Sesija ir semestrī uzkrāto zināšanu parādīšanas laiks.
Sesija ir semestrī uzkrāto zināšanu parādīšanas laiks. Daudzi no mums, pirmkursniekiem, uztraucas, bet, manuprāt, šim notikumam vajag pievērsties ar maigu prātu un pārliecību, ka eksāmenu noliksi – ja ne ar pirmo, tad ar otro reizi. Palikuši divi parādi, kas jānokārto līdz nākamajam mācību gadam. Bet tāpēc jau plinti krūmos nemetīšu. Kad atgriezīšos no prakses, mācīšos privāti, sarunāšu laiku ar pasniedzējiem un iekavēto nokārtošu.
Ar izvēlēto zemes ierīkotāja specialitāti esmu apmierināts. Nav šaubu, ka zemes, mežu, nekustamo īpašumu vērtība aug. Darbs būs. Dzīvoju laukos, Vilcē, taču mūsu ģimenei ir vien mazs piemājas dārziņš iztikai. Nopelnīt varēšu tikai tad, ja iegūšu labu izglītību. Domājot par skološanos, tagad šķiet, ka vairāk vajadzēja pacensties, kad mācījos Elejas vidusskolā. Lai kā mums klases audzinātāja Linda Misūne centās palīdzēt, sevišķi 12. klasē pavasarī, biju palaidies. Tagad vairāk ir jāsaņemas.
Pagājušajā nedēļā pārsteigumu piedzīvoju saistībā ar manu hobiju – es spēlēju Vilces amatierteātrī. Rīgā Eduarda Smiļģa muzejā bija sarīkojums par godu Jelgavas rajona amatierteātru skates noslēgumam. Negaidot tiku apbalvots kā labākais debitants. Jāpateicas Vilces pagasta bibliotekārei un mūsu režisorei Regīnai Deksnei. Pirms trim gadiem viņa mani gandrīz nemanāmi iesaistīja šajā teātra kolektīvā. Iestudējot Monikas Zīles lugu “Sunītis un viņa kauliņš”, kur man tika uzticēta “biezā” un greizsirdīgā jaunlaulātā vīra Arnolda loma, es tiku mācīts diezgan pamatīgi. Reizēm likās lieki atkārtot pat tādu vienkāršu lietu kā iešanu pār skatuvi. Taču tas viss bija nepieciešams. Teātris man ir palīdzējis arī studenta dzīvē. Septembrī, kad pirmo reizi satikāmies visi grupas biedri, nemaz nebija tik viegli iepazīties ar puisi no Kurzemes vai meiteni no Rīgas. Tieši teātrim varu būt pateicīgs, ka esmu iemācījies runāt ar cilvēkiem, acīs skatoties.
Pasaulē, manuprāt, ir haoss. Visvairāk, protams, uztrauc karš Irākā. Šķiet, ka amerikāņi nemaz īsti nezina, kāpēc viņi to ir okupējuši. Cik cilvēku aiziet bojā kaut kādas naftas dēļ? Esmu runājis ar savu draugu vēl no pamatskolas Konstantīnu Galaņinu. Viņš Latvijas miera spēku sastāvā Irākā bija pusgadu. Konstantīns teic, ka brauktu turp vēlreiz, ja to piedāvātu. Viņu var saprast. Turklāt mūsējie jau brauc mieru uzturēt, nevis kādu šaut vai likt cietumā.
Par Eiroparlamentu balsot iešu. Tās man būs otrās vēlēšanas. Pirmoreiz balsoju referendumā par Latvijas iestāšanos ES. Par ko šoreiz savu balsi atdošu – pagaidām nezinu. Saistībā ar ES prasībām mūsu lauksaimniekiem man žēl ir sīko zemnieku. Kā var, piemēram, prasīt, lai govi tur atsevišķā kūtī no cūkām! Ne vienu vien laucinieku esmu dzirdējis runājam, ka mazā saimniecība būs jālikvidē. Vai tiešām atkal cilvēki paliks bez darba? Gribētos, lai Latvijai būtu lielāka brīvība un patstāvība.
Jānis Zalāns, Lauku inženieru fakultātes 1. kursa students
