Dedzīgas talkošanas dēļ Jelgavas pils vairāk nekā trīsdesmit gadu palika bez gāzes apkures.
Ražas novākšana, siena talkas, Meža dienas… Dažādas ir latviešu tradīcijas, kādā veidā kaimiņi, radi un draugi brīvprātīgi nāk cits citam palīgā. Nu jau būs trešais gads, kad atjaunotajā Latvijas valstī talkošana pacelta nacionālā līmenī. Tajā piedalās desmitiem tūkstošu cilvēku ar prezidentu priekšgalā, tiek vākti atkritumi, stādīti koki. Ne vienam vien vidējās paaudzes cilvēkam tas atsauc labā atmiņā padomju laikus, kad tika rīkotas tā sauktās komunistiskās sestdienas talkas. Komunisti propagandēja, ka cilvēce progresa ceļā nonāks līdz sabiedriskajai iekārtai, kad ļaudis strādās pilnīgi no brīva prāta, algā saņemot tikai to, kas viņiem patiesi būtu vajadzīgs. Reālajā dzīvē valstis, kur revolucionārā veidā bija mēģināts iedzīvināt komunismu, piedzīvojušas traģiskus laikus. Taču sešdesmito, septiņdesmito gadu atmiņās par komunistiskajām sestdienas talkām Latvijā dominē viegla ironija un smaids. Ar avīzi uz cukurbiešu lauka(no sešdesmito gadu studenta Pētera Miļūna stāstītā)Sešdesmitajos gados, kad par svētkiem tika noteikta Padomju Savienības uzvaras diena pār Vāciju – 9. maijs – un Starptautiskā sieviešu diena – 8. marts –, radās situācija, ka valstī nepildījās ražošanas plāns. Tad nu tika rīkotas divas komunistiskās sestdienas talkas. Viena notika ap 22. aprīli, kas ir proletariāta vadoņa Ļeņina dzimšanas diena, otra – rudenī, tuvāk oktobra revolūcijas gadadienai, ko atzīmēja 7. novembrī. Vienkārši runājot, tā bija budžeta lāpīšana. 1968. gada pavasarī, būdams students, tīrīju no būvgružiem jaunuzcelto Jelgavas slimnīcu, citu reizi ko līdzīgu veicām jaunuzceltajā neklātnieku kopmītnē Lielajā ielā. Spilgtā atmiņā man ir talkas diena 1964. gada oktobrī. Sniga slapjš sniegs, nosaluši pie Lielās un Mātera ielas krustojuma gaidījām aizkavējušos kolhoza «Plēsums» autobusu, kuram vajadzēja mūs vest uz cukurbiešu lauku. Kavējās arī jaunās preses pievedums turpat blakus esošajā avīžu kioskā (1967. gada oktobra viesuļvētra šo kiosku apgāza). Visbeidzot pienāca gan pasta mašīna, gan mūsu autobuss. Par pāris kapeikām nopirkuši avīzes, pārsteigti ieraudzījām ārkārtas paziņojumu, ka Kremlī noticis apvērsums – no varas atstādināts kompartijas ģenerālsekretārs Ņikita Hruščovs. Radio to iepriekš neziņoja. No vienas puses, Hruščovs ar savu kukurūzas audzēšanas uzspiešanu bija visiem apnicis. Sitot kurpi ANO tribīnē, viņš bīstami bija saasinājis «aukstā kara» attiecības ar ASV. Tomēr es biju Hruščova fans. Pateicoties viņa politikai, no Sibīrijas atgriezās tūkstošiem izsūtīto, tostarp arī mani vecāki.Toreizējā talkas diena bija auksta un ļoti dubļaina. Sevišķi sala mūsu meitenes. Izartās cukurbietes izrāvām no zemes un krāvām kaudzēs, kur tās ar nažiem apgrieza un pēc tam veda uz cukurfabriku. Ja ne studentu lētais darbaspēks, raža būtu sapuvusi laukā. Cukurbiešu kombaini parādījās dažus gadus vēlāk. Starp citu, tajā talkā strādāja arī mans kursabiedrs, vēlākais cukurfabrikas direktors Harijs Veģeris. Ķiploku maizes palika neapēstas (no agrākās zootehniķes un partijas sekretāres Vijas Grundmanes stāstītā)Kāpēc es iestājos partijā? Man nebija tuva komunisma ideja, taču negribēju sēdēt mājās, bet gan atrasties dzīves centrā. Padomju laikā, lai varētu būt vadošā amatā, vajadzēja stāties partijā. Tā es kļuvu par kolhoza «Vārpa» priekšsēdētāja vietnieci lopkopības jautājumos un reizē partijas sekretāri. Šajos amatos paliku, kad «Vārpu» pievienoja padomju saimniecībai «Jelgava», kuras centrs bija Līvbērzē. Komunistiskajās sestdienas talkās laukos ar apkārtnes sakopšanu, šķiet, nenodarbojās. Aprīlī bija jau jāveic steidzamie lauku darbi. Stādījām sarkanās galda bietes, vienu gadu pat varēja stādīt kartupeļus. Cilvēki dzīvoja un strādāja, nesūdzējās, ka viņiem būtu ārkārtīgi grūti. Katrs mācēja izaudzēt savus lopiņus, bija ko pārdot. Tas pats arī attieksmē pret talkām – ja laiks labs, tad taču jāiet strādāt. Darbs bija cieņā. Pēc talkām parasti bija kopā sanākšana, balle. Vēl tagad atceros, kā Dūmiņu šķūnī skaisti dziedāja agronoms Voldemārs Bērziņš. Taču ne jau kādas komunistiskās dziesmas, bet apmēram to pašu repertuāru, kas tagad Latvijas Radio 2. Vienā pavasara talkā atklājām jauno lopkopības kompleksu «Vārpā», ko nosaucām par «Liepām». Zināms, ka jaunā vietā lopiņus iedabūt nav viegli. Veci ļaudis mācīja, lai gotiņām iedodam maizi ar ķiplokiem, tad viņas labāk iejutīšoties. Bet kolhoza govis jau atšķirībā no mājas govīm maizi nebija ēdušas. Nez vai tolaik visu Latvijā izaudzēto lopbarību sūtīja uz Krieviju, taču privāti grūti bija nopirkt lopbarības miltus. Lai tos aizstātu, lauciniekiem savām piemājas saimniecībām vajadzēja vairumā pirkt rupjmaizes ķieģelīšus, kas savukārt bija lēti. Kaut kā tās gotiņas jaunajā fermā ievietojām, taču ķiploku maizes daudzās silēs palika neapēstas. Ārzemniekiem bija ko bildēt (no inženiera Valda Āboliņa stāstītā)No sešdesmito gadu beigām atceros kādu pavasara talku Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, kas atstāja ilglaicīgu ietekmi uz apkures sistēmu pilī. Šķiet, iepriekšējā rudenī «gāzenieki» caur Pasta salu bija ierīkojuši atzaru no vidējā spiediena gāzesvada, kas veda uz pili. Darbs nebija paveikts līdz galam: izraktajā tranšejā gulēja sametinātās tērauda caurules, taču neaizbērtās zemes valnis pils austrumu pusē gar Lielupi bojāja skatu. Tad nu pēc Saimniecības daļas iniciatīvas akadēmijas darbinieki, ieskaitot rektoru Oļģertu Ozolu, tvēra lāpstas un aizraka tranšeju ciet. Drīz pēc tam atklājās, ka gāzes vads vēl neskaitījās pieņemts. Turklāt, aizrokot tranšeju, nebija ievērots nosacījums, ka apkārt ieguldītajai caurulei bija jāizveido «smilšu spilvens». Tai nedrīkstēja bērt virsū akmeņus, būvgružus un dažādus citus asumus, kas, salā cilājoties, varēja bojāt caurules izolāciju. Tā šis misēklis kļuva par iemeslu tam, ka pils palika nepieslēgta gāzesvadam līdz pat divtūkstošo gadu sākumam. Gar pils rietumu pusi ierīkojot jauno, nu jau plastmasas gāzes vadu, austrumu pusē vecā tranšeja ar tukšo cauruli netika izmantota. «Gāzinieki» teica: «Nav ko ķēpāties!» Deviņdesmitajos gados, kad, krītot dzelzs priekškaram, pils kapenes sāka apmeklēt ārzemnieki, ne reizi vien varēja redzēt, ka ekskursantus ļoti piesaista pie pils ziemeļu korpusa nokrautās lielās malkas grēdas, kas kontrastēja ar baroka arhitektūru. UzziņaiPadomju vēsturē pirmā komunistiskā sestdienas talka jeb «subotņiks» notika 1919. gada 12. aprīlī. Maskavas lokomotīvju depo 15 strādnieku grupa vakarā pēc darba atgriezās savā cehā, lai remontētu lokomotīves, kas bija vajadzīgas karavīru nosūtīšanai uz pilsoņu kara fronti. Pasākuma organizators Burakovs protokolā bija ierakstījis: «Bez pārtraukuma strādājām līdz sešiem rītā (deviņas stundas) un saremontējām trīs lokomotīves. Darbs ritēja draudzīgi un kā nekad veiksmīgi. Sešos no rīta sapulcējāmies dienesta vagoniņā, kur, atpūtušies un padzēruši tēju, nolēmām nakts darbu turpināt ik nedēļu – līdz pilnīgai uzvarai pār Kolčaku. Pēc tam nodziedājām «Internacionāli» un sākām izklīst.»1920. gada 1. maijā tika izsludināta Viskrievijas sestdienas talka, kurā pats valsts vadonis Ļeņins kopā ar kādu strādnieku nesa baļķi. Vēlāk šis fakts tika aktīvi izmantots padomju propagandā. «Post factum» par Ļeņina pāriniekiem pieteicās tik daudz personu, ka tādā gadījumā baļķim vajadzēja būt nesamērīgi garam. Talkošanas brīvprātība komunistiskā režīma un pat terora apstākļos gan bija visai nosacīta. Latvijā komunistiskā «piespiedu brīvprātīgā» talkošana sākās pēc otrās padomju okupācijas. Jelgavā talku dalībnieki paveica lielus darbus Otrā pasaules kara drupu novākšanā.
