Sēžu vilcienā un šķirstu svaigāko «Dienu», tajās piecdesmit minūtēs no Rīgas līdz Jelgavai neko nopietnu nepalasīšu, apstājos pie rubrikas par šefa uzmākšanos.
Sēžu vilcienā un šķirstu svaigāko «Dienu», tajās piecdesmit minūtēs no Rīgas līdz Jelgavai neko nopietnu nepalasīšu, apstājos pie rubrikas par šefa uzmākšanos. Mana līdzāssēdētāja, paveca sieviete, arī pūlas ieskatīties piedrukātajā lapā. «Nu re, «Diena» raksta stāstiņus par to, kā klājas sievietēm vai vīriešiem, kuriem ar savu mīlestību uzmācas priekšnieki. Man arī tā ir gadījies,» mana kamiņiene «ieriktējas» uz stāstīšanu, nemaz neprasot, vai gribu to klausīties. Bet tā kā līdzās neviena cita nav, saloku avīzi un pievēršos runātīgajai sievai.
«Es tolaik strādāju žurku ķeršanas kantorī, nu tai dezinfekcijas nodaļā. Ne Jelgavā, bet Kurzemē. Biju tur tā kā uzskaitvede, tā kā grāmatvedes palīgs. Kad dezinfekcijas sievas, ēsmu un indes saņēmušas, aizgāja un priekšniecēm apnika kantorī sēdēt, tad es biju tā, kam astoņas stundas durvis jātur atslēgtas un uz visiem telefona zvaniem jāatbild. Tā nu itin bieži aiz rakstāmgalda sēdēju viena pati. Laiku īsināju ar lasīšanu, adīšanu, pat tamborēt iemācījos. Mājās iet nedrīkstēju, jo mūs pārbaudīt ik pa laikam ieradās vecākais inspektors. Nedo’ dies, ja durvis būtu slēgtas! Tā nu es tur katru dienu tēloju visu kantori. Inspektors atnāca, papļāpāja, šo to interesantu pastāstīja. Es savukārt šķobīju lūpas un bolīju acis uz viņu, cenzdamās pielabināties, lai nerājas, ja kādudien no kantora sargāšanas pamūku agrāk. Jauki piesarku, ja vaļā pasprukusi bija blūzītes podziņa un skatam atklājusi vairāk nekā pieklājas. Bet kas par nelaimi – inspektora pārbaudes kļuva jo nedēļa, jo biežākas. Man no viņa drusciņ bija pat bail, tāds dīvaini piekasīgs vecis likās. Tolaik man bija trīsdesmit, viņam – ap sešdesmit gadu. Bet priekšniekus jau neizvēlas. Biju spiesta sēdēt, ar viņu runāties un ēst viņa atnestos cepumus, kas likās visu dienu vaļēji pa kabatu valstīti. Dažkārt tā pārbaude ievilkās stundām gara. «Sēž te un pļurkšķ, sen jau varēja iet prom!» es tad pie sevis pukojos, bet noraidīt neiedrošinājos. Sapratu, ka pati esmu ar sērkociņu gar benzīna mucu staigājusi. Inspektors savu krēslu vilka aizvien tuvāk manējam. Sākumā pat nebiju to ievērojusi, bet, kad viņš jau sēdēja pie mana rakstāmgalda rokas stiepiena attālumā, sajutos pavisam neomulīgi. Kantoris tukšs, dzīvu dvēseli tuvumā neatrast. Bet inspektors skatās uz mani tādām dīvainām acīm, cenšas ar roku aizsniegt un nopaijāt. Kur sprukt man nav, sānos un aiz muguras siena. Pielecu kājās un sāku skaļi stāstīt, cik indes katra dezinfektore saņēmusi, uz kuru objektu aizgājusi. Taču jūtu, ka šausmas pārņem manu prātu, jo inspektors lien arvien tuvāk un tuvāk. Vēl tagad acu priekšā stāv viņa izvalbītais ģīmis un pēc manis izstieptās rokas. Kliedzu, lai viņš iet prom, lai atstājas no manis, bet viņš liekas to nedzirdam. Viņam ir tikai viens mērķis – es, plānā vasaras kleitiņā, iespiesta stūrī. Paķeru skaitāmos kauliņus un metu, esmu vajātājam trāpījusi pa muti, jo uz lūpas parādās un ar siekalām sajaucas asinis. Retie, sirmie mati izspūruši un sasvīduši. Kaut ko tik pretīgu neesmu redzējusi visā mūžā. Tūlīt tūlīt vecis saķers mani ar savām drebelīgajām rokām. Aizmiedzu acis, atspiežos pret sienu un speru. No visa spēka. Vēlvienreiz un vēlvienreiz. Mans vajātājs vārtās zemē, kājstarpē rokas iespiedis. «Nolādētā! Nolādētā!» viņš sten. «Maita! Lai rīt no tevis te smakas nebūtu!» Es paķeru somiņu un izmetos pa druvīm. Otrajā rītā tiešā priekšniece – nodaļas vadītāja – mani sagaida pavisam vēsi. Inspektors vakar esot bijis pārbaudē, kantoris viss vaļā, bet no manis ne vēsts. Viņa tādēļ saņēmusi rājienu. Vispār būtu labāk, ja nākamajā pārbaudes reizē inspektors mani te vairs neredzētu. Neredzēja ar’. Varēju jau gan iet un taisnību meklēt, piemēram, partijas komitejā. Vecim noteikti būtu sanākušas nepatikšanas – partijnieks bija. Bet iedomājies, kas par skandālu būtu! Pēcāk pati uz ielas rādīties nevarētu… Tolaik darbu dabūt nebija problēmu. Tiku pat tādā, kur lielāka alga un brīvāks režīms.»
Jelgava ir klāt, un es tik vien paspēju kaimiņienei pateikt, ka viņas stāstījumu publicēšu avīzē. «Tu tak mani nepazīsti!» viņa atmeta ar roku.
