Gandrīz nedēļu augusta sākumā Vīlandē Igaunijā norisinājās Eiropas Ziemeļvalstu trešais amatierteātru festivāls.
Gandrīz nedēļu augusta sākumā Vīlandē Igaunijā norisinājās Eiropas Ziemeļvalstu trešais amatierteātru festivāls.
Vīlande prot sagaidīt ciemiņus
Šo festivālu organizē Ziemeļvalstu un Baltijas valstu amatierteātru asociāciju alianse (NEATA). Sākums bija 2000. gadā Lietuvā, Traķos, turpinājums – pēc diviem gadiem Zviedrijā, tagad – Igaunijā.
Nelielā pilsētiņa Igaunijas dienvidos, kurā mīt tikai 22 tūkstoši iedzīvotāju, teātru forumam nebija izraudzīta nejauši. Vīlandē darbojas viens no vecākajiem Igaunijas desmit profesionālajiem teātriem – “Ugala” –, ir respektabla augstskola – Kultūras akadēmija. Abu namu skatuves bija nodotas deviņu valstu amatierteātru rīcībā. Turklāt Vīlande ir viesmīlīga arī tūristiem. Tik skaisti sakārtotu pilsētu reti kur gadās redzēt. Teātra ēka, piekalnē uzcelta, spoguļojas dīķa ūdeņos, no kafejnīcas terases paveras skaists skats uz majestātisko luterāņu baznīcu pretējā kalna galā. Reljefs ļoti pateicīgi izmantots. Sevišķi to var redzēt pilsdrupu apkaimē. Seno aizsargkanālu lejas tagad sausas, bet nogāzes veiksmīgi apzaļumotas, pāri gravām ved tikai Vīlandei raksturīgi tilti un tiltiņi, pie senas ēkas mūriem draudzīgi piespiedusies āra kafejnīca ar pamatīgiem koka galdiem, no pilsdrupu kraujas paveras burvīgs skats uz lejā gulošo rāmo Vīlandes ezeru un laivotājiem tajā. Gleznainajā pilsdrupu parkā iekārtotas divas brīvdabas estrāžu vietas. Kā spēcīgs kontrasts apkārtējā zaļumā iekļaujas 13. gadsimtā celtā baltā baznīca. Otrā pasaules kara laikā pilsēta maz cietusi, tomēr baznīcas altārdaļa tika sagrauta. To atjaunota, un viss kopā veido ziemeļnieciski vēso, askētisko interjera tēlu. Tīri un aicinoši, svinīgi un svēti…
Pašā pilsētas centrā – krāsu raibums. Mazie koka namiņi koši saposti. Ja nav vietas zālienam, gar māju un trotuāru rasta vieta raibai puķu rindiņai. Neredzēju nevienu pagalmu nesakoptu – lielākoties tie nobruģēti, ar zāliena laukumiņiem un krāsainām mājiņām fonā.
Kultūras akadēmijas celtne ir namu apvienojums, kurā apbrīnojami saskanīgi iekļaujas modernais portāls un gadsimtu mūža būves.
Vīlandē nevar apjukt – norāžu zīmju ir pietiekami, un ja vēl mēle ir mutē… Pat neredzīgais var justies droši – par ielu pārejām brīdina skaņu signāli. Jelgavas varasvīriem nevajadzētu kulties tālos braucienos uz Taivānu vai Honkongu, bet trīs četrās stundās aizskriet tepat līdz igaunīšiem bāleliņiem un pamācīties, kā padarīt savu pilsētu spodru un pievilcīgu ne tikai savējiem, bet arī ciemiņiem.
Te nebrauc pēc balvām
Piecās dienās uz Vīlandes skatuvēm – 11 izrāžu. Tiem teātriem, kam ierādīta Kultūras akadēmijas zāle, jāspēlē divreiz – mācību zālē sēdvietu mazāk. Valodu sajaukums. Ieradušies amatierteātri no Lietuvas, Igaunijas, Norvēģijas, Islandes, Dānijas, Latvijas, Zviedrijas, Somijas un Beļģijas.
Šis nav festivāls, kur brauc pēc balvām, jo tas ir prestižs. Katra valsts atved vienu izrādi, pašu labāko. Tāds ir uzaicinājums un noteikums. Latviju pārstāvēja Ventspils teātris ar “Gada izrādi 2003” – Agra Krūmiņa iestudēto Ž.B.Moljēra komēdiju “Tartifs”. No Latvijas bijām septiņu režisoru novērotāju grupa, ko vadīja Latvijas Amatierteātru asociācijas prezidente, Rīgas teātra studijas “Vinnijs” režisore Ingūna Gremze un valsts aģentūras “Tautas mākslas centrs” vecākā speciāliste teātra mākslas jautājumos Dināra Klepere. Pavisam negaidīti mūsu pulkam pievienojās arī gulbenieši. Režisore Edīte Siļķēna atvedusi veselu autobusu savu aktieru. Par autobusu maksājusi pilsētas Dome, nakšņošana teltīs, bet dienās – pats labākais Ziemeļvalstu amatierteātru mākslā. Izmantota lieliska iespēja! Līdz ar to Latvijas delegācija festivālā bija pati lielākā. Žēl, ka šo iespēju neizmantoja neviens no Jelgavas teātru aktieriem un režisoriem. Informācijas bija pietiekami.
Sevišķā iezīme – jaunieši
Vīlandes festivālam bija arī kāda sevišķa iezīme – jauniešu pārsvars iestudējumos. Pašā sākumā to jo spilgti varēja just lietuviešu Telšu studijas “Aglija” iestudētajā Martas Tikkanenas romāna dramatizējumā “Mazā sarkanā cepurīte”. Ekspresīva kustība, dažkārt pat sinhrona, spilgts vizuālais izpildījums, kam pakārtojas doma, teksts, viss sižets. Jauniešu pārsvars arī Tartu Studentu teātra izrādē “Jeļizaveta Bama”, kur plastiskie vingrinājumi apvienoti ar farsu, saržu, runas kori. Islandes jaunieši pārsteidza ar jūtu asprātīgu pārspīlētību, grotesku, pat naivismu, kur spēle tiek pasniegta ar ārkārtīgu atdevi, turklāt savu izvēlēto stilu izturot pilnīgi. Jaunieši darbojās arī norvēģu tautas poēmas bezteksta spilgtu masku spēlē, Dānijas visai ekscentriskajās sadzīves ainās, mūsu “Tartifā”, beļģu nežēlīgajā “Slepkavu naktī”, sevišķi atraktīva un azartiska bija viņu līdzdalība somu iestudētajā anarhismu nosodošajā, gandrīz kā koncertizrādē “Mahnovitsina”.
Dziedošas ziemeļzemes
Muzikalitāte, dzīvā mūzika bija nākamais iepriecinošais faktors. Vairākām ziemeļzemēm raksturīga augsta vokālā kultūra teātra iestudējumos. Islandieši ar savu neviltoto dziedājumu “pastorālajā ziepju operā” “Kaislības ciematiņā” izpelnījās sevišķu publikas mīlestību. Somi līdzi bija atveduši spožu instrumentālistu grupu, kurā mūziķi darbojās arī kā aktieri. Vairāk nekā stundu garajā zviedru monoizrādē “Limpans” aktieris ar personisko pievilcību, dziesmām un divu mūziķu līdzdalību spēja pastāvīgi noturēt publikas uzmanību. Savu muzikalitāti un aizrautību islandieši vēlreiz pierādīja ekskursijā Tartu, kur, pusdienojot savdabīgajā restorānā bijušajā pulvera noliktavā, piepalīdzot lieliskajai akustikai, viņi sniedza īsti delverīgu “a capella” koncertu. Un atkal saņēma ovācijas.
Īpaši atsaucīgi tika uzņemtas divas izrādes – islandiešu “Kaislības ciematiņā” un ventspilnieku “Tartifs”. Tās abas un arī lietuviešu “Mazā sarkanā cepurīte” visvairāk tika cildinātas arī festivāla diskusijā, kur vērtējumus izteica Pērnavas profesionālā teātra mākslinieciskais vadītājs un cienījamais teātru konsultants eksperts no Dānijas Jakobs Ošlāgs. Ļoti patika diskusijas demokrātiskais raksturs. Savas domas par festivāla norisi varēja izteikt katrs. Protams, angliski. Ja ne – jāizlīdzas ar tulku.
Brauksim uz Fēru salām?
Festivāla laikā notika arī NEATA valdes sēde. Tajā līdz ar spriešanu par amatierteātru režisoru apmācību Klaipēdas universitātē un citiem projektiem lēma jau par festivāla turpmākajām norises vietām. Ieteica 2006. gadā šo teātru forumu rīkot Fēru salās, bet 2008. gadā – Latvijā.
Mana īpašā pateicība ir Ozolnieku novada Domei, kas finansiāli atbalstīja sava režisora piedalīšanos Vīlandes festivālā.
***
Latvijas režisoru grupas pārstāvji par festivālu
Ingūna Gremze: Mani pārsteidza un uzrunāja zviedru monoizrāde. Gatavojoties aktieris ir strādājis desmit gadu un sasniedzis absolūtu ticību savam tēlam, saplūdis ar to. Šī izrāde nostiprināja pārliecību amatierteātra neizsmeļamajām iespējām. Mani gandarīja speciālistu atzinums, ka Latvijai labs teātris ir raksturīgs.
Lilita Lauskiniece (Rundāles pagasta bērnu un jauniešu teātra studijas “Savējie” režisore): Esmu kustību teātra piekritēja, tāpēc lietuviešu izrāde man bija patiesa bauda. Ļoti jauka un sirsnīga noskaņa bija pēc Islandes izrādes. Patika kopības izjūta, kas valdīja.
Dināra Klepere: Pozitīvi pārsteidza Lietuvas, Zviedrijas, Islandes un, protams, Latvijas izrādes. Augsts mākslinieciskais līmenis. Tādām būtu jābūt visām šāda mēroga festivālu izrādēm. Esmu ļoti priecīga un gandarīta, ka tur bijām, ka Agris ar savu izrādi parādīja Eiropai, ka Latvijā amatierteātri strādā ļoti nopietni un ar mums ir jārēķinās. Ventspils izrādi augstu novērtēja ne tikai eksperti, bet arī kolēģi no citām valstīm.
