Tuvojoties Latvijas valsts svētkiem, Jelgavas novadā ar Atzinības rakstu un Goda diplomu tika sveikti astoņi izcili novadnieki. Atzinības raksta saņēmēju vidū bija arī veterinārārste Līga Bergmane, ko apbalvoja par ilggadēju un nesavtīgu darbu lauksaimniecības attīstībā. Viņas ģimene dzīvo Vircavā, bet pamatdarbs Līgai Bergmanei ir kaimiņu pagastā uzņēmumā “Lielvircava Agro”, kur tiek audzēti ap piecsimt liellopu (tostarp 280 slaucamās govis). Taču agrie rīti Līgai Bergmanei sākas ģimenes zemnieku saimniecībā “Palmas”, kas atrodas pašā Vircavas ciemā un kur tiek audzēti 25 liellopi.
Profesija mantota no vecāsmammas
Vēl viena Jelgavas novada Atzinības raksta saņēmēja Vircavas pagasta pārvaldes saimniecības vadītāja Gunta Zajankovska, kas Līgu Bergmani pazīst jau no bērnības, teic, ka viņa ir “veterinārārste no Dieva”. Šo profesiju Līga mantojusi no mātes Antoņinas, kas ir pensionēta veterinārārste, dzimusi un augusi Latgalē. “Atsaucīga, palīgā ieradīsies dienā vai naktī. Arī ģimene un dzimta viņai ir ļoti draudzīga,” stāsta Gunta Zajankovska. Saistībā ar Līgas Bergmanes ģimeni jāpaskaidro, ka novada Atzinības rakstam Līgu pieteica vecākā meita Ginta Bergmane, kas ir praktizējoša juriste. Gintas rosināto pieteikumu atbalstīja uzņēmuma “Lielvircava Agro” liellopu fermas vadītājs Jānis Veidemanis, kā arī Vircavas apkārtnes zemnieki Anita Šķiņķe, Agita Lipšāne, Normunds Vilmanis, Austra un Aleksandrs Samkovi. Tā atbilstoši apbalvojuma nolikumam pieteikumu parakstīja vismaz trīs personas un dokuments tika pieņemts vērtējumam Jelgavas novada administrācijā. Jelgavas novada domes pārstāve Dace Kaņepone teic, ka, objektīvi izvērtējot iesniegumu, tas atzīts par atbilstošu Atzinības raksta saņēmēja godam. Vircavā vari jautāt, kam gribi, visi zina mājas, kur dzīvo veterinārārste Līga Bergmane. Viņa ir savējais, ļoti cienījams cilvēks. Viņu pazīst arī Vircavai apkārtējos ciemos, tostarp Oglainē, kur ar ar lopkopību nodarbojas Jelgavas pareizticīgo draudze.
Kucēnus mežā neatstāja
Meita Ginta Bergmane pieteikumā apbalvojumam raksta: “Man kā Līgas meitai atmiņā ir vairāki notikumi, kad nespēju beigt sajūsmināties par to, cik ļoti mana mamma mīl dzīvniekus un cik viņai tie ir svarīgi. Viens no tādiem notikumiem bija, kad mamma tika lūgta parūpēties par novājējušu, slimu govi, kuras saimnieks vientuļš pensionārs bija aizgājis mūžībā. Protams, ka mamma neatteica, pieņēma gotiņu savā piemājas saimniecībā un izārstēja. Nereti ir gadījumi, kad ciema bērni atnes uz mūsu mājām klaiņojošus kaķēnus. Tie bieži vien mūsu mājās atrod gan aprūpi, gan pajumti. Reiz mamma kopā ar tēti, mežā sēņojot, atrada pamestus kucēnus. Arī tie kļuva par mūsu mājas suņiem.
Svētki un atpūtai paredzētais laiks nav iemesls, lai mamma atteiktu palīdzību. Atceros, manā vidusskolas izlaidumā pēc svinīgās daļas mamma saņēma telefona zvanu, ka nepieciešama palīdzība dzemdībās gotiņai. Viņa steidzīgi devās pārģērbties, lai brauktu uz mājām, kur viņu gaidīja.”
Pieteikuma noslēgumā jaunā juriste Ginta Bergmane secina: “Līga lepojas ar savu darbu un izvēlēto profesiju, kā arī dzīvi un darbu Jelgavas novadā. Tas, kā viņai deg acis par dzīvnieku veselību, rod atzinību daudzos. Tādēļ es uzskatu, ka Līgai būtu ļoti patīkami, ka Jelgavas novada administrācija visu to iedzīvotāju vārdā, kuriem Līga ir palīdzējusi, novērtētu viņas darbu ar pašvaldības apbalvojumu.” “Ziņām” Ginta piebilst, ka ar māsām bērnībā daudz iznācis braukt mammai līdzi mašīnā uz veterinārārsta izsaukumiem.
Bērnu atzinība daudzkārt patīkama
Līga Bergmane teic, ka viņai Jelgavas novada balva bijusi negaidīta, – uztraukusies tā, ka asaras lijušas un ceļi trīcējuši, kad apbalvošanas ceremonijai gatavots videosižets par viņas darbu un arī pašā ceremonijā.
Veterinārārste atzīst, ka viņai jau bērnībā šaubas par profesijas izvēli nav bijušas. Redzot, kā māte strādā un cik tas darbs ir vajadzīgs laukos, arī nolēmusi ārstēt dzīvniekus. “Bērnudārzā neesmu gājusi, mamma darbā ņēma līdzi,” Līga ar smaidu pamato savu profesijas izvēli. Pēc pamatskolas beigšanas Vircavas vidusskolā Līga devās mācīties uz Saldus Lauksaimniecības tehnikumu. Domājot par meitām, Līga stāsta, ka veterinārārstes profesija interesē pastarīti – divpadsmitgadīgo Anniju, kurai vēl kā bērnam domas mainās. Daudzkārt Annija mātei ir teikusi: “Patīk man tāds darbs kā tev.” Un tūlīt piebildusi: “Tikai ne pie govīm!” Liellopi bērna acīm laikam šķiet diezgan atbaidoši. Darbošanos ar mazāka izmēra dzīvniekiem – suņiem – izvēlējusies vidējā meita Velga. Viņa ir Rēzeknes Robežsargu koledžas absolvente ar īpašu profesiju – robežsargs–kinologs. Vecākā Ginta, kas vienlaikus strādā tiesā un studē Latvijas Universitātē, savu profesijas izvēli jau ir izdarījusi.
Iestājās akadēmijā, bet beidza universitāti
Labākie mūža draugi Līgai Bergmanei palikuši no agras jaunības, kad viņa mācījās Saldus tehnikumā. Tomēr ar feldšera izglītību viņai nebija pietiekami. “Iesāku studēt Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, bet pabeidzu Latvijas Lauksaimniecības universitāti,” par savām studijām ar vieglumu saka Līga. Patiesībā gan tik viegli negāja. Kopmītni viņai kā Jelgavas rajonā dzīvojošajai nepiešķīra. Ar satiksmes autobusu, kas rītos no Vircavas gāja uz Jelgavu, uz nodarbībām augstskolā nevarēja paspēt, tādēļ vai katru rītu nācās no Vircavas līdz Elejas šosejai tos četrarpus kilometrus iet kājām. 4. kursā Līga izveidoja ģimeni ar savu dzīvesdraugu Juri. Palmu mājās, kas atrodas pašā ciemā blakus Vircavas upei, ģimene arī dzīvo. Sākot no 1996. gada, Līga Bergmane strādā kā diplomēta veterinārārste.
Savā darbā viņa jūt līdzi lielo fermu govīm, kas netiek dzītas ganos un kam nav tik individuālas pieejas kā mazajās zemnieku saimniecībās. Slaucēju un lopkopēju darbs lielajās fermās gan ir jūtami vieglāks. Līga atceras padomju laikus, kad slaucējas, skādējot savai veselībai, ar ķerrām stūma kolhoza kūtī lopbarības bietes un ar tām baroja govis. “Tagad lopbarību fermā mehanizēti sajauc mikseris, dažviet pat robots izslauc govis. Lopkopēja darbs ir kļuvis vieglāks, taču ne mazāk atbildīgs un smalks attiecībā uz dzīvnieku veselību.
Tajos laikos, kad govis dzina ganos, klibums gadījās, kad nagā bija kāds akmens ieķēries, bet tagad fermā stāvošam lopiņam tas var rasties no nepareizas ēdināšanas. Fermā stāvošai govij muskuļi ir citādi un arī raksturs nav tik mierīgs,” paskaidro veterinārmediķe, piebilstot, ka beidzamajā laikā Āfrikas cūku mēra izplatības dēļ cūkkopība kļuvusi riskanta, tādēļ cūkas laukos tur ievērojami mazāk. Līga Bergmane secina: ja dzīvi varētu sākt vēlreiz no gala, tāpat izvēlētos savu profesiju un savu ģimeni. “Ja arī piedāvātu izvēlēties tautību, es citu neņemtu kā latvieti,” teic Līga.
Līga Bergmane ir par govju laišanu ganībās
Agrāk teju katrā sētā bija govju ganāmpulks, bija sivēni un cūkas, ko vetārsts regulāri apraudzīja un vakcinēja. Darba un braukāšanas bija krietni vairāk. Šodien cūku mūsu lauksaimniecībā faktiski vispār vairs nav, bet govs palikusi vien retā mājā. Biznesa nosacījumi un ekonomika atstājusi dziļu iespaidu uz Latvijas laukiem, un šodien govis redzam vairs tikai lielfermās, kur tās “moderni” nelaiž ganībās. Man ir skumji to redzēt un apzināties, ka šodien laišana ganībās lielākoties tiek uzskatīta par izšķērdību, ko reti kurš saimnieks atļaujas. Vienlaikus es arī redzu, ka saimnieki kļūst aizvien zinošāki un izglītotāki, viņiem dzīvnieka veselība ir būtiska. Tāpēc ceru, ka ar laiku lauksaimnieki uz gotiņu raudzīsies ne vien kā uz ienākumu avotu, bet arī dzīvu būtni, kurai vajag svaigu zāli un iespēju izkustēties. Turēšana un cilvēka attieksme ietekmē dzīvnieka pašsajūtu, savukārt laba pašsajūta ir pamats veselīgākai govij, kas dod kvalitatīvāku produktu.
