“Lauktehnikas” darbinieku atmiņas par 1991. gada janvāra barikādēm.
Kaut gan epidemioloģiskās drošības apsvērumu dēļ nenotika 1991. gada janvāra barikāžu trīsdesmitgades atceres pasākumi, redakcijā saņemti zvani un arī atmiņu pieraksti, kas stāsta par šo notikumu, kam bija liela nozīme valsts neatkarības atjaunošanā. Šķiet, īsti nenovērtēts ir Jelgavas uzņēmuma “Lauktehnika” ieguldījums barikāžu tapšanā. 2017. gadā ar Zemkopības ministrijas atbalstu izdotajā grāmatā “Cerību ugunskuri” tā laika zemkopības ministrs min, ka 1991. gada janvāra barikādēs iesaistījās ap 1000 smagās tehnikas vienību. Droši vien patiesībā to varēja būt vairāk, jo, piemēram, notikumu dalībnieki agrākie “Lauktehnikas” darbinieki atceras, ka no viņu uzņēmuma vien uz barikādēm Rīgā aizbrauca ap 150–200 automašīnu. “Lauktehnikas” autostāvlaukums palika pustukšs.
“Bermudu trijstūrī” zudušo nebija
Kad 1991. gada 12. janvāra vakarā Lietuvas galvaspilsētā Viļņā padomju armijas tanki uzbruka televīzijas centram, uzņēmuma “Lauktehnika” smagās automašīnas šoferis Māris Purens kafejnīcā radu un draugu lokā jautri ar dejām svinēja trīsdesmit gadu jubileju. “Pasākums ievilkās stipri pāri pusnaktij. 13. janvāra rītā, kopā ar ģimeni brokastojot, ieslēdzām televīzijas ziņas. Rādīja tās šausmas, kas tika pastrādātas Viļņā, – cilvēki stāv pretī tankiem, šauj. Iestājās šoks, negribējās ticēt, ka tā var notikt. Sapratu, ka kaut kas līdzīgs var būt arī pie mums,” atceras Māris Purens. Tajā laikā viņš bija trīs meitiņu ģimenes galva. Jaunākajām – trīs un četri gadi. Viņas tad tika aizvestas uz laukiem pie sievasmātes – tālāk no pilsētas likās drošāk. Vecākā meita, kas gāja skolā, palika pilsētā. Ģimene dzīvoja Pārlielupē, “Lauktehnikas” kopmītnē (šis rajons bija iesaukts par “Bermudu trijstūri”, kur dažkārt vīri “pazuda” jeb aizkavējās pie draugiem). Tovakar valdījusi liela neziņa. Pēkšņi ap pulksten 18 pie Purenu dzīvokļa durvīm piezvanījis jauns “Lauktehnikas” darbinieks un teicis: “Ņem atslēgas un brauc uz Rīgu!” Māris iebildis, ka vakar svinējis dzimšanas dienu. Ziņnesis nosmējis, ka tur jau neviens nav skaidrā. “Uzvilku kažoku un gāju. Bija neziņa, bet jautājums, braukt vai nebraukt, nepastāvēja,” teic Māris. “Lauktehnikas” šoferus ar automašīnām operatīvi organizējis kustības drošības inženieris Žanis Bāliņš un Haralds Hibšmanis, kas ar ieslēgtām bākugunīm brauca pirmajai kolonnai priekšā. Pirms izbraukšanas kolonnas galvgals bijis pie Ozolniekiem, bet aste Garozas (tolaik Berdičevska) ielā. Ceļu Rīgas virzienā sākuši ap pulksten 19.
Somi lūdza runāt krieviski
Rīgā uz Salu tilta “Lauktehnikas” kolonna tika sadalīta vairākās daļās. Māris Purens un vēl seši šoferi (Māris Kalnietis, Aivars Baumanis, Andris Pūpelis un vēl trīs, ko Māris neatceras) norīkoti uz Ministru Padomes (tagad Ministru kabinets) ēku Brīvības ielā. “Kad piebraucām, tur vēl nebija nevienas smagās automašīnas. Tā mani nolika tieši pretī Ministru Padomes durvīm. Otrā pusē ar paceltu roku stāvēja Ļeņins,” pasmaida Māris Purens.
Pēc brīža pie Jelgavas rajona “Lauktehnikas” kamaziem blakus stājās otra rinda ar balķvedējiem un smago lauksaimniecības tehniku, kas jau nāca no citām Latvijas vietām. “Sajūtas bija dīvainas, nepiedzīvotas un ļoti labas,” atceras Māris. Vienu brīdi visi septiņi “Lauktehnikas” šoferi sakāpuši pasildīties Māra Kalnieša automašīnā, ko bija atļauts darbināt (savu pie durvīm piebraukto auto viņš nav varējis darbināt, jo tad izplūdes gāzes būtu gājušas valdības ēkā). Tad pie vīriem pienākuši Somijas televīzijas žurnālisti un krieviski teikuši, ka vēlas lūgt interviju. “Prasījām, vai nevaram runāt latviski. Viņi atbildēja, ka diemžēl nē. Somu žurnālisti jautāja, kāpēc esam atbraukuši. Tad nu stāstījām, ka esam šeit, lai aizstāvētu savas tiesības uz brīvību,” stāsta Māris Purens. Otrajā dienā pie valdības nama parādījies satelītšķīvis, ar kura palīdzību visu diennakti tika uztvertas un raidītas CNN ziņas (tajā laikā Latvijā bija pieejami tikai divi televīzijas kanāli – viens Rīgas un viens Maskavas).
“Pagāja nakts, un 14. janvāra rītā pie Ministru Padomes satikām savas autokolonnas bijušo priekšnieku Juri Vārpiņu. Viņš agrāk strādāja “Lauktehnikā”, bet tad bija pārcelts uz Rīgu valdības aparātā. Acīs Vārpiņam bija aizkustinājuma asaras. Viņš teica, ka nekad nebūtu domājis, ka bijušie šoferi stāvēs pirmajās rindās, lai sargātu arī viņa drošību. Uzaicināja mūs savā kabinetā dzert tēju ar cepumiem,” raksta Māris Purens.
Ar padomju militāro tehniku pret PSRS
Agrākais “Lauktehnikas” šoferis un vēlākais Zemessardzes rotas komandieris kapteiņa pakāpē Valdis Ceplis tolaik strādāja militarizētajā smago automašīnu kolonnā, kurā bijušas 120 automašīnas. Kara vai ārkārtas stāvokļa gadījumā tās tika pakļautas tūlītējai mobilizācijai un iekļaušanai divīzijā, kuras centrs atradās Lietuvā, Klaipēdā. “Tā iznāca paradoks, ka 1991. gada janvāra barikādēs Rīgā padomju armijas automašīnas tika nostādītas pret padomju režīmu un iespējamo armijas uzbrukumu,” ar ironiju raksta Valdis Ceplis.
13. janvāra vakarā piezvanījis autokolonnas priekšnieks Jānis Dardzāns – steidzami jāierodas darbā, lai ar automašīnām brauktu uz Rīgu veidot barikādes. Valdis ar prieku ģērbies un steidzies uz automašīnu stāvlaukumu. “Kaut kur jau iekšā bija liels nemiers, jo mājās palika sieva, piecgadīgs dēls un nepilnu gadu veca meitiņa. Mēs gājām uz nezināmo. Vai ar plikām rokām būs jāstājas pretī līdz zobiem apbruņotiem kaujiniekiem? Vai vispār atgriezīsimies? Man lika aizbraukt pakaļ brālim Ojāram. Viņam arī mājās palika mazi bērni,” atminas Valdis. Viņš rēķina, ka pirmajā kolonnā, kas izbrauca no Jelgavas, bija apmēram septiņdesmit, astoņdesmit automašīnu.
Rīgā Valdis Ceplis ar savu auto tika norīkots Zaķusalā Latvijas Televīzijas aizsardzībai. “Mašīnas stāvēja uz tilta uzbēruma tā, lai kontrolētu ceļu uz televīzijas ēku. Novietojuši tehniku norādītajās vietās, gājām palīgā televīzijas mājas aizsardzības būvei. Nāca iekšā tehnika ar dzelzsbetona blokiem, no kuriem tika mūrēta bieza aizsargsiena, ar ko bija paredzēts vēlāk aizvietot no automašīnām veidoto barjeru,” uz to dienu notikumiem atskatās barikāžu dalībnieks. Viņš atceras, ka sanācis kāds starpgadījums, jo smagās tehnikas uz Salu tilta 13. janvāra naktī bija ļoti daudz. “Braucot uz gaiši apgaismota tiltu, šoferiem un traktoristiem bija modē rādīt uzvaras zīmi V. “Viens ar traktoru T-150 to rādīja bračkam un nepamanīja, ka priekšā braucošais nobremzēja. Traktori sadūrās, plīsa radiators, un suta aizgāja pa gaisu. Bet ļoti operatīvi priekšā braucošais aizvilka bojāto traktoru uz barikādēm. Tur jau tas derēja, tikai čalis dabūja salt,” atceras Valdis Ceplis. Skaidrs, ka traktoru ar pārsistu radiatoru darbināt un sildīt nebija iespējams.
Pārvaldnieks turpināja vadīt “Lauktehniku”
“Man tāpat kā daudziem 1991. gada janvāra barikādes sākās ar lielo tautas manifestāciju, kas tautas vēlētās varas atbalstam Daugavas krastmalā notika 13. janvārī. Tautas fronte to bija izsludinājusi 12. janvārī – vēl pirms asiņainajiem notikumiem Viļņā,” atceras uzņēmuma “Lauktehnika” pārvaldnieks Jāzeps Kivlenieks. Lai gan bijušajā Padomju Savienībā demokrātiskais gars pieņēmās spēkā un 12. janvārī arī Krievijas Augstākās Padomes prezidijs aicināja PSRS valdību izvest no Baltijas valstīm karaspēku, darbojās arī proimpēriskie spēki un Baltijas valstīs spriedze auga.
“Pēc lielās manifestācijas 13. janvāra pēcpusdienā autobusā kopā ar “Lauktehnikas” darbiniekiem atgriezāmies Jelgavā. Jau pa ceļam Latvijas Radio dzirdēju aicinājumu sūtīt uz Rīgu automašīnas un smago tehniku, lai veidotu barikādes. Tūlīt devos uz darbu, un kopā ar kolēģiem spriedām, ko spējam visātrāk mobilizēt. Izvēlējāmies mūsu militāro kolonnu – auto rotu, kurā šoferi bija jauni spēcīgi vīri un kurā bija 120 kravas automašīnas – pašizgāzēji KamAZ un ZIL.” Jāzeps Kivlenieks neatceras, ka kāds viņu būtu mēģinājis iebaidīt un atrunāt no uzņēmuma darbinieku un tehnikas sūtīšanas uz barikādēm. Vienīgi pēc dažām dienām piezvanījis PSRS Valsts drošības komitejas Jelgavas nodaļas vadītājs Zvirbulis un pārmetis, ka, būdams padomju armijas rezerves virsnieks, viņš sūtījis uz barikādēm militarizēto kolonu.
“Vīri, kam vajag saļarku?”
Par automašīnu tehnisko stāvokli atbildīgais mehāniķis jeb “vārtu mehāniķis” Indulis Puriņš atceras, ka 13. janvāra svētdienā “Lauktehnikas” autostāvlaukumā bijis arī agrākais uzņēmuma darbinieks Juris Vārpiņš un vēl citi kolēģi. Toreiz automašīnu izlaišana uz barikādēm beidzās pusčetros no rīta. Nākamajā rītā “Lauktehnikas” pagalmā bija atlikušas vien “miltu galvas”– automašīnas, ar kurām uz fermām veda lopbarību, un vieglās automašīnas. Priekšnieks viņam teicis: “Turpmāk tavs darba kabinets būs pie valdības mājas, jo tur taču ir mūsu šoferi un tehnika.” Tā arī Indulis Puriņš devies uz Rīgu. Īpaši viņš atceras 15. janvāri, kad ASK stadionā, kas atradās Krišjāņa Barona ielā, notika Latvijas neatkarības pretinieku Interfrontes rīkotais mītiņš. Tajā piedalījušies ap desmit tūkstoši cilvēku, un pastāvēja risks, ka interfrontieši varētu nākt un izprovocēt sadursmes ar barikāžu dalībniekiem. Tad PSRS vadībai būtu pamats mēģināt ieviest ārkārtas stāvokli un atņemt varu pēc padomju likumiem ievēlētajai Latvijas Augstākajai Padomei un valdībai. “Bija tāds moments, ka mēs, sadodoties rokās, sastājāmies ap valdības namu un tai atkārt izveidotajām barikādēm dzīvā trīskāršā cilvēku ķēdē,” stāsta Indulis Puriņš.
Siltas pusdienas no “Lauktehnikas” virtuves sāktas vest barikāžu otrajā dienā. Viens no pirmajiem pārtiku atvedis kolhozs “Staļģene”. Ar autobusu kannās gādāta arī degviela, kas tika tērēta, ziemas naktī sildot automašīnas. Savukārt Valda Cepļa brālis Ojārs atceras, ka Zaķusalā degviela dalīta arī par velti. “Vīri, kam vajag saļarku?” jautājis kāds nezināms degvielas vedējs, un, kam vajadzēja, tas arī pildījās.
Pārtikai kabīnē nebija vairs vietas
Visi “Lauktehnikas” šoferi ar prieku runā par rīdzinieku labvēlību, piegādājot barikāžu dalībniekiem pārtiku un piedāvājot visas pilsētnieku dzīves ērtības. Aigars Iskalns, kas ar savu auto uz Rīgu izbrauca ap pusnakti (kad pirmā kolonna jau bija barikādēs), bija norīkots apsargāt iebrauktuvi Rīgas centrā uz viadukta pie Deglava tilta. Aigars Iskalns, kas savas muzikālās izglītības dēļ (viņš bija absolvējis Jelgavas Mūzikas vidusskolu) “Lauktehnikas” šoferu vidū bija iesaukts par Komponistu, stāsta: “14. janvārī mēs piedzīvojām nevis omoniešu uzbrukumu, bet to, ka rīdzinieki nesa mums pārtiku. Mašīnas bija piekrāmētas ārprātā. Tantiņa ar taksometru atved pašas sarūpēto. Es taču nevaru teikt, ka neņemšu. Viņa tak dod no sirds. No tā barikāžu laika kafija ar balzamu nav mans mīļākais padzēriens. Balzamu no blakus esošās rūpnīcas nesa spaiņiem… Reiz no rīta pienāca sieviete un deva sava dzīvokļa atslēgas. Tur esot viss sagatavots, lai varam nomazgāties un atpūsties. Vannasistabā pat salikti tīri dvieļi. Protams, mēs nekur negājām, gaidījām uzbrukumu.” Aigars Iskalns piezīmē, ka 16. janvārī dažus kilometrus nostāk ziemeļu virzienā barikāžu posteņiem uz Brasas tilta (viadukts pār Saulkrastu dzelzceļa līniju) un Vecmīlgrāvī padomju impērijai lojālā un līdz zobiem apbruņotā vienība uzbruka. Apšaudē gāja bojā Satiksmes ministrijas šoferis Roberts Mūrnieks, bija ievainotie, tika sadedzinātas vairākas barikāžu automašīnas.
Savukārt Valdis Ceplis, atceroties pret barikāžu dalībniekiem vērsto rīdzinieku labvēlību, teic, ka viņam Zaķusalā pie televīzijas centra sākumā bijis bail kaut ko ņemt no krievu vecenītēm, kas arī nesušas savus cienastus. Viena tad sākusi raudāt: “Es taču jūs, dēliņi, netaisos noindēt, un man arī ir prieks par brīvu Latviju!” Barikādes parādīja cilvēku nesavtību, draudzību un vienotību. “Žēl, ka tagad daudz no tā ir pazudis,” secina Zemessardzes veterāns. Valdis Ceplis uzskata, ka barikādes bija skaistākais, cerībām bagātākais laiks viņa dzīvē.
Pēc vairāku “Lauktehnikas” darbinieku liecībām, 1991. gada 13. janvāra vakarā pirmo smago automašīnu kolonnu uz barikādēm Rīgā vadīja šoferis un mehāniķis Haralds Hibšmanis (1936–2003). Atmiņās viņš palicis kā drosmīgs un gudrs vīrs, kas mīlēja savu dzimto zemi un darbu. “Lauktehnikā” strādāja mūža lielāko daļu (no 1962. gada), tur organizēja spartakiādes. Par barikāžu laiku Haralds Hibšmanis ir liecinājis enciklopēdiskajam elektroniskajam izdevumam “Barikadopēdija”: “… no mūsu uzņēmuma barikādēs kopā bija kādas 40–50 mašīnas. Mūsu uzņēmuma darbinieki sargāja un bija izvietojušies ap televīzijas torni, Ministru Padomi, telegrāfu un uz Deglava tilta. Dežurējām pa diennaktīm. Dienā mašīnas bija novietotas tā, ka cilvēki varēja pārvietoties gar tām, bet naktīs tās tika uzdzītas uz trotuāriem, lai nevarētu pārvietoties gar šiem objektiem un to ieejām, jo tad situācija bija ļoti draudīga. Es barikādēs pavadīju četras maiņas. Ļaudis tad bija ļoti vienoti, nešķiroja – latvietis vai krievs. Ēdienu veda gan no mūsu uzņēmuma, gan no kolhoziem, arī vietējie nesa savu pārtiku un nežēloja to mums. Tuvējā kafejnīcā par velti deva bulciņas. Nesa arī “Laimas” konfekšu kastes. Katrs varēja ņemt, cik grib. Atceros, kā veca krievu tautības māmiņa atnesa mums “samogonku” un teica, lai dzeram un sasildāmies.”
Reiz 1991. gada janvārī…
Vairāk nekā divdesmit gadu Jelgavā esmu strādājis par taksistu. Bet tieši pirms barikādēm kaut ko nogrēkojos, un Autobusu parka vadītāja Ināra Ozola mani uzlika uz mikriņa. Mikroautobusi bija Jelgavā ražotie ar “Volgas” motoru. Barikāžu laikā braukt gribētāju uz Rīgu bija daudz. Dažreiz mikroautobusā sakāpa cilvēku divdesmit. Cik atceros, par biļetes pirkšanu nebija runas. Darba dēļ pats uz barikādēm netiku, bet visiem Autobusu parka šoferiem, kam mājās bija telefons, stingri noteica, ka jebkurā brīdī arī pēc darba jābūt gatavam vest cilvēkus papildspēkiem uz barikādēm Rīgā.
Atceros, ka vienā mikroautobusa reisā mani Rīgā uz Salu tilta apbrauca armijas GAZ-66 ar karavīriem un ieročiem. Es izbāzu pa logu ārā roku un ar lielo pirkstu parādīju, ko par viņiem domāju.
Andris Batars, vairākkārtējs Latvijas čempions un divu PSRS čempionātu medaļnieks autorallijā ar automašīnu “Volga”
Redakcija pateicas agrākā uzņēmuma “Lauktehnika” pārvaldniekam Jāzepam Kivleniekam, fotogrāfam, Latvijas Fotogrāfijas muzeja veidotājam Pēterim Korsakam, kas 1991. gada janvāra barikādes ir dokumentējis 400 uzņēmumos, kā arī Zemessardzes kaprālei Evitai Hibšmanei par palīdzību raksta sagatavošanā.
