Līgosvētku gaidīšanas priekšnojautās nemanīts pagājis notikums, kas ja ne tuvākajā, tad nedaudz tālākā nākotnē varētu ienest ne vienu vien negaidītu pavērsienu mūsu dzīvē.
Līgosvētku gaidīšanas priekšnojautās nemanīts pagājis notikums, kas ja ne tuvākajā, tad nedaudz tālākā nākotnē varētu ienest ne vienu vien negaidītu pavērsienu mūsu dzīvē. Tas bija pirms nedēļas: ES dalībvalstu vadītāju panāktā vienošanās par jauno ES konstitucionālā līguma galīgo variantu. Tieslietu ministre Vineta Muižniece šajās dienās optimistiski uzsver, ka tas iezīmē jaunu ES attīstības plānu un parāda, kādas iespējas visām dalībvalstīm pieņemt vai apstrīdēt kopējos lēmumus, kā arī panākt kompromisu domstarpību gadījumā.
Acīmredzot ar to pagaidām būs jāapmierinās, tāpat kā ar šajā sakarā citu valsts pirmo amatpersonu sacīto, jo autentiskais konstitucionālā līguma teksts vismaz pagaidām nav pieejams. To sola publiskot ES dalībvalstu valodās tuvāko divu trīs mēnešu laikā. Tikmēr nāksies pārtikt no tā, ko sabiedrībai skaidro gan koplīguma atbalstītāji, gan tā kritizētāji. Mūsu politiskās elites nostāja ir, ka Latvijā referendums par šo dokumentu nenotiks. Tas gan būs jāapstiprina Latvijas parlamentam. Savukārt dažās citās ES dalībvalstīs, piemēram, Dānijā, Lielbritānijā, Īrijā, Beļģijā, Somijā, Luksemburgā, Portugālē, Nīderlandē, Spānijā un Čehijā līguma ratifikācijas priekšnoteikums būs tautas nobalsojums referendumā. Tas nav maz, jo notiks desmit valstīs no divdesmit piecām ES dalībvalstīm. Neviens līdz šim nav varējis viennozīmīgi paskaidrot, kas notiks, ja kādā tautas balsojums būs negatīvs konstitucionālajam līgumam. Varam kaut vai atcerēties Īrijas referendumu par Nicas līgumu, Dānijas tradicionālo eiroskepticismu vai arī Lielbritānijas salinieku aristokrātisko augstprātīgo skatījumu uz Eiropas kopējām problēmām. Turklāt pēdējos gados tieši Lielbritānijā vērojami neredzēti augsti ekonomiskās attīstības tempi. Pirms nedēļas ES dalībvalstu vadītāju panāktā vienošanās paredz zināmus mehānismus negaidītu rezultātu gadījumā ratifikācijas procesā. Vai tiem būs pietiekams terapeitisks raksturs? Jāšaubās, jo, gribam vai ne, “pirmo vijoli” notikumos, vienalga, spēlēs dažas jau minētās valstis, kā arī Vācija un Francija, kuru līderi nevēlas ES dalībvalstu referendumus. Par pēdējo gan jāteic, ka Francijas prezidents Žaks Širaks neizslēdz tāda sarīkošanu, kas kārtis šobrīd sajauc vēl vairāk.
Latvijā būtu maksimāli izdevīgi jāizmanto piedāvātais laiks, lai paši sev noskaidrotu, ko vēlamies no dalības ES. Šoreiz tiešām būs par maz, ja vienīgie konstitucionālā līguma “guru” būs vai nu tā kvēlie štata piekritēji, vai noliedzēji. Pirmssvētku un pēcsvētku atslābuma dienās dzirdēts ne viens vien pašmāju politiķis, kas ar zināmu augstprātību sacījis, ka Latvijas iedzīvotāji tāpat neko no šā līguma nesapratīs, tāpēc tas nebūtu jāskaidro. Zinot Latvijas Saeimas “kvalitatīvo sastāvu”, liekas, ka tas visai rūpīgi būtu jāskaidro ne tikai sabiedrībai, bet arī pašiem balsotājiem parlamentā.
