Ceturtdien, 5. februārī, pulksten 14 Pārlielupē pie piemiņas akmens blakus kultūras namam «Rota» Jelgavas politiski represēto apvienība «Staburadze» atzīmēs skumju jubileju. Proti, aprit 64 gadi kopš tās dienas, kad, konvoja karavīru un suņu ielenkti, uz dzelzceļa vagoniem tika dzīti daudzi izmisuši cilvēki, kurus jaunā padomju okupācijas vara bez tiesas bija atzinusi par bīstamiem un tādēļ izvedamiem uz vergu darbiem Krievijā. Vēl pēc nedēļas šo vietu atstāja otrais apcietināto ešelons. Par šo «mazo izvešanu», kas noziedzīgi izrāva no mūsu vidus apmēram piecus tūkstošus Latvijas patriotu, trūkst dokumentu. Saglabājušās vairākas cietušo liecības. Es, tolaik vidusskolēns būdams, atceros šos nelaimīgos, kuri bija ieslodzīti aiz dzeloņdrātīm nometnē pie cukurfabrikas un kuriem jelgavnieki slepus nesa pārtiku. Arhīvi glabā Baltijas frontes komandiera Bagramjana pavēles par aizmugures iztīrīšanu no vācu armijas atliekām, dezertieriem un diversantiem. Līdztekus bija rīkojums sarkanajā armijā mobilizēt visus ieročus nest spējīgos vīriešus vecumā no 18 līdz 55 gadiem. Jau izsmeļošāks ir ar Staļina zilo zīmuli apstiprinātais 1944. gada 27. decembra rīkojums par Vissavienības kompartijas Latvijas biroja nodibināšanu. Tajā ietilpa J.Šataļins, F.Butovs, A.Babkins, J.Kalnbērziņš un V.Lācis (dokuments publicēts Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmatā 2002. gadā). Starp citu, iekšlietu un drošības komisārs L.Bērija īpaši šim birojam ieteica A.Babkinu kā ļoti «enerģisku pasākumu veikšanā, lai darītu galu buržuāzisko nacionālistu un citu pretpadomju elementu darbībai». Tāda ir 1944. gada februāra Jelgavas ešelonu priekšvēsture. Piekto datumu esam izraudzījušies par šo notikumu piemiņas dienu, kuru atzīmējam jau divdesmito gadu. Pēc Vācijas kapitulācijas neliela daļa 1944. gada februārī arestēto tika atbrīvoti, bet aiz dzeloņdrāšu žoga pie Jelgavas Cukurfabrikas tika koncentrēti karagūstekņi, to skaitā bija arī latviešu leģionāri.
