Velobraucieni kļūst populārāki kā pilsētā, tā laukos.
Ja nelīst, vējš negāž no kājām un pašam pa galvu, pa kaklu kaut kur nav jāsteidzas, viens no patīkamākajiem pārvietošanās veidiem vasarā ir divritenis. Turklāt laikā, kad daudziem ienākumi ir, maigi sakot, apsīkuši, bet degvielas cenas turpina augt, kā transporta līdzeklis tas kļūst vēl nozīmīgāks. Velosipēds lieti noder arī novada vēstures izzināšanai. Turklāt šī izziņa ir diezgan nepastarpināta – ar smaržām, putnu dziesmām. Šajā «Novadiņā» par trim beidzamajā laikā rīkotajiem velobraucieniem, kuriem kopīgais bija sava novada patriotisms. Pa grāmatā aprakstītajām mežabrāļu takāmKad maija sākumā «Novadiņā» publicēju aicinājumu piedalīties velopastaigā pa grāmatā «Caur manu sirdi» aprakstītajām mežabrāļu takām, bažījos par atsaucību. Vai maz kāds gribēs piedalīties! Lasīt grāmatas un rakstus ir viens, bet nobraukt pa mežu trīsdesmit un vairāk kilometru – kaut kas cits. Taču nopietni šim pasākumam gatavojās Valgundes novada Attīstības biedrība, kuras dāmas bija sarūpējušas velobraucējiem cienastu. Arī maršruts bija precizēts un pārbaudīts. Tas stiprināja paļāvību, ka viss izdosies, kā nākas. Tagad, kad šis pasākums ir pagātnē, var droši teikt, ka leģenda, kas nāk no grāmatā «Caur manu sirdi» publicētās Maigas Tabakas (1927 – 1945) dienasgrāmatas, ieguvusi piepildījumu jaunā velotūristu maršrutā, kas vijas no Ozolniekiem uz Valgundes klosteri un tālāk caur Valgundes centru līdz Zeltiņu mežsarga mājām, kurās savu dienasgrāmatu rakstījusi Maiga. Ja ir duka braukt tālāk, meža ceļu turpinot, pēc dažiem kilometriem iespējams nonākt Mangaļos, Ložmetējkalnā – latviešu strēlnieku Ziemassvētku kauju vietās. Vēsturiskais fons ir visriņķī.16. maija velopastaigā piedalījās 35 dalībnieki – no Jelgavas, Ozolniekiem, Valgundes. Vecākajam vīram Valdim Krišjānim no Vītoliņiem jau pāri septiņdesmit pieciem. «Pirms pāris gadiem man bija paralizētas kājas, taču tagad atkal ir labi,» par sevi stāstīja enerģiskais vīrs, kurš zēna gados pie Zeltiņiem, kur dzīvoja Maiga, ganījis govis. Krišjāņa kunga velosipēdam uz pakaļējā riteņa rumbas bija tikai viens zobrats, taču viņš vienlīdz stabili brauca gan pa izžuvušā meža ceļa smiltīm, gan atceļā pa Kalnciema šosejas asfaltu. Iespaidīga bija Ozolnieku baptistu draudzes mācītāja Andra Brigga uzruna Božegorkā – svētvietā mežā pārsimt metru no Valgundes klostera. Var piebilst, ka kara laikā tur mūķenes bija izrakušas bunkurus, kur slēpties no artilērijas apšaudēm. Andris, būdams latvietis no Amerikas, runāja par to, ka šajā laikā, kad daudzi atstāj tēvzemi, latvietim tomēr vajadzētu rast mērķi dzīvei Latvijā. Maršruta galapunktā – Zeltiņu mājās – velobrauciena dalībniekus sagaidīja mežsarga mazdēls fotomākslinieks Aivis Šmulders. Dzimis 1940. gadā, viņš gada vecumā kopā ar ģimeni tika izsūtīts uz Sibīriju. Tajos necilvēciskajos apstākļos tēvs ar māti pēc pāris gadiem jau bija gājuši bojā, un Aivi adoptēja kāda vietējā mācītāja ģimene. Zēnam tika nomainīts vārds, uzvārds. Tomēr, pateicoties Aivja pusauga māsu Dainas un Ineses uzņēmībai un neatlaidībai, viņš atgriezās Latvijā, savā dzimtā. Arī šis stāsts ir grāmatā «Caur manu sirdi». Cik tūru, tik kreklu«Gandrīz divi simti dalībnieku mina pedāļus šopavasar tradicionālajā «Ozolnieku velotūrē», kuras maršruts vijās līdz Cenām un atpakaļ. Braukšanu apgrūtināja gan stiprais vējš, gan veļas dēlim līdzīgais ceļa segums, taču ar vecāku palīdzību stumti un vilkti līdz galam tika pat mazākie braucēji. Nonākot pretvējā, brāzmas dažam lika pat kāpt nost no riteņa un kādu gabaliņu stumt to pie rokas. Bet izkaltušo lauku smilšu garšu mutē juta, šķiet, visi,» tā portālā www.zz.lv savus iespaidus tradicionālajā Ozolnieku velobraucienā aprakstīja žurnāliste Evita Puriņa, kas tajā piedalījās pirmo reizi. Lai kā nu kuram gāja, preses modrā acs nevienu neapmierināto nebija manījusi. «Man mājās ir astoņi Ozolnieku velotūru krekliņi, bet, šķiet, tie nav visi,» atbildot uz jautājumu, cik tādu tradicionālo velobraucienu Ozolniekos bijis, stāsta «Ozolnieku Avīzes» redaktore Anna Veidemane. Kur ir šīs tradīcijas popularitāte? Divsimt dalībnieku! Lai cik Ozolnieku novads izpleties liels, tik daudz velobraucēju nav sanācis pat Jelgavas Vienotības velobraucienā. A.Veidemane uzskaita trīs popularitātes faktorus. Pirmais – novada iepazīšana. Kad Ozolnieki apvienojās ar Cenu pagastu, brauciena maršrutā tika iekļautas Brankas un Tetele. Jau pērn, kad bija skaidrs, ka Ozolnieku novadam pievienosies Sidrabenes pagasts, maršruts aizvijās uz Garozas pusi. Otrais – kopības izjūta. Ģimenes ir kopā, tās savstarpēji iepazīstas. Velobrauciena vidū vai beigās vienmēr ir pasēdēšana pie tējas, kam ikdienā bieži vien neiznāk laika. Protams, vieno vienādie krekliņi, ko dāvanā no pašvaldības saņem katrs brauciena dalībnieks. Trešais pievilcības faktors, pēc A.Veidemanes domām, ir pavasara atmoda. Velobrauciens tiek rīkots laikā, kad viss smaržo un koku lapiņas raisās. Kur vēl jaukāk var būt kā uz velosipēda brīvā dabā! Piebilstot par pirmo savas dzīvesvietas izziņas faktoru, Evita secina, ka tas tomēr nav bijis jūtams. Viss velobrauciens pagājis vienā laidā bez pieturām un gidu paskaidrojumiem maršruta ievērojamākās vietās. A.Veidemane gan iebilst, ka pie tik liela pasākuma dalībnieku skaita, kad braucēju kolonna izstiepjas vairāk nekā kilometra garumā, tādas izziņas pieturas diez kā neizdodas. Agrākajos velobraucienos šajā virzienā bijuši vairāki izglītošanas mēģinājumi. Tomēr tie ir efektīvi, ja dalībnieku skaits ir līdz piecdesmit. Vislabāk šādam nolūkam ceļot vienatnē pa jaunā Ozolnieku novada četriem muzejiem un pašvaldības bibliotēkās apkopotajiem vēstures materiāliem. Balva atrada īpašnieku Vairāk nekā trīssimt riteņbraucēju Vasarsvētku svētdienā piedalījās 4. Vienotības velobraucienā, ko rīkoja nodibinājums «Jelgava 21. gadsimtā» sadarbībā ar pašvaldību. Organizatori nebija gaidījuši tik lielu dalībnieku skaitu, tādēļ beidzamajiem apmēram piecdesmit braucējiem pietrūka reģistrācijas numuru. Pārējais gan norisinājās bez lieliem sarežģījumiem, ja neskaita dažus vieglus kritienus (visiem bērniem ķiveres gan galvā nebija!), uz kuriem tūlīt reaģēja ātrās palīdzības brigāde. Nepilnus piecus kilometrus garais maršruts no Raiņa līdz Uzvaras parkam tika sasniegts pēc divdesmit divām minūtēm.Kopības izjūta kolosāla – visi vienā velostraumītē neatkarīgi no vecuma, dzimuma, politiskajām simpātijām, mantiskā stāvokļa un dažādiem citiem parametriem. Uzvaras parkā risinājās sacensības veiklības braucienā, dejās ar velosipēdu, «ķiršu» mešanā un galu galā process nonāca līdz galvenajai balvai – dāvanu kartei 169 latus vērta velosipēda iegādei. To ieguva vienpadsmitgadīgais Jēkabs Ozols, kurš nāk no sešu bērnu ģimenes. Sarīkojumā viņš piedalījās ar savu veco divriteni, kas augošajam zēnam izskatījās krietni par mazu. Uzvarētāja mamma Baiba Ozola «Ziņām» atklāja, ka ģimenei ir sapnis ar velosipēdiem apceļot Latviju. Nopelnītā balva būs solis tuvāk ieceres īstenošanai. Otrā velopastaigaJa stipri nelīs, «Novadiņa» otrā velopastaiga notiks rīt, 6. jūnijā. Sākums pulksten 18 pie Ugunsdzēsības muzeja Dobeles ielā 16 (blakus ugunsdzēsēju depo). Tālāk brauciens līdz Jelgavas lidlaukam, kur apskatīsim leģendārā jelgavnieka Huberta Štekela motorplanieri. Pēc tam pa Vasarnieku ielu un caur Miezītes laukiem līdz Vārpas ciemam, kur domāts uzstādīt piemiņas zīmi Latvijas Brīvības cīņu varoņa Artūra Kēlera bataljonam, kurš no šīs vietas sāka Jelgavas atbrīvošanu no bermontiešiem. Atpakaļ pa Malkas ceļu pāri Svētei un gar dārzu kooperatīvu «Ziedonis» līdz Ģintermuižai. Maršruta kopgarums – ap 15 kilometru.
