Žurnālistu grupas sastāvā pagājušās nedēļas nogalē kopā ar kolēģiem braucām uz Poliju, lai vērotu tur notiekošo pirms, pēc un referenduma laikā, kad poļu tauta izteica savu viedokli par iestāšanos lielajā Eiropas valstu saimē.
Žurnālistu grupas sastāvā pagājušās nedēļas nogalē kopā ar kolēģiem braucām uz Poliju, lai vērotu tur notiekošo pirms, pēc un referenduma laikā, kad poļu tauta izteica savu viedokli par iestāšanos lielajā Eiropas valstu saimē. Darba programma Latvijas žurnālistiem tika gatavota nopietni – tā, ka brīvais laiks bija paredzēts tikai vakara stundās, ap pulksten desmitiem. To arī centāmies izmantot, pastaigājoties pa naksnīgās Varšavas ielām un cīnoties ar nogurumu un miegu.
Braucienu uz Polijas galvaspilsētu sākām vēlā vakarā, lai no rīta tiktu pie pirmā mērķa – oficiālajā pieņemšanā Latvijas vēstniecībā. Tā kā nakti autobusā katrs pārlaida ērtākā ietērpā, bet pārģērbšanās solīdākās drānās dienas kārtībā nebija paredzēta (kur nu vēl tāda greznība kā duša!), atjautīgākie un žiglākie kolēģi pamanījās sporta bikses nomainīt pret atbilstošākām drēbēm degvielas uzpildes stacijas šaurajā tualetē.
Tā kā oficiālā pieņemšana Latvijas vēstniecībā Polijā bija nokavēta, uzreiz devāmies uz Polijas bīskapiju un, lai piedod garīdzniecība, kādi nu cēlušies, dažs pat muti nenomazgājis, apmeklējām poļu katoļu ticības templi.
Pirmajā dienā Varšavā bija vēl daži pasākumi, kuros, apzinīgi cīnoties ar miegu, nomodā palika apmēram divas trešdaļas Latvijas preses pārstāvju. Pārējie, padevušies nogurumam, zāles pēdējās rindās saldi dusēja, izraisot pārējos kolēģos bažas par iespējamo iekrākšanos.
Kolorīto mūsu žurnālistu grupu papildināja arī kāda kolēģe, kas visas piecas dienas Polijā no rokām neizlaida mīksto rotaļlietu – cūciņu, sauktu par Sidrabeni (par godu Sidrabenes pagastam Jelgavas rajonā). Tā kā Sidrabene nebija kabatā liekama, bet gan paprāva lieluma sivēns, pamanīti mēs noteikti bijām – gan bīskapijā, gan preses konferencēs, gan Polijas parlamentā. Diemžēl nevienam no mūsu grupas tā arī neizdevās noskaidrot patieso Sidrabenes klātbūtnes noslēpumu, taču saimniece tai palika uzticīga, arī dodoties pusdienās un, iespējams, vēl kur citur.
Pēc bīskapijas nākamais, ko sagaidītāji uzskatīja par vajadzīgu parādīt Latvijas informācijas līdzekļu pārstāvjiem, bija Rīgas vārdā nosaukts «skvērs» – mazs zālāja laukumiņš pilsētā kaut kur starp viaduktiem un šosejām. To, ka skvēram ir kāda saistība ar Latviju, noskaidrojām tikai no Latviešu Kultūras centra Polijā vadītāja, jo uzraksts pie tā aizdomīgi vēstīja, ka zemes gabaliņš varētu būt saistīts ar citu valsti: uz plāksnītes stāvēja rakstīts «Ryski skwer».
Tā nu mēs, četrdesmit cilvēku grupa, tikām izsēdināti uz šīs saliņas, lai ieraudzītu vēl vienu plāksni, kas vēstīja, ka skvēram nosaukums dots par godu Rīgas 800 gadu jubilejai. Zem plāksnes gan savas dotības bija paspējuši demonstrēt grafīti mākslas meistari. Poļu strādnieki, kas līdz tam skvēra zālītē atpūtās, izrādīja neviltotu interesi, kad cilvēki ar blociņiem un fotoaparātiem necilajā zemes pleķītī fiksēja redzēto un ekskursijas vadītāja stāstīto.
Vēlāk centāmies no Polijas galvaspilsētas iedzīvotājiem izdibināt, vai viņi zina skvēru, kas nosaukts Latvijas galvaspilsētas vārdā, taču atbildē saņēmām vien plecu raustīšanu. Žēl, ka visai pompozā skvēra atklāšana 2002. gada 18. maijā ar Rīgas pašvaldības pārstāvju piedalīšanos un kultūras pasākumiem nenotika kādā citā – mazliet apmeklētākā un varšaviešiem nozīmīgākā vietā.
