Daudzus gadus, lai nokļūtu darbā, izmantoju sabiedriskā transporta pakalpojumus. Laika gaitā sakrājušies novērojumi, pārdomas un secinājumi, jo autobuss, tā vadītājs un pasažieri ir savdabīgs mūsu sabiedrības modelis.
Daudzus gadus, lai nokļūtu darbā, izmantoju sabiedriskā transporta pakalpojumus. Laika gaitā sakrājušies novērojumi, pārdomas un secinājumi, jo autobuss, tā vadītājs un pasažieri ir savdabīgs mūsu sabiedrības modelis.
Kādu dienu, autoostas kasē iegādājusies braukšanas biļeti, stāvēju pie autobusa durvīm un gaidīju, kad šoferis nosauks manu kārtas numuru. Kad to izdzirdēju, jau liku kāju uz pakāpiena un… saņēmu pamatīgu belzienu pa sānu. Dūšīga lauku sieva ar pilnām iepirkumu somām rokās vienkārši pagrūda mani malā un ierāpās transporta līdzeklī. Nekādu atvainošanos, protams, nedzirdēju, bet tas nekas, nodomāju. Varbūt cilvēkam ļoti jāsteidzas – mājās gaida vīrs, bērni, lopiņi….
Citreiz, gaidot iekāpšanu, pārējiem pasažieriem pa priekšu, uz spieķīša atbalstīdamās, pa pakāpieniem gandrīz četrāpus, apliecību šoferim rādīdama, iekāpa kāda invalīde, sieviete cienījamos gados. Kā jūs domājat, ko darīja šoferītis? Apskatījis apliecību, pasniedza sirmgalvei roku, lai palīdzētu iekāpt? Nekā nebija….Viņš sāka uz sievieti kliegt, jo, lūk, nepietiekot tikai uzrādīt apliecību šoferim, vispirms vajagot iet uz kasi, lai tur reģistrētu biļeti. Sieviete asarām acīs viņam un pārējiem pasažieriem taisnojās, ka no mājas izkustot reizi divos gados, tāpēc neesot zinājusi… Bet «brašais» šoferis jau neklausījās, tikai turpināja «pamācīt» invalīdi. Tikai kad, nostājoties sievietes pusē, konfliktā iejaucās arī pārējie pasažieri un kāda kundze piebilda, ka par tādu autobusa šoferi vajadzētu uzrakstīt vēstuli avīzei, viņš, vēl kādu laiku pie sevis purpinādams, apklusa.
Savukārt mana kaimiņiene skaļajā pamācītājā pazina šoferi, kas šovasar viņai autobusa durvīs ievēris kāju…. Notikušo viņš skaidrojis ar to, ka uz lauku ceļa nevarot tik ilgi bremzēt, jo autobusā nākot iekšā putekļi… Nodomāju, ka līdzās daudzajiem Jelgavas Autobusu parka laipnajiem un pieklājīgajiem šoferīšiem gadās arī kāds, kam smalkāks deguns, bet ne uzvedības manieres.
Biju lieciniece arī gadījumam, kad kāds cits šoferis «audzināja» krievu tautības invalīdu, vecu vīru ar slimu kāju un spieķīti, kas apliecību bija aizmirsis mājās. Toreiz neviens par viņu neiestājās. Cilvēkiem jau savu rūpju gana, nodomāju ….
Nepārtraukti atrodoties starp cilvēkiem, ejot, skrienot un citādi pārvietojoties, dienas beigās jūtos nogurusi un iztukšota. Daudz ceļot pa pasauli neiznāk, bet dažās Eiropas valstīs esmu bijusi. Interesanti, bet tur dienas beigās tā nejutos. Kāpēc? Laikam tāpēc, ka tur, redzot invalīdu, apkārtējie cenšas palīdzēt, nejauši uzgrūžoties virsū, tūlīt atvainojas. Uzsmaida bērniem un palīdz māmiņai ar mazuļa ratiņiem… Nesen dzirdēju, ka Latviju 2004. gadā uzņemšot Eiropas Savienībā…
