Tautas lietišķās mākslas studijas «Dardedze» vadītājai Ingrīdai Ozolniecei – Kultūras ministrijas, KNMC un Jelgavas Domes atzinība.
Studijas «Dardedze» izstādes atklāšana Jelgavas kultūras namā vakar noritēja īpaši svinīgā atmosfērā. Kaut gadskārtējai darbu skatei šoreiz dots nosaukums «Ar smaidu…», iemesls svinīgumam visnotaļ nopietns un nozīmīgs – «Dardedzes» vadītājas Ingrīdas Ozolnieces augsti profesionālais un mākslinieciskais ieguldījums latviešu tautas lietišķās mākslas saglabāšanā un veidošanā novērtēts ar Kultūras ministrijas Atzinības rakstu. Līdzīgs apbalvojums ievērojamajai tekstilniecei sešdesmitgadē tika arī no Kultūrizglītības un nemateriālā mantojuma centra (KNMC), bet pilsētas pašvaldība jubilāri sumināja ar Pateicības rakstu.«Gribējās skatītājiem, kas pieraduši pie mūsu lielajiem lakatiem un šatiersegām, parādīt ko pilnīgi citu,» jaunās izstādes ideju tās iekārtošanas dienā «Ziņām» skaidroja studijas «Dardedze» vadītāja. Arī izejmateriāli savādāki, nekā ierasts, – šajā izstādē viss ir no lupatiņām. «Katram mājās ir tādas drēbes, ko nevalkājam, bet ārā mest arī žēl. Tad nu sievas patīrīja savus skapjus, kad redzēja, ka top kas glīts, iesaistījās arī radi,» atcerējās I.Ozolniece. «Nu šīm lietām dots otrais mūžs.»– Tātad nosaukums «Ar smaidu…» nozīmē atskatu lietu pagātnē?Arī aužot neiztika bez smaida. Kad kāda audēja atnes sameklētās lupatiņas, pārējās apkārt – vai, kāds skaists tonītis, kas tas tāds īsti bija? Izrādās, izejamā kleita vai jaunības dienu blūzīte. Dažām vīri nemaz nav manījuši, ka reiz tik iemīļotajiem jaunības džinsiem atrasts jauns pielietojums.Šajā izstādē varbūt velti meklēt klasiskas vērtības, bet kāpēc nepasmaidīt? Tomēr rezultāts ir vērā ņemams – tapuši gan spilveni, gan dekori, gan tradicionālie grīdas celiņi. Bet krāsu salikumi brīžiem iznākuši tādi, ka ar mūsdienu dārgajām krāsām neko tādu pat nevarētu dabūt gatavu. Esam paspēlējušies arī ar faktūru, no ierastās vilnas dzijas iznākums būtu cits.– Zinātāji saskaitījuši, ka jūs «Dardedzi» vadāt nu jau četrdesmit gadu. Vai arī tie pagājuši «ar smaidu»?Visi gadi ir mīļi. Es uz gadiem un jubilejām, kā tagad modē teikt, «nesaspringstu». Nav jau tā, ka tāpēc uzreiz gribētos nostāties miera stājā. Tikai ar smaidu un možu garastāvokli.Tā jau nav, ka galīgi neiznāk salīdzināt. Nesen papētīju kādu albumu no «Dardedzes» senākiem laikiem – bija jauki, bet citādāk. Mēs tomēr ejam laikam līdzi. Ko nozīmē «lietišķā māksla»? To, ka tai jābūt pielietojamai. Arī šodienas interjerā. Kaut gan arī lupatiņas kā izejmateriāls būtībā nav nekas jauns – arī mūsu senči neko īpaši laukā vis nemeta. Bet jauniešiem un bērniem darinājumi no lupatiņām patīk vairāk nekā tradicionālie audumi.– Gala rezultāts varbūt patīk, bet kā ar darītājiem? Sarunā pirms dažiem gadiem, atceros, bažījāties, ka rokdarbnieku skaits sarūk.Neslēpšu, bija tāds brīdis, ka pat radās doma meklēt citu nodarbi. Nu varu ar gandarījumu teikt, ka divu gadu laikā «Dardedze» papildinājusies ar sešiem jauniem dalībniekiem. Arī gados jauniem, kas īpaši priecē. Ir bijuši tādi, kas ieskrien «uz brīdi pamēģināt». Arī pret tādu pieeju man nav pretenziju – kā tu zināsi, vai patīk, ja neesi pamēģinājis? Bet, ja cilvēks nav iekšēji motivēts, parasti studijā nepaliek.– Tad jau es arī varētu pamēģināt?Kāpēc ne, aušana austrumos, starp citu, vēl tagad ir vīriešu nodarbošanās. Uz «Dardedzi» pirms vairākiem gadiem nāca daži studenti. Nu gan palikušas tikai sievietes. Dzimumam nav izšķirošas nozīmes, galvenais, lai cilvēks būtu iekšēji motivēts. Pati aušana jau ir svētki. Kamēr līdz tai nonāk, ar pacietību jāveic gana daudz priekšdarbu: jāuzmet velku diegi, jāievelk bize stellēs, katrs diedziņš jāiever nītiņā. Tad vēl šķietiņš, paminu iekārtošana un vēl šis tas, kamēr tiek līdz aušanai…. Un katrs no šiem darbiņiem jāveic ar mīlestību, nevis «gariem zobiem». Kam pietiek pacietības, tie paliek.– Jūs tātad palikāt, bet vai atceraties, kāds bija sākums?Sākās ar to, ka savulaik Rīgā pabeidzu Lietišķās mākslas vidusskolu. Jau mācoties pēdējos kursos, mani kā konsultanti sūtīja uz Auci, Dobeli un citiem lietišķās mākslas pulciņiem. Lai pastāsta kaut ko par kompozīciju un vēl šo to.Jelgavas pulciņš darbojās no 1963. gada, un, kad iepriekšējā vadītāja ģimenes apstākļu dēļ aizgājusi, meklēja jaunu. Atskanēja tālruņa zvans uz Lietišķās mākslas vidusskolu, vai starp beidzējiem nav kāds kandidāts…un kopš tā laika esmu kopā ar «Dardedzi».– Tikko no skolas sola – vai nebija bail no rūdītām sievām?Man toreiz bija 19 gadu. Nebija jau viegli, un droši, ka audēju vidū bija tādas, kas šo arodu pieprata daudz labāk par mani. Bet radošais process studijā tomēr ir kolektīva lieta. Nav tā, ka katrs savā stūrītī ko «čubina», un, ja kas lietderīgs tiek atklāts vai izdomāts, tad slēpj no citiem. Arī ar «klaču laišanu» nekad neesam nodarbojušās – ja strādājam, tad strādājam.
