«Jaunā pensiju sistēma veidota kā apdrošināšanas sistēma, kas balstās uz katra ieinteresētību savu vecumdienu nodrošināšanā.» To var izlasīt Labklājības ministrijas interneta mājas lapā sadaļā «Pensijas».
«Jaunā pensiju sistēma veidota kā apdrošināšanas sistēma, kas balstās uz katra ieinteresētību savu vecumdienu nodrošināšanā.» To var izlasīt Labklājības ministrijas interneta mājas lapā sadaļā «Pensijas». Tiktāl viss skaidrs. Pašlaik strādājošajiem, aizejot pensijā, tā iznāks lielāka, ja viņi vairāk būs maksājuši sociālajā fondā. Varbūt sākumā liekas nedaudz sarežģīti, bet princips ir viens – pats veic iemaksas un pats veido savu iespējamo nākotnes pensiju. Tikai ar piebildi, ja tu to spēj izdarīt, ja tev ir darbs un veselība.
Nereti ir gadījumi, kad darba devēji neizdara sociālās apdrošināšanas iemaksas par saviem darbiniekiem, algas izmaksā «aploksnēs», nenoformē darba līgumu. Pārtraucot šādas darba attiecības, cilvēks ir sociāli neaizsargāts un var paļauties tikai uz valsts un pašvaldības pabalstiem, kas vismaz tagad nenosedz vitālās cilvēka vajadzības. Joprojām ir cilvēki, kuriem «nav paveicies» un kuri pensionējās pirms desmit vai piecpadsmit gadiem. Vairumam viņu jāiztiek ar minimālo pensiju, kaut arī Ekonomikas ministrija uzrāda, ka vidējā mēneša vecuma pensija ir 62 lati.
Daudziem jelgavniekiem būs atmiņā marta beigās rīkotā pilsētas pensionāru sanāksme pārpildītā kultūras nama zālē. Saprotams ir pensionāru sašutums par to, ka tik spoži, kā tiek uzrādīts ministriju statistikā, viņiem nemaz neklājas. Vēl aizvien pensionāri visbiežāk tiek minēti kā maznodrošinātā sociālā grupa, tāpēc arī viņi referenduma par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā priekšvakarā daudz aktīvāk aizstāv savas tiesības uz cilvēcīgiem dzīves apstākļiem. Vienīgais, kas patlaban var uztraukt, ir tas, ka maija sākumā notikušās aktivitātes pensionārus sašķēlušas.
Valdība pēc šā gada budžeta grozījumiem pensionāru stāvokli nedomā uzlabot, arī līdz referendumam ne. Tā vien liekas, ka abas puses nonākušas situācijā, kuru šaha terminoloģijā varētu nosaukt par patu. (Neviens no abiem spēļētājiem nevar izdarīt kārtējo gājienu, nenoliekot pa sitienam savu karaļa figūru.) Zināmā mērā var piekrist, ka pensionāri, cīnoties par savām tiesībām, nodarbojas ar šantāžu, viņi arī paši to nenoliedz. Tā teikt, ja nepaaugstināsiet pensiju līdz iztikas minimumam, panāksim, ka visi pensionāri referendumā nobalsos pret ES.
Cilvēciski var saprast pensionāru pozīciju, un var saprast arī valdību, kuras lielajā valsts makā ir tikai tik naudas, cik ir. Tomēr abām pusēm vajadzētu rīkoties prātīgāk, jo, sperot Latvijas nākotnei tik ļoti nozīmīgo soli, var iznākt tā, ka, cīnoties par vienu (kaut pilnībā pareizu taisnību), nozāģēsim zaru, uz kura paši sēžam.
Valdībai derētu palūkoties kaut vai tuvāko ziemeļu kaimiņu virzienā: Igaunijas valdība šonedēļ nolēma no 1. jūlija paaugstināt minimālo valsts pensiju par 100 kronām (4,18 latu) mēnesī. Igauņu izmaiņas valsts pensiju apdrošināšanas likumā uzlabos to pensionāru situāciju, kuru darba stāžs ir bijis mazāks nekā lielākajai daļai vai kuru algas pirms pensionēšanās bijušas mazas. Var jau teikt, ka paaugstinājums ir nepiedodami niecīgs, tomēr tas ir politiskam brīdim atbilstoši sperts solis. Parādīta valdības griba risināt jautājumu valstij nozīmīgā brīdī. Tas ir daudz labāk nekā premjeram iziet sarunāties ar sociāli mazaizsargātāko iedzīvotāju grupu un tikai tad par pārsteigumu sev uzzināt, ar cik niecīgu naudas summu viņiem jāiztiek.
