parasts, audzējām kāpostus, kopīgi braucām uz tirgu. Atradās arī laiks lustēm. Atmodai sākoties, ar saimniecības autobusu devāmies uz manifestācijām. 1990. gada janvārī aizbraucām arī uz manifestāciju Viļņā. Toreiz izkāpu no autobusa ar Latvijas karogu rokās, bet kāda no vietējām nosauca mani par fašisti. Es ar karoga kātu gāju pretī. Visiem bija ko smieties. Tajā pašā reizē satikām lietuviešu atmodas līderi Vītautu Landsberģi. Viņš turpretī izteica pateicību. Barikādēs pie televīzijas torņa mēs ar Matildi sabijām vienu divas dienas. Vīri aizsūtīja mājās pie bērniem. Tie bija jauki laiki.
