Tēva tēvs sēja rudzus, tēvs sēja rudzus, es sēju rudzus, mans dēls sēs rudzus… Tā cer daudzi zemnieki.
Tēva tēvs sēja rudzus, tēvs sēja rudzus, es sēju rudzus, mans dēls sēs rudzus…
Tā cer daudzi zemnieki.
– Kāpēc gan dēls nevarētu audzēt, piemēram, šitaki sēnes, – pārdomājot Latvijas lauksaimniecības perspektīvas, spriež Latvijas Lauksaimniecības universitātes students Madars Lasmanis.
Madars šovasar beidzis studijas 2. kursā Lauksaimniecības fakultātē. Viņš arī nesen ievēlēts par savas fakultātes studentu pašpārvaldes vadītāju. Madara dzimtās mājas ir Jelgavas rajona Vilces pagastā. Turpat viņš arī mācījies pamatskolā, bet pēc tam apguvis dārznieka specialitāti Valsts Bulduru dārzkopības tehnikumā.
Kāpēc izvēlējis studijas LLU un turklāt vēl pašlaik ne visai populārajā Lauksaimniecības fakultātē?
– Kad sāku mācīties Bulduros, biju spārnotu ideju pārņemts un pārliecināts, ka lauksaimniecība ir ļoti perspektīva nozare. Protams, četru mācību gadu laikā daudz kas mainījās. Jau biju apguvis dārznieka profesiju, un šķita jocīgi pēc tam tālāk mācīties, piemēram, par juristu. Ko tad es tur – laistītu tiesā puķes vai? Nolēmu padziļināt savas zināšanas lauksaimniecībā. LLU ir vienīgā augstākās izglītības iestāde, kur to var izdarīt, tāpēc tajā arī iestājos. Kāpēc Lauksaimniecības fakultātē? Varbūt tāpēc, ka esmu no Zemgales, kur tomēr vairāk vai mazāk viss ir virzīts uz augkopību, mazāk – uz netradicionālām lietām. Ainavu arhitektiem vairāk darba Rīgā vai Jūrmalā, bet es pilsētā dzīvot negribu, Meža fakultātē, man liekas, arī īsti nav ko darīt, jo Zemgalē jau tā maz mežu. Ja sāks tos pašus izzāģēt, būs stepe. No mehanizācijas un veterinārmedicīnas dārzniecība arī ir tāla nozare. Vēl, protams, ir pārtikas tehnologi, bet tur ir pārāk liels ķīmijas apjoms, lai gan jāatzīst, ka ēst gatavot man patīk.
Kādas tev liekas studijas lauksaimniecībā?
– Protams, katrā mācību iestādē var atrast trūkumus, bet tas viss ir novēršams un papildināms. Domāju, ka vēl var studēt un arī strādāt lauksaimniecībā. Nav jāpamet mācības pārliecībā, ka šī nozare nevienam vairs nebūs svarīga. Negribu apgalvot, ka no zila gaisa var uzburt milzīgu zemnieku saimniecību un strādāt ar lielu vērienu. Diemžēl zemnieki Latvijā, īpaši tie, kas piketē, lielākoties neprot būt elastīgi – vairāk interesēties par netradicionālo lauksaimniecību. Tāpēc man ir sapnis nodarboties ar biškopību, varbūt arī savu bakalaura darbu rakstīšu par to. Bulduros mēs mācījāmies šādu priekšmetu, un man tas itin labi padevās. Bišu aprūpe ir interesanta, turklāt medus vienmēr būs vajadzīgs. Ar Latvijas medu var konkurēt arī Eiropā. Es noteikti vairs pārlieku necentīšos nodarboties ar tradicionālajām kultūrām. Ir vēl daudzas un dažādas sfēras, kurās var darboties zemnieki. Var audzēt šitaki sēnes, ko pagaidām uzņemas tikai retais. Zinu vienu zemnieku, kas pietiekami labi nopelna ar cigoriņu audzēšanu, sūtot tos uz ārzemēm. Jau teicu – ir jābūt elastīgam. Ja vēlas, tirgū var atrast brīvu vietu, kurā darboties. Dzīve nebeidzas ar to, ka graudu tirgus ir pārsātināts. Ar nemitīgu piketēšanu vairs neko nevarēs panākt, ir jāmainās pašiem.
Kā tu vērtē valdības lauksaimniecības politiku?
– Slavēt nav par ko, jo salīdzinājumā ar citām Baltijas valstīm ne ar ko īpašu Latvijas lauksaimniecības politika neizceļas. Tomēr domāju, ka pēdējie zemkopības ministri ir centušies situāciju uzlabot. Man ļoti simpātisks šķita Aigars Kalvītis, jo viņš, manuprāt, nevis daudz apsprieda problēmas, bet gan centās tās racionāli risināt. Tā pati cūkkopības lieta, kas tika risināta viņa laikā, – neko tur nav iespējams izkarot. Tie, kas strādā ar tikpat modernām tehnoloģijām kā ārzemēs, var saražot tādu pašu lētu gaļu kā Eiropā. Lielākie kliedzēji parasti ir tie, kas nespēj pieņemt jauninājumus un katru dienu mājās vāra milzīgus katlus ar putru cūkām, nevis lieto komplekso barību. Protams, var strīdēties par šīs gaļas kvalitāti, bet arī Eiropā to atzīst un lieto. Cik ilgi mēs turēsimies pretī?
Jaunie pēc skolas beigšanas dodas studēt uz pilsētu un savā dzimtajā pusē vairs negrib strādāt. Kam ir jāmainās, lai jaunatne velētos palikt laukos?
– Pirmām kārtām ir jārisina sociālie jautājumi, jācenšas samazināt bezdarba līmenis. Tas nav vienkārši, tāpēc, iespējams, vairāk ir jādomā par investoru piesaistīšanu laukiem.
Taču trakākais ir tas, ka cilvēki pret investoru piesaisti izturas noraidoši. Atliek izvēle: būt bezdarbniekam vai strādāt ārzemnieku finansētā uzņēmumā. Parastais uzskats ir tāds: atnāks tie velni, visu izzags, naudiņu atņems… Bet nav jau ko ņemt. Jāļauj Latvijā ieplūst ārzemju uzņēmēju līdzekļiem, jo ir taču pilnīgi skaidrs, ka valsts nevar uzturēt visu lauksaimniecību.
Ja laukos likvidētu bezdarbu, cilvēkiem uzlabotos materiālais nodrošinājums, tad viņi arī vairāk laika būtu gatavi veltīt kultūras aktivitātēm, izglītoties. Tā arī būtībā ir atbilde uz jautājumu – ja laukos būtu darbavietas, jaunieši labprāt tur paliktu.
Vai tad, kad laukos šīs darbavietas būs, atradīsies vēl kāds, kas studēs Lauksaimniecības fakultātē? Pašlaik studentu skaits šajās specialitātēs neaug…
– Jā, diemžēl tā ir. Mūsu fakultātē tiešām ir izskanējis jautājums: kas zina, cik ilgi vēl spēsim pastāvēt!?
Tomēr domāju, ka viss nokārtosies. Mēs vienmēr gribēsim ēst, un visu nekad nevarēs atvest no labās, skaistās Eiropas. Lauksaimnieki visos laikos būs vajadzīgi, tiesa gan, ne tik lielā skaitā, kā tas ir pašlaik.
Vai tev ir kādi īpaši nākotnes mērķi?
– Jau pieminētā biškopība. Vēl, man šķiet, katra Lauksaimniecības fakultātes studenta klusais sapnis varētu būt kļūt par zemkopības ministru.
Vai nebūs par daudz kandidātu uz šo amatu? Ministri būs jāmaina vēl biežāk…
– Konkurence tikai palīdzēs atklāt īstus un spējīgus speciālistus, kā arī tādus cilvēkus, kas pratīs pieņemt svarīgus un izšķirošus lēmumus, kas palīdzēs attīstīt lauksaimniecības politiku nākotnē.
Tu varētu darboties politikā, bet vai tev būs pašam sava saimniecība laukos?
– Man jau tagad ir māja laukos. Tomēr uzskatu, ka Latvijas politika nav sasniegusi tādu stadiju, ka jaunatne varētu tai pilnīgi uzticēties un teikt: jā, esmu gatavs dzīvot un strādāt laukos!
Pašlaik jauni cilvēki to ļoti izvērtē, un ir maz tādu, kas strādā specialitātē. Arī tie nedaudzie dara to pastarpināti, piemēram, nodarbojas ar pesticīdu izplatīšanu. Esmu pārliecināts, ka mūs sagatavo pietiekami elastīgi, lai varētu strādāt arī citās nozarēs. Varbūt tas nav prātīgi, taču neplānoju savu dzīvi pārāk tālu uz priekšu piecgadēs vai desmitgadēs. Pagaidām pietiek, ka cenšos apgūt pēc iespējas vairāk zināšanu.
Vai, tavuprāt, zemniekiem pašiem arī ir jāmainās. Tradīcijas taču nav viegli lauzt. Kā viņus pārliecināt, ka pārmaiņas ne vienmēr ir uz ļaunu?
– Agri vai vēlu mums būs jāizšķiras par Eiropas Savienību un līdz ar to jāsamierinās, ka laukos nav vajadzīgs tik daudz pārtikas ražotāju. Pašlaik Latvijas lauksaimniecībā ir nodarbināti apmēram 17 procenti iedzīvotāju, bet, ja iestāsimies Eiropas Savienībā, pietiks, ja laukos strādās trīs vai četri procenti. Lielai daļai, lai kā arī to pašlaik negribas atzīt, būs jāmeklē nelauksaimnieciskas nodarbošanās, tāpēc investoru piesaiste laukiem būtu pat ļoti izdevīga. Tad cilvēki varētu palikt turpat, kur visu mūžu dzīvojuši, uzturēt mazu saimniecību, bet strādāt citu pamatdarbu, lai pelnītu iztiku.
