Savus lielākos solo Aivars Gudrais sacerējis pats.
Pulcējot draugus un domubiedrus, 10. maijā ar jubilejas koncertu “Dvēseles 6 stīgas” Jelgavas Kultūras namā viesosies ģitārists Aivars Gudrais. Kopā ar viņu uz skatuves kāps komponisti Mārtiņš Brauns un Jānis Lūsēns, dziedātāji Zigfrīds Muktupāvels, Olga Rajecka, Uģis Roze, Zane Gudrā un Ieva Sutugova, mūziķi Raimonds Ozols (vijole), Juris Kristons (taustiņinstrumenti), Modris Laizāns (bass), Rūdolfs Dankfelds (sitamie instrumenti) un Andis Klučnieks (flauta, stabules). “Tā laimes sajūta rodas savstarpējās attiecībās. Ja Olgas 50 gadu jubilejas koncerts operā izdodas un esi labi nospēlējis, tad esi tik gandarīts, un tev nemaz nav jābūt operas vidū,” par dziedātājus pavadošo mūziķu otro plānu uz skatuves teic jubilārs, kurš koncerttūri atklās Ādažos tieši savā dzimšanas dienā – 6. maijā. Koncertos skanēs dziesmas un instrumentālā mūzika no Imanta Kalniņa, Jāņa Lūsēna un Mārtiņa Brauna 80. gadu un vēlākas daiļrades, piemēram, “Lielais Alberts”, “Elpo”, “Nelaid, māte, bērnus mežā”, “Apvij rokas”, kinofilmas “Pūt, vējiņi” fināla mūzika, “Taisnība”, “Tēvu zeme”. Savulaik rokgrupās “Sīpoli”, “Zodiaks”, “Turaidas roze” A.Gudrais ienesa savu skaņu rokrakstu, daudzi solo ir viņa paša radīti. Sagaidot jubileju, īpašu prieku mūziķim sagādā kopā ar meitu Zani ierakstītais jaunais soloalbums “Saucēja balss”, kas būs pieejams koncertos.
– Kā radās doma par jubilejas koncertu?
Tuvojoties jubilejai, kolēģi, ar kuriem jau diezgan sen koncertēju, ieminējās, ka vajadzētu sarīkot koncertu. Nolēmu savā dzimšanas dienā kaut ko tādu noorganizēt Ādažu Kultūras centrā, turklāt Ādažu Mākslas un mūzikas skolā mācu bērniem un jauniešiem ģitārspēli. Sāku domāt, ko es varētu uzaicināt piedalīties koncertā. Man paveicās, ka visi, ko apzvanīju, teica – uz priekšu, spēlējam! Bija liels prieks par pretimnākšanu. Runājot ar producentu Aigaru Dinsbergu, nonācām pie domas rīkot koncertus arī citās Latvijas pilsētās.
Tad sāku veidot programmu, kādu es to iedomājos, šoreiz egoistiski raugoties no ģitāras pozīcijām. Principā jebkurā gan Imanta Kalniņa, gan Jāņa Lūsēna, gan Mārtiņa Brauna mūzikā ģitārai vienmēr bijusi atvēlēta ļoti liela vieta, par ko es visu dzīvi esmu bijis ļoti priecīgs. Tie ir arī galvenie komponisti, ko esmu spēlējis, kaut bijuši vēl citi projekti.
– Jūsu spēlēto dziesmu ir tik daudz. Kā izvēlējāties repertuāru?
Izvēlēties bija grūti. Būs jau 40 gadu uz redzamās skatuves, aiz solistiem stāvot. Bet līdz ar to man ir zināma priekšrocība, ka varu dzīvē mierīgi iet pa ielu. (Smejas.)
Mēģināju programmā ietvert nedaudz no katra laika. Varēju apskatīt tikai tos galvenos – “Zodiaku”, “Turaidas rozi” un “Sīpolus” –, viens skaņdarbs ir arī no “Bet bet” laika, tur kādu gadu vai divus paspēlēju. Un, protams, būs arī instrumentālie skaņdarbi no mana 2003. gadā izdotā soloalbuma “Krāsas”.
Pašlaik ne tikai gatavojos koncertam, bet ar meitu izdodam albumu”Saucēja balss”, kura iznākšanu atbalstījusi Carnikavas novada dome. Tajā būs Imanta Kalniņa, Mārtiņa Brauna un Jāņa Lūsēna 80. gadu dziesmas, kuras ir mazāk zināmas. Daļa no dziesmām skanēs arī koncertā. Jaunais soloalbums būs pieejams koncertos. Ar meitu gribējām ierakstīt dziesmas, kuras mums ir īpašas. Tas ir kā veltījums pašiem un vēstījums visiem jums.
– Vai ar meitu bieži sanāk uzstāties kopā?
Jā, regulāri. Uzstājamies ar akustisko ģitāru. Zane reizēm brauc līdzi mūsu sastāvam. Viņai ir ļoti skaista, sirsnīga balss. Zane arī bieži dzied Baltezera baznīcā. Bet viņa spēj būt arī citāda. Manuprāt, šī citādā krāsa ir īpaši sadzirdama jaunajā albumā. Ja nebūtu meitas, prognozēju, ka šī albuma nemaz nebūtu. Palieku slinkāks, tāpēc priecājos, ja kāds uzņemas iniciatīvu. Albumu rakstījām studijā pie Jāņa Lūsēna juniora, kuram ir ļoti daudz talantu – viņš spēlē vairākus instrumentus un pats ir skaņu režisors. Viņš nodevās darbam un tā bija aizrāvies ar skaņdarbiem, ko mēs ar meitu atlasījām! Esam pateicīgi par lielo darbu, ko viņš ir ieguldījis. Un vēl ir ļoti liels prieks, ka mums piebiedrojās fantastisks bundzinieks – Rūdolfs Dankfelds. Manuprāt, viņš ir viens no labākajiem jaunajiem mūziķiem, kurš visu izdara ar sirdi un dvēseli.
– Kā nonācāt līdz ģitāras spēlei?
Mana dzimtā vieta ir Jūrmala, Melluži, un vienu māju tālāk dzīvoja plašā Sējānu saime. Tieši tajā laikā tapa un aktīvi darbojās “Menuets”. Mēs ar jaunāko Sējānu, Leonu, bijām klasesbiedri astoņgadīgajā skolā Jūrmalā, bieži sēdējām vienā solā un arī pirmo grupu organizējām abi divi kopā. Tad mūsu ceļi pašķīrās.
Kādus divus gadus paspēlēju ģitāru, tad sapratu, ka notis arī vajadzētu iemācīties. 15 gados (mācījos 9. klasē) aizgāju uz Jūrmalas Mūzikas skolu. Mācījos kopā ar maziem bērniem. Protams, bija jāapgūst solfedžo, un bija neērti, ka es tāds liels un nedzirdu un tie mazie dzird labāk.
Astoņgadīgajā skolā biju labākais solists, tad lēnām attālinājos no dziedāšanas. Reizēm gan tas mani dzīvē ir ķēris – Imanta Kalniņa “Turaidas rozes” programmā bija jādzied divas solodziesmas. Tā jau savā laikā, 16 gados, kā visi, padziedāju kāzās, kad bija jākrāj ģitārai.
Tā es mācījos, kamēr konservatorijā beidzu klarnetes klasi pie Ģirta Pāžes. Pa reizei esmu paspēlējis klarneti operā un arī simfoniskajā orķestrī. Pāva dziesmā “Mauglī” Mārtiņš Brauns bija iecerējis, ka man būs jāspēlē klarnete, jācilā kājas un ar klarneti jāizdod skaņas (demonstrē ar balsi – red.). Tas bija šova elements, Mārtiņam ļoti patika. Visu dzīvi viņam ir bijuši tādi muzikāli teatrāli cikli.
Akadēmijā sapratu, ka man patīk klasiskā mūzika, es to arī klausos, bet tajā nevaru tik daudz izpausties, tikai interpretēju ģeniālus komponistus. Šajā ziņā komponisti man vienmēr ir atļāvuši zināmu brīvību. Daudzi tautā varbūt domā, ka tie ir viņu komponēti solo, bet es pats saceru savus lielākos solo – gan “Lielajā Albertā”, gan “Nelaid, māte, bērnus mežā”, gan “Tēvu zemē”. Vienmēr centos iekļauties komponista stilā.
– Būt ģitāristam nenozīmē tikai nospēlēt priekšā uzrakstītās notis. To apliecina arī jūsu līdzgaitnieki, slavējot jūsu muzikalitāti un spēju katrai dziesmai atrast savu skanējumu.
Visu dzīvi esmu pievērsis uzmanību ģitāras tembra skanējumam, lai tas būtu tuvu balsij. Cenšos iedot emocionālo sajūtu.
Sekoju arī tehnikai, kas šodien ir pieejama. Ja salīdzina, padomju laiki bija pavisam citi. Kad es sāku, viens apguva akordu, parādīja to otram, bija tādā sajūsmā, ka rādīja visam ciemam, un visi teica – ģeniāli! Šodien atliek tikai atvērt internetu un strādāt. Gandrīz visi pasaules lielākie ģitāristi ielej no karotītes sīrupiņu tev mutē. Protams, ja tu mācies. Tajā pašā laikā svarīgi atrast individuālo pieeju. Visi spēlē pēc tabulām – nekļūdās, bet spēlē vienādi. Vinnē jau tikai tie, kas var pateikt kaut ko savu, bet tas rodas ar laiku. Katrā ziņā Latvijas mūziķi izskatās ļoti cerīgi.
Gribas teikt, ka kādreiz zāle pa savam bija zaļāka. Mums bija daudz citu prioritāšu. Arī politiskā situācija, kas urdīja rakstīt dziesmas. Visa tā mūzika, ko mēs spēlējām, – nezinu, kā mēs nenokļuvām cietumā. Bija liels iekšējs protests pret apkārt notiekošo, un šajās sajūtās radītā mūzika bija īpaši spēcīga un patiesa. Tagad ir varbūt citas problēmas, bet principā jau tās pašas vien ir. Koncertā skanēs “Tēvu zeme”, bet tie nav 80. gadi, tie ir šie gadi diemžēl. To mēs katrs varam izjust. Bet es esmu optimists. Latvieši kā tauta, man šķiet, ir ģeniāla visās izpausmēs, arī mākslās, bet diemžēl tā paliek arvien mazāka.
– Bez tā, ka šobrīd darbojaties dažādos muzikālos projektos un strādājat Ādažu Mākslas un mūzikas skolā, vadāt arī divus Carnikavas Tautas nama vokāli instrumentālos ansambļus.
Uz skolu eju pāris dienas nedēļā ar prieku. Ja visas dienas būtu jāpavada skolā, man nebūtu laika saviem projektiem. Nezinu, kā tad būtu ar to prieku… Bet man tiešām patīk. Un tautas namā ar jauniešiem strādāt – tas vispār ir kolosāli!
– No jums staro pozitīvisms. Kur smeļaties to gaišuma enerģiju?
Visapkārt. Nemeklēju vienmēr to slikto. Ja dzirdu kaut ko īpaši sliktu, es slēdzu ārā. Ja notikusi kāda traģēdija, protams, piefiksēju, man tas izsāp, bet nemēģinu vienmēr slikto saskatīt. Daudz smejos, man ļoti patīk humors.
Jānis Lūsēns, komponists
Ar Aivaru esam pazīstami kopš studiju laikiem konservatorijā. Viņš piedalījās arī otrās “Zodiac” plates ierakstā. Manu uzmanību jau tajā laikā Aivars piesaistīja ar kvalitatīvu instrumentu meklējumiem un savas īpašās tembrālās domāšanas īpatnībām. Viņa ģitāras skanējums, tāpat kā īpašais balss tembrs, ir atpazīstams un kļuvis par sava veida zīmi. Domāju, ka īpašs viņa pienesums kopējā skanējumā bija grupās “Sīpoli” un “Turaidas roze”, un izteikti tas dominē sadarbībā ar komponistu Imantu Kalniņu.
Mārtiņš Brauns, komponists
Aivaru ilgus gadus pazīstu kā savdabīgas un smalkas skaņas veidotāju, un tembrāli viņš ir ļoti interesants mūziķis. Ar Aivaru allaž bijis patīkami sadarboties, jo es nekad neesmu viņu redzējis sliktā garastāvoklī, lai gan zinu, ka Aivaram ne vienmēr viegli iet. Taču viņš vienmēr ir ļoti patīkams cilvēks. Aivars konservatorijā ir beidzis klarnetes klasi. Manuprāt, beidzamajā laikā klarneti nav spēlējis, taču “Sīpolu” laikā klarnetes solo viņš spēlēja gan dziesmā “Mīla ir kā uguns”, gan “Mauglī”, kur iejutās Pāva lomā. Tā ka Aivars nav tikai ģitārists vien.
Uģis Roze, grupas “Turaidas roze” solists
Aivars ar savu ģitāras tembru krāsainību un toņa individualitāti ir neatņemama “Turaidas rozes” sastāvdaļa. Katrai mūzikai viņš atrod savu skanējumu – gan “Sīpolos” Mārtiņa Brauna mūzikai, gan grupā “Zodiaks” Jāņa Lūsēna mūzikai. Un katrreiz viņš ir citāds. Aivara ģitāras tembrs ir atpazīstams, un tā ir bagātība. Muzikalitāte un tembrs – Aivars Gudrais!
Uldis Rudaks, mūzikas žurnālists
80. gados Latvijā Aivars Gudrais bija ģitārists “uz izķeršanu”. Ārtroka un simforoka grupām vajadzēja ģitāristu, kurš varētu izspēlēt sarežģītas partitūras, kas bija radušās mūzikas autoru iztēlē. Aivars uz skatuves daudz nerunā un nedzied, bet izpaužas ģitārspēlē – varētu pat teikt, ka viņš dzied ar elektrisko ģitāru, jo reti kurš ģitārists no instrumenta stīgām spēj izvilināt skaņas, kas ir tik tuvas cilvēka balsij. Runa nav par ļoti ātru un bezmaz sportisku neskaitāmu nošu izspēlēšanu jeb birdināšanu, bet plūstošu skaņu ainavu radīšanu, ar pirkstiem jutekliski pieskaroties stīgām, lai radītu gandrīz nepārtrauktas skaņu vibrācijas. Šo Gudrā spēju un īpašo vibrāciju pazina un savās kompozīcijās izmantoja labākie latviešu komponisti, kuri vadīja rokgrupas, – Mārtiņš Brauns “Sīpolos”, Jānis Lūsēns “Zodiakā”, Imants Kalniņš “Turaidas rozē”.
