Vairāk nekā divdesmit gadu Ilze Lomakina vada deju kolektīvu “Nākotne”, un nu jau gandrīz gadu viņai uzticēta arī Glūdas pagasta kultūras nama “Nākotne” darba organizēšana.
– Kā no deju kolektīva vadītājas kļuvāt par visa kultūras darba vadītāju?
Septembrī deju kolektīvs sāks savu 22. sezonu, līdz ar to kultūras dzīve man nav sveša. Visus šos gadus, vadot deju kolektīvu, esmu risinājusi kultūras jautājumus un vadījusi pasākumus. Es vadu gan vidējās paaudzes kolektīvu, gan pirmsskolas deju kolektīvu “Taurenītis”. Man ir pedagoģiskā izglītība, un 26 gadus esmu nostrādājusi pirmsskolas izglītības iestādē, no tiem pēdējos 15 biju metodiķe.
Kultūras darba vadīšana man tika piedāvāta atkārtoti jau trešo reizi. Iepriekš nebiju gatava iet prom no bērnudārza, bet ar laiku sapratu, ka ir vērts pēc šiem gadiem kaut ko mainīt. Un ir labi.
– Ir daudz izaicinājumu, sākot strādāt citā jomā?
Jā, bet, pateicoties iepriekšējām kultūras nama vadītājām, kas visiem kolektīviem uzticējās un ļāva brīvi darboties, arī risinot finansiālos jautājumus, man šis darbs nav nekas svešs. Arī pirmsskolas izglītības iestādē kopā ar vadītāju un vēlāk direktori veidojām budžetu. Tāpat atskaites un pārskatus gan izglītības, gan kultūras jomā. Izglītība un kultūra iet roku rokā. Protams, ir cilvēki, kas man palīdz, – gan kolēģes no citiem kultūras namiem, gan kultūras pārvaldes darbinieces. Sadarbība ir, un tā ir ļoti svarīga.
– Kāds ir jūsu vidējās paaudzes kolektīvs “Nākotne”? Kas 22 gados kopā piedzīvots?
Man viegli atcerēties deju kolektīva dibināšanu, jo tajā gadā veidojām arī savu ģimeni. Sastāvs ik palaikam mainās, bet priecājos, ka jauni cilvēki, pat nedejotāji, atrod ceļu pie mums. Pašreiz kolektīvs ir ļoti stabils, var just, ka visiem tā ir sirdslieta. Es nekad nevirzu uz augstiem rezultātiem, vienmēr esmu vēlējusies, lai cilvēki labi justos. Mums ir savas tradīcijas, organizēju kolektīvu izbraukumus, piedalāmies festivālos, bet vairāk izvēlamies koncertceļojumus.
Kādreiz koncertējām ļoti daudz, bet tagad ņemu vērā dejotāju vēlmes. Rūpīgi izvērtējam piedāvājumus, ja visi vēlas, tad braucam. Protams, ir obligātie novada un valsts pasākumi, kuros piedalāmies, bet pārējos sadraudzības koncertus izvērtējam.
Mums ir jauki 8.Marta svētki, puiši parasti izdomā, kā apsveikt kolektīva meitenes – tiek organizēts pasākums, dziesmas un teātra izrādes. Mums ir brīnišķīgs kolektīvs.
– Kādi ir jūsu novērojumi, kāpēc cilvēki nāk dejot?
Dzīvē kustība vispār ir ļoti svarīga, un tas ir labs veids, kā izlādēties. Esot kustībā, aizmirsti ikdienas rūpes un notikumus. Skaista mūzika un deja ļauj aizmirsties. Tas ir relaksācijas veids un kopā būšana. Nezinu, kā ir citos kolektīvos, bet “Nākotnē” jau no laika gala ir tā, ka cits citam varam teikt, ko domājam, mums kolektīvā ir ģimeniskas attiecības. Esmu novērojusi, ka cilvēki, kas darbojas radoši, ir patiesāki. Mans deju kolektīvs ir tāds vienojošs kodols, visi ir centīgi, sirsnīgi un draudzīgi.
– Un kādi ir “Taurenīša” dalībnieki?
Es strādāju ar bērniem no trīs gadu vecuma. Ap piecu sešu gadu vecumu mums ir jau astoņu pāru kolektīvs, ar kuru braucam uzstāties un priecējam šeit pat pagasta ļaudis. Bērni ir patiesi savā būtībā, bez liekulības, nebēdņi un arī ļoti centīgi.
– Kā atšķiras darbs ar maziem bērniem un pieaugušajiem?
Man šķiet, ka īpaši nav nekādas atšķirības. Tagad jau mūsdienu bērni ir ļoti gudri, ir pat lietas, ko mēs varam mācīties no viņiem. Ja saskatām līdzvērtību, tad ir īpaši viegli strādāt ar bērniem. Nevis nolikt viņus zemākā līmenī, bet būt kopā un strādāt vienā līmenī. Līdzīgi ir arī ar pieaugušajiem, es neizceļu sevi kā vadītāju, bet esmu kopā ar dejotājiem. Man nav tāda jēdziena – es un kolektīvs, ir tikai kolektīvs. Jau kopš dibināšanas neesmu sevi izvirzījusi vadošā amatā.
– Kā pedagoģiskajā darbā nonācāt līdz atziņai, ka bērni jāuztver līdzvērtīgi?
Es tā strādāju jau no paša sākuma. Tikko sāc uztvert bērnus kā zemākus un kļūsti par viņu pārraudzītāju, kas tikai māca un māca, nekas nestrādā. Manuprāt, tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc pedagogi izdeg un iet prom no darba. Pozitīvas izmaiņas var panākt tikai ar savu piemēru un nolaižoties līdz bērnu līmenim, vai pat pareizāk būtu teikt – paceļoties līdz viņu līmenim. Būt starp viņiem uz paklāja, uz ceļiem, sēžot kopā. Tas tagad ir iekļauts arī jaunajā kompetenču izglītības programmā, kas māca bērniem pašvadību, pašiem domāt, nonākt pie rezultāta. Protams, ir jāsagatavo materiāli, lai bērniem būtu interesanti. Bet domāju, ja prasmīgi tiks pildīta šī programma, ieguvēji būs gan skolotāji, gan bērni.
– Vai ar tādu attieksmi bija viegli strādāt pirmsskolā?
Jā, ar bērniem ir viegli strādāt. Svarīgākais, lai ir saprotoši vecāki. Man liekas, ka tā ir viena no būtiskākajām lietām, ja ir pretimnākoši vecāki, ar bērniem strādāt ir ļoti viegli. Ja vecāki prasa no bērniem un izglītības iestādes to, ko paši nav devuši, tad ir grūti.
Pedagoģija ir mana sirdslieta, bet dzīvē ir jāpamēģina arī kaut kas cits, jo bieži jau netiek piedāvāts interesants izaicinājums tepat uz vietas. Šeit esmu dzimusi, augusi un pazīstu cilvēkus. Ar mierīgu sirdsapziņu varu aiziet prom no pirmsskolas, jo esmu ievadījusi pedagogus. Jau pagājušā gadā strādājām pēc jaunā satura mācību programmas. Mana sirds ir mierīga.
– Kā ir dzīvot Nākotnē?
Šeit ir sakopta, jauka vide, mums ir laba satiksme ar tuvējām pilsētām. Arī cilvēki ir brīnišķīgi. Protams, gribētos lielāku atsaucību, bet to jau no kolhoza laikiem atceros, ka Nākotnes cilvēkus ir grūti iesaistīt, bet tie, kas iesaistījušies, paliek uz ilgu laiku.
Mums ir īpaši atsaucīgi seniori, kas darbojas gan deju kolektīvā “Sens tik sens”, gan bijušās Kultūras nama vadītājas Vijas Sakovičas kolektīvā “Latviskais mantojums”. Aptuveni četrdesmit seniores darbojas kopā, gatavo ēst, apmainās receptēm, interesējas par latvisko mantojumu. Viņas aicina lektorus un aktīvi līdzdarbojas arī mūžizglītībā, ko vada Maiga Marcinkeviča. Protams, arī galvenās pasākumu apmeklētājas ir mūsu mīļās seniores.
Taču mans mērķis ir strādāt arī ar jaunajām ģimenēm, kas nāk šeit dzīvot ar maziem un lielākiem bērniem.
– Tātad kultūras pamatu veido seniori, un nākotnes skats ir uz ģimenēm un bērniem?
Jā, diezgan daudz ģimeņu atgriežas dzīvot laukos, bet ir arī jaunienācēji, kas nopirkuši šeit dzīvokļus un apmetušies uz dzīvi Nākotnes centrā. Šeit ir lētāka dzīvošana, un uz pilsētām – Rīgu, Jelgavu vai Dobeli – var aizbraukt ātri un ērti. Domāju, ka nozīme ir arī tam, ka mūsu novadā viss gan izglītības, gan kultūras jomā ir sakārtots augstā līmenī.
Nākotnē ir brīnišķīgi kolektīvi un to vadītāji. Vēl nepieminēju Slāvu folkloras kopu „Slavjanočki”, līnijdeju grupu “Rainbow” un lietišķās mākslas kolektīvu „Nākotne”. Visi kolektīvu vadītāji par saviem dalībniekiem stāv un krīt.
Mums ir arī folkloras kopa “Dzīpariņš”, kurai meklējam jaunu vadītāju, ir doma piesaistīt arī pieaugušos. Tautas dejas, tas ir labi, tomēr izzināt savas tautas tradīcijas vislabāk var, darbojoties folkloras kopā. Šogad organizēju Meteņdienas dančus, jo uzskatu, ka tradīcijas ir jāiedzīvina. Galvenais – pieradināt cilvēkus nākt uz pasākumiem. Tā ir vērtīga laika pavadīšana un kopā būšana lielākā pulkā. Kā mēdzu teikt – iespēja sevi parādīt un citus paskatīties.
– Piesaucot Nākotnes nosaukumu – kāda ir sajūta, dzīvojot vietā, kurai ir tik nozīmīgs vārds?
Domāju, ka garāmbraucējiem un viesiem, iebraucot Nākotnē, ir cita sajūta. Mēs paši laikam esam pieraduši, bet skan, protams, ļoti labi. Es lepojos ar cilvēkiem, kas šo vietu dibināja, jo vieni no pirmajiem kolhoza darbiniekiem bija arī mani vecāki. Tagad mēs varbūt esam pieraduši pie visa, bet tajos laikos Nākotnē dzīvot bija īpaši, tās lielās jaunās mājas, cilvēki, kultūras pasākumi, ko organizēja Edīte Šica, tas bija kas īpašs.
– Un kā jūs pati – pārsvarā dzīvojat nākotnē vai tagadnē?
Bez plānošanas jau neko nevar sasniegt, ja neplānosi, nekas nenotiks. Pašlaik, protams, esam nolikti tagadnē un “Covid” laiks daudz ko liek pārdomāt. Protams, ir nedaudz skumji, jo kultūra nevar pastāvēt bez cilvēkiem. Lai arī cik mēs būtu digitalizēti un tuvi sociālajos tīklos, tomēr tas nav tas.
– Kādu jūs gribētu redzēt Nākotni, esot kultūras vadītājas amatā?
Es gribētu veidot daudzveidīgu kultūru, to arī sāku darīt pirms “Covid” pauzes. Mums pašiem nav sava amatierteātra, un tajā ir gan savi plusi, gan mīnusi. Pie mums viesizrādēs ļoti labprāt brauc no citiem pagastiem, un tās ir ļoti apmeklētas. Tāpat arī filmas, savukārt balles apmeklē mazāk. Mums ir laba sadarbība ar sporta vadītāju Lauru Griestiņu. Bijām jau izplānojušas ģimenes sporta spēles, kas diemžēl nenotika. Taču atstājam to ar skatu uz nākotni. Kā jau minēju, vēlamies piesaistīt ģimenes ar bērniem, vidējo paaudzi un, protams, arī jauniešus.
– Atceros, ka Nākotnē kādreiz bija tāds pasākums “Rozā peldbaseins”, kas pulcēja jauniešus no visas Latvijas.
Jā, to organizēja mūsu iedzīvotājs Dāvis Kaņepe, kuram tagad ir savs klubs Rīgā. Viņš bija aktīvs arī skolas laikā, prata piesaistīt dažādus mūziķus. Iespējams, šī sadarbība jāatjauno vai jāveido ar kādu citu jaunu cilvēku. Arī kolhoza laikā šeit bija stabils un populārs sarīkojuma deju centrs, ko vadīja Aigars Svars. Šeit arī regulāri notika standartdeju kauss “Nākotnes cerības”. Domāju, ka ir vērts to atkal celt augšā un paspēlēties ar nākotnes vārdu. Jāveido sadarbība ar jauniešu līderiem un jāmēģina izprast viņu vēlmes un vajadzības.
– Kādi ir jūsu vaļasprieki, kas jūs iedvesmo?
Mana sirdslieta ir izglītība, deju kolektīvi, kultūras joma ir mans izaicinājums. Ja domāju par vaļasprieku, tad tā varētu būt pirts. Mums ir neliela pirtiņa, uz kuru aicinām draugus. Man ļoti patīk pirtsslotu siešana un pirtī iešana, tikai nekādi nevaru sadūšoties un atrast laiku, lai apmeklētu pirtnieku skolu.
Esmu apguvusi Jāņu tradīcijas, tad sabrauc tuvi un tāli, ejam rotaļās, dziedam dziesmas, ir brīnišķīgs ugunskura rituāls. Katru gadu kaut ko pielieku klāt, lai ir interesanti pašai un citiem. Ziemā svinam tematiskos jaunos gadus, tos režisē mans vīrs.
Man ir svarīga latviskā kultūra un daba, es noteikti nevarētu dzīvot pilsētā. Laukos, dabā viss ir saistīts. Kad man ir grūti, es varu izdziedāt “lai bij’ vārdi kam bij’ vārdi, man pašai stipri vārdi”, un paliek labāk.
Domāju, ka jebkurā darba vietā, kurā strādā, galvenais ir nepazaudēt cilvēciskumu. Cilvēciskums, ģimene, vide, kurā es dzīvoju, ir mani iedvesmas avoti, un tā es dzīvoju un strādāju ar prieku.
