Ramilu uz Latviju atveda Rabaņi mīlestība, te viņi sagaidīja meitiņu.
Pirms diviem gadiem jelgavnieks Rabaņi Gadžijevs, pēc izcelsmes azerbaidžānis, no Azerbaidžānas līdzi uz Latviju paņēma savu mīļoto meiteni Ramilu. Abi apprecējās un šogad sagaidīja pasaulē nākam meitiņu Floru. Ramila iejūtas māmiņas lomā, pamazām iepazīst Jelgavu, latviešu kultūru, mācās valodu un kaļ nākotnes plānus. Pārcelties uz Latviju dienvidu zemes meitenei līdz šim bijis lielākais izaicinājums. To Ramila darījusi mīlestības vārdā. Ar azerbaidžāņu saknēmRabaņi dzimis Jelgavā, te uzaudzis un pabeidzis vidusskolu. Padomju gados viņa tēvs no Azerbaidžānas tika nosūtīts strādāt uz RAF. «Viņam te ļoti iepatikās, un viņš negribēja braukt atpakaļ. Mamma jau gaidīja mani, ieradās pie tēva un palika,» stāsta Rabaņi. Viņš pats var brīvi sarunāties gan krieviski, gan latviski, pabeidzis Jelgavā vidusskolu, tagad jau vairākus gadus strādā Latvijas Dzelzceļā par mašīnista palīgu. «Kaut arī manu senču saknes ir citā zemē, Latviju uzskatu par savu dzimteni, tādēļ esmu izlēmis dzīvot tikai te,» viņš pārliecinoši stāsta. Ceļā uz latviešu valodu ir arī viņa jaunā sieviņa Ramila. Viņa dažus mēnešus latviešu valodas pamatus apguvusi kursos un tikusi pie pirmās kategorijas. «Valoda nemaz nav grūta. Īpatnēja gan, bet iemācīties var. Ar vīru mājās runājam azerbaidžāniski, tādēļ, latviešu valodu nelietojot, to sāku aizmirst, bet, kad Flora paaugsies, turpināšu mācīties,» apņēmības pilna ir Ramila. Meitiņa pieteikta latviešu bērnudārzā, lai arī viņa labāk apgūtu latviešu valodu. Pēc kāzām asarasRabaņi tic liktenim un stāsta, ka arī sievu saticis, likteņa vadīts. «Nekad nebiju plānojis, ka apprecēšos 23 gadu vecumā. Domāju, kā visi: 25 – 27 gados, taču vienu vasaru liktenīgi aizbraucu uz Azerbaidžānu paciemoties pie radiem un tur satiku Ramilu. Iepatikāmies viens otram – tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Atbraucu uz Latviju, mēs bieži sazvanījāmies un sarakstījāmies, un sapratām, ka viens bez otra nevaram. 2009. gadā Azerbaidžānā svinējām kāzas,» stāsta vīrs. Tās bijušas jautras un kuplas. «Pie mums tiek rīkotas lielas kāzas, arī mūsējās bija gandrīz 300 viesu, bija ļoti karsta diena, visi dejoja, dziedāja – bija ļoti jautri,» stāsta sieva.Ramila zināja, uz ko «parakstās», apprecēdamās ar tautieti no Latvijas, un pēc kāzām sāka kravāt ceļa somas, lai dotos viņam līdzi. «Mīlestības dēļ biju tam gatava – pamest dzimto Azerbaidžānu, vecākus, draugus un doties uz pilnīgi svešu zemi. Vienīgi dokumentu kārtošana, lai varētu sākt pastāvīgi dzīvot Latvijā, paņēma ļoti ilgu laiku un daudz nervu,» atzīst Ramila.Viņa atceras, cik ļoti pirmos mēnešus skumusi un pat raudājusi pēc mājām, māsām, brāļa, vecākiem un draugiem. Mamma mierinājusi un solījusies braukt ciemos. Iedzīvoties Latvijā daudz palīdzējuši vīra vecāki. Ramilas vecāki vēl nav redzējuši mazo Floru, tādēļ, iespējams, jau šovasar mazmeitiņa dosies ciemos pie viņiem uz saulaino Azerbaidžānu. Deviņus bērnus neplānoSākot jaunu dzīvi, Gadžijevu ģimene bankā paņēmusi kredītu un Jelgavā iegādājušies vienistabas dzīvokli. Pavisam citu dzīves krāsainību mājā ienesusi mazā Flora, kurai rit ceturtais mēnesis. Meitenīte smaida un dūdo savā valodā. Vārdu vecāki izvēlējušies, lai tas skanētu vienlīdz labi visās valodās, un Flora šķita ļoti veiksmīgs risinājums. Azerbaidžānā ir lielas ģimenes – kā minimums, tajās ir četri bērni, bet agrāk bijušas pat deviņas un desmit atvases. «Mēs pagaidām plānojam divus, jo bērnus te audzināt nav viegli. Labi, ka mums var palīdzēt vecāki, Flora paaugsies, un sieva sāks strādāt – viņa ir friziere –, tad būs vieglāk. Citādi uzturēt sievu un bērnu, maksāt kredītu ar manu algu vien ir ļoti grūti,» stāsta ģimenes galva. Vīram pie pannām nav vietasAzerbaidžāņiem ir stingri noteikts, ka mājās saimnieko sieva un vīram pie pannām un kastroļiem nav vietas. Tradīcija tiek ievērota arī Gadžijevu ģimenē. Vīrs slavē, kā Ramila gatavo dolmu, kas līdzinās tīteņiem, tikai kāpostu vietā tiek izmantotas vīnogu lapas. Gards esot arī azerbaidžāņu plovs un bozbašs – zupa ar aitas gaļas tefteļiem –, klāt jāpiekož lavašs vai mājās cepta maize. Dienvidu zemē ir stingras tējas dzeršanas tradīcijas. Dzērienam cukuru klāt neber, bet mutē liek tā kubiņu un tēju uzdzer. Ramila stāsta, ka būtu jauki, ka Latvija pārņemtu Azerbaidžānai raksturīgo – to, ka sievietei pīpēt ir zem viņas goda. Ja Azerbaidžānā kāda to dara, uzreiz skaidrs – ārzemniece vai vieglas uzvedības sieviete. «Latvijā daudz jaunu sieviešu pīpē, un man tas nav pieņemami,» atzīst Ramila. Lai arī abas zemes ir stipri atšķirīgas, Ramila stāsta, ka nu jau te sākusi iedzīvoties, ieguvusi draudzenes, paziņas un Latviju pieņēmusi kā savas mājas. Grūtāk esot aprast ar klimatu – aukstās ziemas dienvidu meiteni burtiski nomocījušas. «Te ir ļoti maz siltuma – tā gandrīz vispār nav! Bet vienalga te arī ir labi – svaigs gaiss, ļoti kulturāli cilvēki, Jelgava liekas mierīga un klusa pilsēta. Ļoti patīk Jūrmala un jūra,» priecājas Ramila. Vēl viņa jūsmo pat vietējiem biezpiena sieriņiem un Latvijā audzētiem burkāniem, kas esot izteikti saldi un kraukšķīgi. Ramila un Rabaņi nav interesējušies, cik Jelgavā dzīvo azerbaidžāņu, paši pazīstot vismaz piecas ģimenes.
