«Mūsu ģimenei nebija tik traki, jo mana vecākā māsa un tētis bija salīdzinoši daudz lietu līdzi paņēmuši, bet bija tādi cilvēki, kas vagonā iekāpa ar vienu mazu katliņu, kurā bija līdzi ieliets rūgušpiens,» stāsta mūsu 89 gadus vecā Almas tante.
Pašā jaunības plaukumā esošā 23 gadus vecā sieviete «vizināšanos» vilciena vagonā bija nopelnījusi, kā pati saka, pilnīgi skaidru un «pelnītu» iemeslu dēļ – viņi bija budži. Vecumnieku pusē ģimenei piederēja lauku saimniecība, ne lielākā un bagātākā, bet sava. Ģimene jau nojautusi, ka nebūs labi, tēvs nolēmis atteikties no savas mājas un jau bija nolūkojis dzīvoklīti pilnīgi citā vietā. Tomēr tas neizdevās. ««Stukaču» netrūka, mūsu nomaļajā saimniecībā tolaik ne no šā, ne no tā sāka ieklīst pa svešiniekam,» teic tante.
Bērnība un jaunība Almai un viņas māsai Irmai pagāja nebūt ne bagātu jaunkundžu cienīgās izklaidēs, bet gan smagā darbā pašu saimniecībā. Nekādu ierunu nevarēja būt – vecākiem jāklausa un saimniecības darbos jāpalīdz. Varbūt tieši tas un arī vecākās māsas iemaņas rokdarbos viņas glāba Sibīrijā pavadītajos gados. Darbs un Irmas rokdarbu prasmes ģimenei palīdzēja nepiedzīvot lielu badu. Lai gan, kā stāsta Alma, īsti paēdis tur nebija neviens.
Tagad jau ar smaidu viņa atceras – Sibīrijas kolhozā skraidošās cūkas būtu bijis labs uzskates līdzeklis medicīnas studentiem, jo caur ādu varēja saskatīt katru to skeleta kauliņu, cik novārgušas un izģindušas tās bija.
Varbūt tas ir raksturs, bet man šķiet arī Sibīrijas rūdījums – Almas tante nekad nepukst, nesūdzas par grūtībām, naudas trūkumu, sliktu dzīvi. Viņai ir teju deviņdesmit gadu un perfekti (bez citu palīdzības) izravēts dārzs, kurā tiek izaudzēti gan kartupeļi, sīpoli un ķiploki, gan zemenes un puķes. Viņa priecājas par iespējām, ko sniedz dzīve, un novērtē to, ka katru dienu uz galda ir dienišķā maltīte. Dažkārt vien skarbi nosaka – vienu otru mūsdienās vajadzētu mazliet paturēt badā, lai nežēlojas par niekiem, ka negaršo tas vai cits produkts un vienmēr kaut kā par maz. ◆
