“Visu laiku esmu bijusi kustībā,” smaidot teic Daina Čaplinska, aktīva Jelgavas novada pašdarbības kolektīvu dalībniece. Viņas dzīves spars un dzirkstošais pozitīvisms ir patiešām iedvesmojošs.
– Daina, jūs gan dejojat, gan dziedat?
Jā, esmu trijos kolektīvos un apmeklēju arī fitnesa nodarbības. Līnijdeju kolektīvā “Side Step” dejoju nu jau astoto gadu, savukārt “Rademila” ir čigānu deju kolektīvs, kur esmu četrus ar pusi gadus. Desmit gadus dziedu grupā “Savējie”, kas mums ir kā īsta ģimene, cits citu atbalstām un jūtam līdzi priekos un bēdās.
Čigānu dejas ir mans īstais raksturs, tur es varu izpausties. Kad Jelgavas novada kolektīvu koncertā ieraudzīju “Rademilu”, nodomāju – ak Dievs, cik viņām skaisti tērpi! Skatījos, kā viņas dejoja, un domāju – diez vai es tā varētu? Vēlāk viena dejotāja mani uzrunāja, lai pamēģinu. Uzreiz ar to saslimu un sapratu, ka jāturpina. Deju skolotāja ir diezgan stingra, tas mums ļoti patīk, jo cenšamies tik ilgi, kamēr izdarām. Un, kad ir koncerti un aplausi, mēs esam par to tik priecīgas un pateicīgas.
Man jau pašai ir kā skolēnam, es nedrīkstu braukt uz koncertu nesagatavojusies. Pirms katra koncerta ieslēdzu mājās mūziku un dejoju. Uz skatuves iziešu tikai tad, kad būšu par sevi pilnībā pārliecināta.
Mēs tiekam aicinātas uz kāzām un privātām ballītēm, nekad neatsakām, protams, ja nav jau sarunāts cits koncerts. Viss kolektīvs esam septiņas, bet esam dejojušas arī divas vai piecas.
– Vai pirms koncertiem joprojām ir uztraukums?
Protams. Kad dejojām Tartu koncertzālē, kur uzstājās profesionāli dejotāji, bijām ļoti nobijušās. Kad kāpu uz skatuves, man trīcēja ne tikai kājas, bet pat lūpas. Kad redzi, ka zālē skatītājos parādās smaids un viņi ar sirdi un dvēseli seko līdzi, tad viss uztraukums pazūd. No skatītājiem atkarīgs ļoti daudz. Jo tu dejo gan sev, gan skatītājiem. Tā ir laimes sajūta – darīt to, kas tik ļoti patīk. Šis koncerts mums bija piemērs un liela mācība, novērojām, ka profesionālās dejotājas visu laiku smaida. Citreiz, domājot vienu solīti uz priekšu, aizmirstas smaidīt, bet tas jādara visu laiku.
Esam dejojušas Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un Gruzijā. Piepildījās arī vēlēšanās aizbraukt uz Itāliju – šo braucienu mums sponsorēja zemnieku saimniecība. Itāļi mūs uzņēma īpaši jauki! Katrā valstī ir pavisam citādāk. Ja mūsu latvju tauta koncertu vēro mazākā bariņā, tad kādā brīdī parādās smaids. Bet itāļi jūsmo uzreiz un ir gatavi dejot līdzi, viņi ir krietni atvērtāki. Igauņi arī mūs uzņēma ļoti jauki, gribēja parunāties. Savukārt uz Gruziju braucām ar līnijdejām un dejojām ģimenē. Tā bija ārkārtīgi liela viesmīlība, viņi mums uzklāja milzīgu galdu un dejoja līdzi.
– Vai laika visam pietiek?
Daudzi jautā – kā tu ar to visu tiec galā? Man ikdienā ir darbs, māja un dārzs, kurā ir ļoti daudz puķu, man arī patīk cept kūkas un palutināt savu ģimeni. Taču visu var paspēt, ja saplāno! Es domāju – kamēr tu pats nebeigsi kustēties, tikmēr visu var padarīt, tikko sāk nedarīt, no kaut kā attiekties, tad arī sāk nesanākt. Esmu arī ievērojusi, ka vakarā, atnākot no mēģinājuma, es nejūtos tik piekususi, kā darot mājas darbus vien. Man pagaidām izdodas atrast laiku gan mīļotajam, gan bērniem, gan sev. Kad esmu mājās, tad visa uzmanība ir ģimenei.
– Kas piesaista čigānu dejās?
Man patīk deja pati par sevi, tās karstasinīgums. Un, protams, tas, ka varu izpausties tērpos. Pati esmu diezgan košs cilvēks, man ir seši tērpi čigānu dejām un vēl trīs moldāvu dejām, tādēļ tos varu izvēlēties atkarībā no garastāvokļa vai koncerta tematikas. Līdz šim čigānu dejās mums katrai bija citāds tērps, tikai nesen izlēmām uzšūt arī visām vienādus.
Līnijdejām nedrīkst dziedāt līdzi, bet čigānu dejām tas ir atļauts, jo tas rada tādu aizrautību, ka liekas, ka viss tev dejo – dvēsele, rokas, kājas.
Čigānu dejas saskan ar manu raksturu. Kaut gan nesen mans brālis teica – jā, tu smuki dejo, bet zini, māsiņ, tu neesi čigāniete, tu esi princese. Arī mans vīrs saka, ka man, dejojot čigānu dejas, ir jāliek tumša parūka, un tā es arī daru. Kopskats ir ļoti būtisks, jo tā cilvēkam ir vieglāk noticēt.
Man ir svarīgi, lai skatītājiem patīk un lai mēs pēc tam būtu gandarītas par padarīto un negulētām naktīm. Tu taču dari to, kas pašai patīk! Citreiz dejā man liekas, ka pilnīgi lidoju.
– Līnijdejas savukārt ir pavisam cita pasaule.
Man patīk lielie kantri festivāli un ātrās dejas, kurām gandrīz nevar tikt līdzi. Bauskā sākam dejot 11 no rīta un beidzam 12 naktī, atbraucot mājās, pēdas deg. Es parasti ņemu līdzi kādus trīs zābakus un mainu, jo tad kājas sāp mazāk. Pats tik ļoti nenogurst, bet kājas tomēr piekūst.
Bieži braucam pa Latvijas pilsētām uz līnijdeju sadančiem un tur nodejojam astoņdesmit līdz simts dejas. Katrai dejai ir sava horeogrāfija, un citreiz liekas, ka nemaz to vairs neatceros, bet, tikko ieslēdz mūziku, kājas pašas jau sāk dejot. Pa šiem daudzajiem gadiem esmu dejojusi kādas trīssimt līdz četrsimt dažādas līnijdejas.
Ja esmu mājās viena un visi darbi apdarīti, es slēdzu “YouTube” un mācos jaunas līnijdejas. Īstenībā jau dejot var jebkurā vietā, tagad mūzika vienmēr ir līdzi telefonā. Ja tev ir labs garastāvoklis, tad, tikko mūzika ieskanas, tā kājas uzreiz kustas līdzi.
– Vai ikdienas darbs arī ir saistīts ar kultūru un radošumu?
Nē, ikdienā esmu uzskaitvede. Atceros, kad biju maziņa, vienmēr visās spēlēs biju grāmatvede, kad visi braukāja ar riteņiem, es uz papīriņiem rakstīju ceļazīmes un rēķināju. Man jau agri ļoti patika domāt tērpus, gribēju būt dizainere, taču, kad izaugu, sapratu, ka tie skaitļi man tomēr patīk vairāk.
Agrāk esmu strādājusi Sesavas Kultūras namā, kur organizēju pasākumus. Tagad ar vīru ejam par vedējiem, un man ļoti patīk gatavošanās kāzām, kad visu izdomāju – līdz pat krāsām un sīkākajām niansēm. Un ir liels prieks, ka visi mūsu pāri joprojām dzīvo kopā.
– Vienmēr esat bijusi tāda dzirkstoša?
Jā! Protams, ir visādi kreņķīši bijuši, bet mani vienmēr vīrs un bērni atbalsta, un kopā mēs mēģinām visu pārvarēt. Katram, protams, savi bērni ir vislabākie, taču mūsējie ir ļoti liels atbalsts. Un es jau nevarētu no sirds to visu darīt, ja man nebūtu tik foršs vīrs. Mīlestība visu piecieš. Tā ir laba sajūta, gandarījums, ka tu zini, ka tevi mīl un gaida.
Mums šogad ir 35 gadu kāzu jubileja. Dzīves grūtībām var tikt cauri, tikai vienam otru atbalstot. Citreiz liekas, ka vairs nav spēka, bet otra atbalsts dod ticību, ka būs labi.
Ja esmu mājās, tad visu sevi veltu mājām. Vienmēr atrodas kāds darbs, bet citreiz vīrs saka: varbūt tā vienkārši pasēžam? Kad beidzot apsēdies, paskaties apkārt – cik daudz ir izdarīts! Paši esam ļoti apmierināti ar to, kas paveikts, jo darām to sevis dēļ un arī bērniem, lai, viņiem atbraucot, būtu jauka ģimeniska idille. Pats svarīgākais ir paspēt pabūt kopā ar saviem mīļajiem.
Man liekas, ka katrā cilvēkā ir kaut kas labs, un jāiemācās katru iemīlēt tādu, kāds viņš ir. Ja gribi kaut ko dzīvē mainīt, tad vispirms ir jāskatās uz sevi. Tikai ar smaidu uz priekšu, nekad nevajag iet atpakaļ.
– Smaidam jūsu dzīvē ir liela nozīme?
Kaut vai pa ielu ejot, var pasmaidīt citam, un viņam arī varbūt paliek labāk ap sirdi. Staigājot pa Itāliju un smaidot, mums visi smaidīja pretim un uzrunāja. Savukārt mūsu cilvēkos ir vairāk rūpju.
Es arī uz darbu vienmēr eju ar smaidu. To esmu iemācījusies no daudzajiem koncertiem, kuros vadītājas vienmēr atgādina: smaidiet, smaidiet! Un tā es arī daru, parasti, esot uz skatuves, skatos tālumā un smaidu.
– Ja deja būtu ar kaut ko simboliski jāsalīdzina, kas tas būtu?
Tas būtu brīnišķīgs dzīves virpulis. Man citreiz liekas, ka pati dzīve ir kā deja. It kā vējš iegriež skaistā dejā. Kāds man ir prieks, kad viss ir izdevies! Tas ir kā dvēseles piepildījums. Parasti saka, ka cilvēks ir laimīgs, ja viņam ir mīlestība. Un man ir mīlestība uz deju, uz ģimeni un dziesmu, darbu.
Es esmu ļoti priecīga, ka varu kādu paraut līdzi dejas virpulī, piemēram, savu māsu, kurai deja nekad īsti nav patikusi, bet tagad viņa ir ļoti priecīga, ka vairs vakari nav jāpavada tikai mājās. Dejas mīlestība jau ļoti daudziem ir ielikta šūpulī.
– Kad aicināt kādu pievienoties dejas virpulī, ko jūs sākāt? Ar ko deja ir īpaša?
Es visām meitenēm un sievietēm iesaku – ja ir kaut maza dzirkstelīte, ja, izdzirdot mūziku, kāja kustas līdzi, tad ir jāiet uz kādu deju kolektīvu. Vajag kustēties un iet cilvēkos, jo, kad tu sāc kustēties un izej no mājām, sāc vairāk mīlēt sevi un visu, kas apkārt. Rodas pavisam cits skats uz dzīvi. Vairāk seko līdzi tam, kā izskaties, kāda ir stāja. Tagad darbā kolēģi, jau pa gabalu dzirdot manus soļus, saka – tur jau mūsu dejotāja Daina nāk.
Dejā vienmēr būsi gandarīta par padarīto, arī tad, ja dejo tikai sevis dēļ. Uzreiz garastāvoklis ir daudz labāks nekā tad, ja nedara neko. Pati kļūsti cēlāka un, protams, smaidīgāka. Es kādreiz sūdzējos, ka man mugura sāp, bet tagad tas viss ir pagājis.
Dejojot dzīve vispār izskatās daudz rožaināka. Jo ir taču liels prieks, kad ar savu deju vari iepriecināt citus. Braucot uz koncertiem, var arī iegūt daudz jaunu draugu.
– Kas vēl pašu iepriecina un iedvesmo?
Es varu atbraukt mājās un priecāties par skaistajiem ziediem dārzā un kopīgiem darbiem ar vīru. Mēs, piemēram, izdomājam, ka šajās brīvdienās krāsosim, tā varam pabūt kopā un parunāt. Un, protams, mūs abus ar vīru iedvesmo tas, ka bērni ir laimīgi.
Ceļošana ir mans vaļasprieks, atpūta ārpus straujā dzīves ritma. Mēs ceļojam vismaz divas reizes gadā, tās ir neaizmirstamas atmiņas, ko neviens nevar mums atņemt. Esam pabijuši Dubaijā, Taizemē, Turcijā, Ēģiptē, Itālijā, Gruzijā, Horvātijā, ir apskatītas arī Baltijas skaistākajās vietas.
Vislielākais sapnis bija kopā ar bērniem un viņu otrajām pusītēm kaut kur aizceļot. Beidzot pagājušā gada nogalē visi aizlidojām atpūsties uz Ēģipti, un tas bija tik jauks piedzīvojums! Laiku pavadījām, vakaros dejojot un atpūšoties, mēs ar vīru jutāmies kā bērni – jauni un traki! Ļoti ceram, ka arī turpmāk izdosies ik pa laikam visiem kopā paceļot.
Pēc ceļošanas manī ir vairāk spēka turpināt darīt to, kas patīk. Jauni spēki dejām. Atgriežoties mājās, es izjūtu lielu sirdsmieru un pozitīvas emocijas.
