Dainu rašanās laikā mūsu tautas ētika bija tik augsta, ka dziesmu seģeni tā uzklājusi arī bāreņu kuslajiem pleciem, lai viņu dvēselēm kļūtu siltāk.
Dainu rašanās laikā mūsu tautas ētika bija tik augsta, ka dziesmu seģeni tā uzklājusi arī bāreņu kuslajiem pleciem, lai viņu dvēselēm kļūtu siltāk. Bārabērns civilizētā sabiedrībā tiek uzlūkots kā ikdienišķa parādība, kuram gan tiek veltītas visas rūpes, lai tuvāko cilvēku zaudējums būtu pēc iespējas mazāk sāpīgs.
Bet kas gan rūpējās par tiem bārabērniem, kam pietrūka tēva pēc 1940. gada 17. jūnija, kad reizē ar padomju varas nodibināšanos veidojās šī pretdabiskā, tautai postošā bāreņu paaudze? Vairs tikai vecākā paaudze atceras Latvijas lielceļu putekļu mākoņos tītās sarkanzvaigžņoto iebrucēju tanku kolonnas, pinkaino mongoļu zirdziņu vilktos lielgabalratus un to šķībacaino kučieru glūnīgos skatus. Tikko izskanējušajos Latgales Dziesmu svētkos Daugavpils Stropu estrādē kopkoris izmisīgi divreiz lūdza Dieva svētību Latvijai. Nelīdzēja. Valsts prezidents varbūt vēl cerēja paziņojot: – Mūsu zemē kopš šā rīta ienāk padomju karaspēks. Tas notiek ar valdības ziņu un piekrišanu… Vēlos, lai mūsu zemē ienākušās karaspēka daļas uzlūko ar draudzību… Es tad būšu drošs, ka viss, kas tagad notiek un vēlāk notiks, nāks par labu mūsu valsts un tautas nākotnei un labām, draudzīgām attiecībām ar lielo austrumu kaimiņu…
Ne viņš, ne mēs vēl nezinājām, ka Višinska, Ģerevjanska un Vetrova ievestais «čekas» aparāts sāk darboties pēc norādes, kurai Josifs Staļins jau 1937. gada 3. decembrī licis pamatus latviešu kā nācijas iznīcināšanai. Turpinājumā tas skanēja tā: «Apcietināšanas izdarāmas klusām un bez panikas, lai nedotu iespēju sacelties vai radīt pretestību ne vien deportējamos, bet arī zināmā sabiedrības daļā, naidīgā pret padomju pārvaldi… Pretpadomju elementu deportācija no Baltijas valstīm ir uzdevums ar lielu politisku nozīmi…» Sāka ar vērienu. Ar piespiedu «jaunās valdības» vēlēšanām. Ar 1940. gada 21. jūliju, kad, mums neprasot (bet mūsu vārdā), tikām iekļauti padomijas sastāvā. Ar valsts kases izlaupīšanu. Ar bezatlīdzības nacionalizācijām. Ar Pavļika Morozova kultu skolās. Ar šķiru teroru. Vēl nav īsti apkopota 1940./41. Baigā gada bilance, bet droši jau zināms: 1480 cilvēku nogalināti, 6182 arestēti, notiesāti drošai bojāejai Gulaga nometnēs. Izvesti ap
17 000, no tiem 300 zīdaiņu. Ģimeņu galvas (tēvi), atšķirti no piederīgajiem, pievienojās arestētajiem, tiesātajiem un nāves nometnēs ieslogāmajiem. Nav zināms nonāvēto upuru skaits, atkāpjoties padomju armijai, tāpat «evakuēto» bērnunamu iemītnieku un apkalpojošā personāla liktenis. Vēl tagad nav uzieti visi tā gada mežos slēptie kapi, nav atrastas kā cerību baloži no aizrestotajiem vagoniem izlidojušās zīmītes. Lielākā daļa to nodzeltēja līdz ar zāli ar tajās slēptajiem vārdiem un jūtām uz mūžiem.
Šogad 1941. gada 14. jūnija dienu atzīmējam ne vien kā Komunistiskā terora upuru piemiņas dienu, bet arī kā Nacionālās pretošanās kustības cīnītāju piemiņas dienu. Šīs dienas nav dalāmas. Tautu vēsture pierāda, ka cilvēcei neatgriezeniski zudušas tikai tās tautas, kuras nebrīvē zaudēja pretestības un izturības garu. Mēs varam būt lepni, ka latviešiem šis gars ir iekodēts vēstures mantojumā. To vēstī latgaļu, kuršu un zemgaļu cīņas, jaunlatviešu atmodas centieni, 1905. gads un Brīvības cīņas. Taču visgrūtākās tās bija garajos okupācijas gados pēc 1940. gada 17. jūnija. Kaut nacionālajai pretošanās kustībai bija jāizcieš postoši zaudējumi, jo saudzības nebija un to arī negaidīja, tomēr tās pārpalikums nesalūza. Kaut zaudēts bija ieroču spēks, auga gara spēks, bez kā nebūtu ne atmodas, ne barikāžu, ne atjaunotās Latvijas. Diemžēl to aizmirsusi, varbūt pat apzināti, mūsu valsts darboņu lielākā daļa, kam šis gadu desmitos brīvības alku paveiktais izrādījās ļoti ērts varas pakāpiens, pašiem tā veidošanā pat pirkstu nepieliekot, un kas uzskata, ka valsti un varu pēkšņi pats Dievs un kungs tiem no debesīm nometis. Taču tādas varas nāk un aiziet. Paliek tauta. Aug jaunās atvases. Mēs tām ļoti ticam, jo tālo, baismīgo dienu bāreņu paaudzes mantojušas senču sīksto dzīvesvarēšanu.
