Šodien vārdadienā sveicam Vitautus, Smuidras un Smuidrus.
Šodien vārdadienā sveicam Vitautus, Smuidras un Smuidrus.
Retā vārda īpašniece Smuidra Ķīsele stāsta, ka dzīves laikā viņa satikusi tikai vienu vārdamāsu. “Ļoti žēl, ka šis vārds aiziet nebūtībā. To izvēlējās mani vecāki Kurzemē pirms 68 gadiem. Nez kāpēc vārdu Smuidra savām atvasītēm vecāki vairs neliek. Varbūt baidās, ka bērniņš būs apaļīgs. Toties es lepojos, ka esmu Smuidra. Vārds man saistās ar staltām eglēm, priedēm un bērziem.
Jelgavā ierados 1954. gadā ar Rīgas Kulinārijas skolas diplomu kabatā. Mans darba mūžs 38 gadu garumā pagāja Jelgavas Tirdzniecības pārvaldē. Cik daudz klāti jubileju, kāzu un bēru mielasta galdi! Padomju laikā biju cieņā un godā celta. Vēl tagad dzīvi palikušie kolēģi mani dēvē par Žanovnu,” stāsta Smuidras kundze, divu dēlu mamma, piecu mazbērnu vecmāmiņa un pat vecvecmāmiņa. Kā skaistāko vārdadienas dāvanu viņa atceras dēla Māra piedzimšanu 20. februārī.
Brīvajos brīžos Smuidras kundzei “uzrakstās” arī pa kādai dzejas rindai, vairāk gan savam priekam. Varbūt par godu jaunības sapņiem par studijām augstskolā…
Gaviļniece ir liela dzīvnieku mīļotāja. Pēdējā vecgada dienā uz ielas atrastais pūkainais kamolītis tagad paaudzies un ir ģimenes loceklis. “Sunītis to saprot un novērtē – ticiet man! Esmu stingrāku likumu atbalstītāja attiecībā uz cilvēkiem, kas cietsirdīgi izturas pret dzīvniekiem. Tādus bez žēlastības vajadzētu sēdināt aiz restēm,” spriež atrastā suņuka saimniece.
Smuidras kundze ir pensionāre, taču, lai gan šajos laikos viņai neklājas viegli, izmisumā nekrīt. “Latvijas daba ir ne vien skaista, bet arī dāsna – ar putnu dziesmām, ziedu dažādību, ogām un sēnēm. Grēks neņemt no dabas, ko tā sniedz. Bet ziemā, kad tā dus, es izeju ar savām “rezervītēm” tirdziņā un atkal jūtos kā agrāk – sabiedrībā un darbā. Arī svaigs gaiss nāk par labu,” teic Smuidras kundze un sveicina visas vārdamāsas, kurām novēl veselību un būt tikpat laimīgām vecumdienās – mīlamām.
