Šogad mūsu pilsētas futbolu valsts čempionāta 1. līgā pārstāv jauna komanda – FK «Viola». Tā ir jauna ne tikai stāža, bet arī spēlētāju vecuma ziņā.
Šogad mūsu pilsētas futbolu valsts čempionāta 1. līgā pārstāv jauna komanda – FK «Viola». Tā ir jauna ne tikai stāža, bet arī spēlētāju vecuma ziņā.
Pārliecinošās uzvaras pēdējās divās kārtās rāda, ka līdzšinējā pastarīša loma neliecināja par komandas patiesajām spējām. Par «Violas» mērķiem un Jelgavas futbola dzīves problēmām «Ziņu» saruna ar komandas galveno treneri un Latvijas Futbola federācijas (LFF) Zemgales reģionālā centra vadītāju Daini Kazakeviču.
Kad izveidojās futbola klubs «Viola» un kāds bija ceļš uz 1. līgu?
Šogad atskatāmies uz astoņu gadu darbību. Pie kluba izveides klāt biju es un tagadējais kluba prezidents Aļģirds Ķeris, kad man palūdza trenēt 1985. gadā dzimušo zēnu komandu 2. ģimnāzijā. Jau toreiz bijām spiesti pielāgoties jaunās ekonomiskās situācijas prasībām, pilnīgi iztikām bez papildu finansējuma no valsts vai pašvaldības budžeta. Esam izgājuši cauri visām organizatoriskajām grūtībām, kas tagad jāpārvar arī sporta skolas komandām, kad pašiem jāpiesaista līdzekļi. Pašlaik klubā ir divas komandas, kas piedalās Latvijas meistarsacīkšu 1. un 2. līgā, kā arī 16 bērnu un jauniešu komandu. Klubā trenējas ap 180 dažāda vecuma futbolistu.
1. līgā pārsvarā spēlē 1985. gadā dzimušie jaunieši, kas pirms diviem gadiem izcīnīja valsts čempionu titulu savā vecuma grupā. Labi, ka mūsu pilsētā ir LLU, kur puiši var turpināt studijas, kas arī ir labs arguments palikt Jelgavā. Divus gadus spēlējot 2. līgā Zemgales reģiona turnīrā, mūsējie jau guvuši pieredzi spēlēs ar gados vecākiem futbolistiem.
Kādas grūtības komandai rodas «jaunajā sabiedrībā»?
Tā kā mums ir pārsvarā jauniešu kolektīvs, lielākās problēmas ir ar fizisko formu. Tādēļ sevišķi aizsardzībā izjūtam grūtības. Uzbrukumā izpaužas pieredzes trūkums – daudzkārt neizmantojam iespējas gūt vārtus. Jāpiebilst, ka komandā spēlē daudz latviešu zēnu, kuriem, lai arī viņi ir uzcītīgi un darbspējīgi, savas mentalitātes dēļ dažreiz pietrūkst nekaunības, kas sporta spēlēs ir nepieciešama. Parasti pirms mača dodu uzdevumu – spēlēt futbolu, nevis vienkārši «atsisties». Rezultātu varbūt varētu panākt, spēlējot no aizsardzības, bet tam nav perspektīvas. Dažkārt vajag arī sāpīgi zaudēt, lai gūtu pieredzi un pēc tam būtu uzvaras.
Vai varat izcelt kāda spēlētāja sniegumu?
Mums ir samērā līdzvērtīga komanda, tomēr katrā līnijā ir spēlētāji, kas ir labāk iekļāvušies 1. līgas turnīrā. No jaunajiem uzslavu pelnījis centra aizsargs Konstantīns Plukaitis, kura spēlē ir maz kļūdu, viņš arī prot ievadīt uzbrukumus. Visspēcīgākā ir pussargu līnija, kur var minēt centra pussargus Aivaru Ķeri un Dmitriju Plukaiti, malējo pussargu Vladislavu Petkēviču, komandas kapteini. Uzbrukumā vislabāk izskatās Aleksandrs Čekulājevs, kas arī gūst visvairāk vārtu. Aizsardzībā lielu ieguldījumu dod mūsu veterāns Aļiks Kārkliņš. Daudz komandai palīdz spēlējošas treneris Andrejs Jegorovs. Arī vārtsargs Aleksandrs Čumakovs ar savu pieredzi daudzkārt glābj bīstamās situācijas. Viņš ir arī vārtsargu treneris.
Kādu redzat komandas tālāko perspektīvu?
Pirmais riņķis paiet iespēlējoties, lai saprastu un sajustu, kā spēlē 1. līgā. Šogad plānojam tajā nostiprināties, bet jau nākamajā sezonā cīnīties par trešo vietu. Šajā sezonā mums būtu jāuzvar tādas sava līmeņa komandas kā Rēzeknes, Balvu un Jēkabpils klubi, bet spēlēs ar citiem jāparāda cienīga pretestība. Domāju, ka futbolistu potenciālās iespējas to ļauj plānot. Par profesionālas komandas statusu, kas varētu spēlēt augstākā līmenī, nevaram domāt, kamēr mums nav galvenā sponsora un arī pašvaldība nepiešķir līdzekļus futbola atbalstam. Kluba mērķis jau no pirmsākumiem ir kļūt par 1. līgas pirmā trijnieka komandu, kas katru gadu var sagatavot tāda līmeņa spēlētājus, par kuriem ieinteresētos virslīgas klubi. Tad varētu runāt, ka mums futbols ir bizness. Pašlaik mums ir vairāki nelieli sponsori, bet bērnu komandas pārsvarā uzturam ar vecāku atbalstu.
Esat arī Latvijas Futbola federācijas Zemgales reģionālā centra vadītājs. Kādi ir jūsu pienākumi?
Mans uzdevums ir veicināt futbola attīstību Zemgalē, proti, Jelgavas, Bauskas, Dobeles un Aizkraukles rajonā, Rīgas rajona Daugavas kreisajā krastā, kā arī Jūrmalā. Nodarbojos, sākot ar 2. līgas Zemgales reģiona turnīra organizēšanu, bērnu un jauniešu turnīru rīkošanu un beidzot ar tiesnešu un treneru apmācību, futbola bāzu celtniecības jautājumiem u.c. Darba lauks ir plašs, bet to iespējams apvienot, jo daudzas jomas saskaras ar manu darbu klubā.
Cik reāli futbolu spēj atbalstīt federācija Jelgavā? Piemēram, minējāt arī jaunu sporta bāzu celtniecību vai renovāciju, kas Jelgavai ir īpaši sāpīgs jautājums tieši futbolā.
Šogad Jelgavas stadionam piešķirti jauni Eiropas standartam atbilstoši vārti, kvalitatīvas futbola laukuma zālāja sēklas. Kāda projekta realizēšanai svarīgs ir pašvaldības līdzfinansējums. Federācija arī finansiāli atbalsta bāzu renovāciju, bet galvenajam finansējumam jābūt no pašvaldības. Stadions Eiropas valstīs ir pilsētas seja. Kad atbrauc ārzemju viesi, man ir neērti rādīt mūsu «Daugavas» stadionu. Tāda diemžēl ir Jelgavas seja. Turklāt jāpiebilst, ka tas ir vienīgais stadions, tur spēlē vairāk nekā 20 pilsētas komandu, tādēļ tas ir ļoti pārslogots. Bijušas domas pabeigt RAF stadionu, kas arī ir pašvaldības īpašumā, diemžēl tam nepieciešami lieli līdzekļi. Viens risinājums ir jaunais mākslīgā seguma laukums pie Ledus halles. Varēsim nodrošināt treniņu procesu, beidzot būs iespēja sarīkot pilsētas čempionātu, jo Jelgava bija starp tām nedaudzajām Latvijas pilsētām, kurās nenotiek savs čempionāts.
Ko jūs gribētu teikt par kopējo futbola situāciju Jelgavā?
Ja paskatās plašāk, Jelgavā, ceturtajā lielākajā Latvijas pilsētā, nav neviena sporta spēļu pārstāvja augstākajā līgā (hokeja komandu, kas spēlē un trenējas mūsu Ledus hallē ar lielu atrunu varētu uzskatīt par mūsu pilsētas klubu). Futbols, no nākamās sezonas vīriešu basketbols ir vienīgie, kas pārstāvēti otrajā līmenī – 1. līgā. Ja salīdzinām ar situāciju, kāda bija pirms trīs četriem gadiem, jūtams neliels progress, tomēr pašvaldība pārāk maz uzmanības velta sporta spēļu klubu attīstībai. Futbola federācija gribētu sagaidīt lielāku atbalstu. Valsts un pašvaldības daudz līdzekļu piešķir tādai akūtai sabiedrības problēmai kā narkomānijas apkarošana, veidojot rehabilitācijas centrus, šļirču apmaiņas punktus. Tā, manuprāt, ir cīņa ar sekām. Ja valsts un arī pašvaldības novērsīsies no sporta, tajā skaitā bērnu nodarbību nopietna atbalsta, tas ar gadiem var radīt lielas problēmas. Mēs turpināsim darbu savu iespēju robežās, bet ļoti ceram uz Jelgavas pašvaldības lielāku ieinteresētību.
