Tautas deju ansamblis «Diždancis» svin 30. jubileju.
Pagājis trīsdesmit gadu kopš tautas deju ansambļa «Diždancis» dibināšanas, un šosestdien Jelgavas kultūras namā ar plašu koncertprogrammu gan tagadējais kolektīvs, gan bijušie tā dalībnieki izrādīs dažādu laiku dejas.Kolektīva ienākšana bija nozīmīgs notikums Jelgavas pilsētas un arī Latvijas tautas dejas attīstības vēsturē – ansambļa dibinātājs ir Vilis Ozols (deju horeogrāfs), kurš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi. Pirms desmitiem gadu viņš Latvijas Lauksaimniecības universitātē dejas soļos vadīja «mehu» puišus un ekonomistu meitenes. Bija izveidojies fakultāšu deju kolektīvs, kas uzrādīja ļoti labus rezultātus. Drīz vien tas izcīnīja tautas deju ansambļa nosaukumu un sāka savu darbību kā «Diždancis».Vēlāk, turpinot Ozolu ģimenes tradīciju, no 1983. līdz 1991. gadam «Diždanci» vadīja Uldis Ozols, pēc tam kolektīvs nonāca Andas Zeidmanes pārziņā, bet U.Ozols kļuva par māksliniecisko vadītāju. Savukārt pēc ansambļa 25 gadu jubilejas kolektīvu «diriģē» Ieva Karele.«Diždālderis» vai «Dālderdancis»Tagadējā vadītāja I.Karele vispirms «Diždanci» iepazinusi kā repetitore. Gadu nostrādājusi par asistenti, līdz A.Zeidmane piedāvāja pārņemt kolektīva vadību. «Uzskatīju, ka vēl neesmu gatava tādam solim un manas zināšanas nav atbilstošas, lai varētu vadīt A grupas tautas deju ansambli,» atceras Ieva, kas tajā laikā vidusskolēniem mācīja dejas soļus «Dālderī». Pagāja vēl viens gads, un Anda pilnīgi noteikti zināja, ka daudzo darbu dēļ vairs nevadīs šo kolektīvu. «Anda prata mani pierunāt, un jāatzīst – bija divējādas domas. Viena – būtu žēl, ja «Diždancis» vairs nepastāvētu, bet otra – izaicinājums sev, vai es to varu? Tāpēc piekritu,» stāsta Ieva, piebilstot, ka sākums bijis ļoti grūts. Pēc pirmā pārmaiņu gada «Diždancis» un «Dālderis» apvienojās. «Kolektīvs atkal ieguva jaunu elpu un varēja pastāvēt,» vērtē A.Zeidmane. Lai gan tika spriests par iespējamo nosaukumu sapludināšanu («Diždālderis» vai «Dālderdancis»), tomēr tas paliks nemainīgs.Anda ir gandarīta, ka Jelgavā ir augsta līmeņa A grupas kolektīvi, kas cīnās vienā rindā ar TDA «Teiksma» un «Dancis», kuriem ir divi vai trīs repetitori, bet «Diždancī» viss darbs jāpaveic vienam. «Jauki, ka kāds to dara pārliecības pēc, tomēr jāiet pretī cilvēkam un jāatrod repetitora vieta, jo uz entuziasmu var balstīties tikai kādu brīdi,» spriež Anda.A.Zeidmane vērtē, ka būt par vadītāju ir gan viegli, gan grūti. Grūti, jo «jāvāc» kolektīvs, bet viegli, ja nokomplektējusies domubiedru grupa, kurai ir prieks kopā būt un kopīgi mērķi.Pirmās vietas nav pašmērķisRunājot par atšķirīgo, salīdzinot ar citiem kolektīviem, Anda spriež, ka «Diždancī» vienmēr bijuši mazliet labāki puiši nekā citur. «Meitenēm vajadzīgi baleta pamati, bet puišiem – ja viņi ir vīrišķīgi un visu izdara perfekti, jebko iespējams viegli iemācīt. Turpretī no meitenēm tiek vairāk prasīts. Savukārt I.Karele spriež, ka atšķirīgais varētu būt dejas prieks un kolektīva kodols. «Aptuveni 20 cilvēku kopš bērnības kopā auguši. Ir draugi. Līdz ar to draudzīgums jūtams arī uz skatuves,» vērtē vadītāja.Viņa piebilst, ka kolektīva galvenais vadmotīvs ir dejot sev un citiem par prieku, nevis par visām varītēm sasniegt labākos rezultātus un iegūt pirmās vietas. «Protams, kurš gan tās nevēlas, būtu muļķīgi teikt – mēs gribam trešo vietu. Svarīgi nodejot tā, lai pašiem patīk un lai prieks. Kas var būt labāk, kā dzirdēt pozitīvas skatītāju atsauksmes?» spriež Ieva.Kā piemēru viņa min kolektīva viesošanos Ukrainā starptautiskā bērnu un jauniešu festivālā, kur negaidīti saņemta «Grand Prix» balva. «Mums šķita svarīgi būt kopā, labi nodejot, konkurss bija tikai otrajā plānā,» atceras vadītāja.Tradīcijas cauri gadiemA.Zeidmane atzīst, ka tradīcijas ir viena no patīkamākajām lietām kolektīvā. Kā nozīmīgāko viņa min treniņnometnes. «Kad mēs no piektdienas vakara līdz svētdienai strādājām, tur bija viena liela «šana»,» atceras iepriekšējā vadītāja. Kopā būšana, svinēšana, dejošana, kad cilvēkam vienmēr jābūt «uz strīpas». Dienas bija fiziski smagas, un tika daudz padarīts. Šī tradīcija turpinās arī tagad. Ik gadu nometne tiek organizēta citā vietā – pie kāda no dejotājiem. Viņi piektdienas vakarā ierodas norunātajā vietā, un notiek arī pirmais mēģinājums, pēc tam sporta spēles starp jaunajiem un vecajiem dejotājiem. Savukārt sestdienas rīts sākas ar aktīvu treniņu, pēc kuras gaidāms kārtīgs vairāku stundu darbs ar dejām. Nometnēs uzņem jeb iesvētī jaunos dejotājus, iepazīst arī attiecīgo vietu, savukārt svētdienas pēcpusdienā (pēc treniņa) ne vien draugi un bijušie dejotāji, bet pēdējos gados arī vietējie iedzīvotāji tiek aicināti uz noslēguma koncertu.Bagātīga sezonaKolektīvs piedalījies dziesmu un deju svētkos, Ginesa rekorda uzstādīšanā kategorijā «Garākā deja», «diždancieši» ceļojuši arī ārpus Latvijas robežām – uz Vāciju, Beļģiju, Ungāriju, Norvēģiju, Zviedriju, Franciju, Turciju, Slovākiju, Gruziju, Krieviju un citur.Dejotāji vienmēr piedalās Miķeļdienas koncertā Jelgavā, Hercoga Jēkaba laukumā, pēc kura visi aicināti uz Ozolnieku mežu, kur norit orientēšanās sacensības un tiek ceptas desiņas. Jauka tradīcija ir Ziemassvētku laika pasākums, kad «Diždancis» priecē Jelgavas Sociālās aprūpes centra iemītniekus. Savukārt pavasarī kolektīvs piedalās Jelgavas pilsētas deju kolektīvu skatē, kā arī dažādos citos pasākumos.Pēdējos gados atjaunota sezonas noslēguma koncerta tradīcija – maijā tiek izdejota lielākā daļa sezonas deju. Savukārt jaunievedums ir «Rudens danči» – sporta, kultūras un atpūtas pasākums, uz kuru aicināti draugi arī no citām pilsētām. Viņi draudzējas ar TDA «Ritums» TDA «Kalve» Laikmetīgās dejas projektu «Dejas anatomija» Jēkabpils jauniešu DK «Delveri» un «Kauranieši» Tērvetes jauniešu DK «Avots» Saldus vokālo ansambli «VOX» Jauniešu DK «Dālderis» TDA «Kursa» TDA «Gatve»
