No trim lielākajām pasaules reliģijām – kristietības, budisma un islama – Latvijas sabiedrība, šķiet, ir vismazāk informēta par pēdējo, lai gan islamticīgie ir arī mūsu valstī.
No trim lielākajām pasaules reliģijām – kristietības, budisma un islama – Latvijas sabiedrība, šķiet, ir vismazāk informēta par pēdējo, lai gan islamticīgie ir arī mūsu valstī. Lai gan reliģiju pētnieki runā par zināmu musulmaņu vides noslēgtību, straujo islama izplatību var uzskatīt par vienu no 20. gadsimta beigu reliģiskajiem fenomeniem. Proti, ja 1970. gadā musulmaņu skaits pasaulē tika lēsts ap 564 miljoni, tad deviņdesmito gadu beigās tas jau sasniedza 1,13 miljardu. Tātad apmēram sestā daļa pasaules iedzīvotāju pašlaik ir islama piekritēji.
Islama un musulmaņu klātbūtne strauji aug gan Eiropā, gan ASV, var teikt, ka līdz ar bēgļu pieplūdumu Eiropas Savienībā (lielākā daļa bēgļu nāk no islama valstīm), islams ir kļuvis par neatņemamu tās iezīmi. Eirointegrācijas kontekstā ar to būtu jārēķinās arīdzan Latvijai, turklāt Rietumeiropā dēvētās «islama problēmas» ignorēšanas dēļ visai problemātiska var izrādīties musulmaņu integrācija Latvijas sabiedrībā. Par to vedina domāt arī pēdējo gadu sadursmes ar musulmaņiem Vācijā un Francijā.
Ir jāsaprot, ka islams nāk no ļoti atšķirīgas vides, kas ir bieži neiecietīga pret citām kultūrām – salīdzinājumā ar kristietību vai budismu. Tādējādi, protams, tiek kavēta islamticīgo integrācija, taču, ja valsts savlaicīgi ar to rēķinās, tad tai vismaz ir iespējas izvairīties no nevajadzīgiem konfliktiem starp dažādām reliģiskām un etniskām grupām. Nākamais, šķiet, arī Latvijai drīzumā aktuālais jautājums ir lēmums atļaut vai neatļaut mošejas vai kādu citu islama kulta celtņu būvniecību.
Ja saskaņā ar Tieslietu ministrijas Reliģisko lietu pārvaldes sniegto informāciju pašlaik Latvijā ir reģistrētas septiņas musulmaņu draudzes, kurās apvienoti apmēram 530 – 540 ticīgie, tad droši vien reliģiskās prakses veikšanas vieta viņiem ir aktuāls jautājums, kura pozitīvs risinājums drošivien ir laika jautājums. Der tikai piebilst, ka musulmaņu kopienas «Iman» garīgais vadītājs imams – hatibs Musans Mačigovs jau 1998. gada 2. decembrī lūdza Tieslietu ministriju un Rīgas Domi nodrošināt Latvijas islamticīgo vajadzības, lai viņi varētu «pienācīgi pildīt reliģiskos rituālus un tradīcijas», faktiski lūdzot atļaut musulmaņiem Rīgā celt mošeju. Pirms kāda laika informācijas līdzekļos pavīdēja arīdzan ziņa par līdzīgu musulmaņu vēlmi Ventspilī.
Atgriežoties pie musulmaņu integrācijas problēmām, jāpiekrīt Tieslietu ministrijas Reliģisko lietu pārvaldes priekšnieka Ringolda Baloža grāmatā «Valsts un Baznīca» paustajai atziņai, ka musulmaņiem, kas dzīvo zemēs ar citu pamatreliģiju, ir grūti saskaņot nepieciešamību ievērot mītnes zemes likumus ar Korāna un sunnu (pravieša doto islama likumu) noteiktajām prasībām, pat ja musulmanis ārēji pielāgojas Rietumu pasaules standartiem.
Vēl viens būtisks islama kultūras fenomens ir šariāts – unikāls tiesību normu apvienojums, kas ietver gan reliģiskus postulātus, gan likumdošanas normas. Šariāts garantē valsts baznīcas modeli islama valstīs, dažās arābu valstīs tas ir atzīts pat par tiesībām pāri stāvošu, un šajās valstīs tas ir gan tiesību avots, gan akts, kuru musulmaņi ievēro ar fanātisku precizitāti. Turklāt ir jāatzīmē, ka saskaņā ar eiropeiešu standartiem islams neatbilst Eiropas cilvēktiesību normām, taču paši musulmaņi uzskata citādi, jo, runājot par cilvēktiesībām, viņi domā par tiesībām, kas ir iekļautas Korānā, lai gan pēdējā laikā par cilvēktiesību pārkāpumiem arābu valstīs ir sākuši runāt arī paši arābi.
Vairāku aizvadītās desmitgades karu rezultātā situācija ir mainījusies un diemžēl – ne uz labo pusi. Ir acīmredzams, ka ir augusi konfrontācija starp musulmaņiem un pārējo pasauli. Tajā pašā laikā jāatceras, ka bēgļu no islama valstīm Rietumeiropā un ASV ir kļuvis vairāk tieši daudzo karu dēļ daļa no tiem turpinās arī pašlaik, turklāt līdz ārkārtīgi bīstamai stadijai ir sakāpinātas Izraēlas un Palestīnas un nu arī Indijas un Pakistānas attiecības. Neaizmirsīsim, ka pēdējo divu rīcībā ir kodolieroči.
Neatsakoties no šabloniskiem mītiem un lozungiem, kuros tiek likta vienlīdzības zīme starp jēdzieniem «musulmanis» un «terorists», nav pamata gaidīt situācijas uzlabošanos. Gluži otrādi – atliks tikai noraudzīties, kā situācija iziet no kontroles. Latvijai, kur situācija vēl nav eskalējusies tiktāl, būtu vēsu prātu jāparaugās uz šīm konfliktsituācijām, lai izdarītu secinājumus, kas ļautu izvairīties no kļūdām nākotnē. Eiropā ir gan pozitīvi, gan negatīvi musulmaņu integrācijas piemēri. Papildināt pēdējos nebūtu izdevīgi nevienam. Vēl muļķīgāka būtu tikai šā jautājuma ignorance.
***
Musulmaņi Eiropas valstīs:
Portugālē – ap 5000 musulmaņu (galvenokārt ieceļojuši no Gvinejas un Mozambikas)
Lielbritānijā – apmēram miljons musulmaņu imigrantu (salīdzinoši – sikhu kopienas pārstāvju ir 400 000, jūdaistu – 300 000, budistu – 120 000)
Vācijā – 1,8 miljoni musulmaņu (no tiem 75% ir turki)
Spānijā – 31% imigrantu ir musulmaņi no Ziemeļāfrikas un Pakistānas
Itālijā – apmēram 300 000 musulmaņu imigrantu
Francijā – 4 miljoni musulmaņu
Beļģijā – 250 000 musulmaņu
Austrijā – vairāk nekā 150 000 musulmaņu
Norvēģijā – 22 000 musulmaņi
Šveicē – vairāk nekā 140 000 musulmaņu
Nīderlandē – 500 000 musulmaņu
Polijā – 5000 musulmaņu
Zviedrijā – 60 000 musulmaņu
Dati: Ringolds Balodis «Valsts un Baznīca», «Nordik» 2000
