Nesen aizvadīts starptautiskais tautas deju festivāls «Sudmaliņas ’99».
Nesen aizvadīts starptautiskais tautas deju festivāls «Sudmaliņas ’99». Savas domas par to un ne tikai to sarunā pauda vienīgā Jelgavu un Zemgali pārstāvošā LLU deju kolektīva «Kalve» vadītāja Gunta Skuja.
Kā «Kalvei» klājās šajā festivālā?
– Varu atbildēt godprātīgi – labi. Reizēm šādos pasākumos tie, kuri neuzņem vieskolektīvus, jūtas mazliet atstumti, jo viņiem nav tik interesanti. To pārdzīvojām iepriekšējā dalības reizē 1995. gadā. Šoreiz tā nebija – maksimāli daudz iesaistījāmies dažādos pasākumos.
Kādēļ, jūsuprāt, «Kalve» izkonkurējusi vairākus spēcīgus kolektīvus, iegūstot tiesības piedalīties «Sudmaliņās»?
– To tiešām nevaru izskaidrot. Tā ir liela laimes spēle. Vēl joprojām nesaprotu, kādēļ pirmajā gadā neiekļuvām dalībnieku skaitā un kādēļ šogad mums tas izdevās. Izpildījuma kvalitāte ne vienmēr ir nozīmīgākā. Tehniski mēs neesam labākais deju kolektīvs. Iespējams, ka trāpījām uz pareizā viļņa, izvēloties repertuāru, vai kā citādi atbildām rīkotāju iecerēm.
Tomēr arī uzvaras jums negāja secen.
– Jā, Tautas spēļu dienas sacensībās Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā ieguvām pirmo vietu. Kaut gan likās, ka dejotāji no «Līgo» bija mums līdzvērtīgi. Mans ierosinājums sadalīt balvu uz pusēm nebija tik viegli realizējams. Tas bija vietējo kalēju darināts lielisks svečturis. Tomēr pats mākslinieks bija varen gandarīts, jo mūsu nosaukums sasaucās ar viņa arodu.
Bija liels prieks, ka arī ārzemju kolektīvi aktīvi piedalījās visā notiekošajā. Viņiem arī tas izvērtās par interesantu notikumu.
Kas ir būtiskākais, ko «Sudmaliņas» sniedz?
– Tā ir nenovērtējama iespēja iepazīt citu tautu kultūru. Atšķirībā no Deju svētkiem, kur dominē vienotība, šeit izceļas katra kolektīva individualitāte. Ir iespēja sevi parādīt. Arī katram dejotājam piedalīšanās šajā festivālā ir atskaites punkts, kas apliecina viņa un kolektīva spējas.
Kā vērtējat festivāla programmu, norisi un dalībniekus?
– Kolektīviem veicamie attālumi tomēr bija pārāk lieli, jo, piemēram, ja jābrauc no Ventspils uz Daugavpili, tas ir grūti gan garīgi un fiziski, gan arī finansiāli. Tomēr jaunieši paliek jaunieši – visu pārvarēja. Ne īpaši labi pārdomāta bija arī diena Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, jo, dejojot piektdien 11 no rīta, uz skatītājiem nebija ko cerēt. Pašiem bija interesanti, taču žēl, ka daudzi to neredzēja. Pietrūka svētku gājiena. Manā uztverē tas ir visu
pasākumu kulminācija. Arī «Sudmaliņās» gājiens būtu iederējies.
Dalībnieku līmenis manā uztverē bija labs. Īpašu uzmanību pievērsu ārzemju kolektīviem. To vidū noteikti izcēlās somu «Rimpparemmi». Viņi arī gatavo Ziemassvētku programmas Santa Klausa mītnē Somijas ziemeļos. Kolektīvi bija vairāk savdabīgi, nevis tādi, kas demonstrēja augstu dejotprasmes līmeni.
Tā kā esmu kaislīga skatuviskās dejas piekritēja, man patika, ka šogad daudz vairāk bija šā žanra priekšnesumu. Tas ir īpaši interesanti «vienkāršajam» skatītājam.
Vai tautas deja ir kultūrvēsturiskā mantojuma daļa, kurai nepieciešama propaganda jaunatnes vidū? Vai pastāv draudi, ka tā var izzust no aprites?
– Nē, domāju, ka nekas tāds noteikti nedraud. Mūsdienās darbojas daudz spēcīgu bērnu tautas deju kolektīvu, kas garantē izdzīvošanu. Varētu būt lielāka studentu interese, taču tas vairāk ir atkarīgs no situācijas valstī. Tagad pirmajā vietā visiem ir mācības un darbs. Pagājuši laiki, kad apmeklēt nodarbības pašdarbības kolektīvos mācīties un strādāt bija vienkārši.
Un tomēr ir studenti, kas spēj un grib tam atlicināt laiku un enerģiju. Kā varētu raksturot «Kalves» dejotājus?
– Kā smejas paši dejotāji: «Kalve» – tā ir diagnoze. Sākumā, protams, visi nāk ar «taustīšanos»: kā būs. Vēlāk vai nu iejūtas šajā gaisotnē, vai ne. Parasti tie, kas «saslimts», «saslimst» pa īstam.
Pastāv uzskats, ka «Kalve» ir viens no vislabākajiem deju kolektīviem Jelgavā.
– Paši tā nedomājam. Varbūt dažreiz veiksmīgākas izrādās manis veidotās dejas. Savu reizi «nostrādā» arī studentu dullums.
Dzirdēts, ka «Kalve» ir iedomīga. Tā nav. Kas tad var iznākt par dejošanu, ja pats izpildītājs ir nobijies un sevī ierāvies? Uzsākot darbu ar šo kolektīvu, es mācīju dejotājiem būt pašpārliecinātiem, ar savu nostāju. Tā nav iedomība.
Varam lepoties ar lielo koncertu skaitu: mūsdienu apstākļos to ir tiešām daudz. Es katram kolektīvam varētu teikt: «Nekad nav tā, ka mums nebūtu ko darīt.»
Mums ir labs tautas orķestris ar Armandu Avotiņu vadībā. Esmu saņēmusi daudz atzinības par mūsu pavadošo muzikālo kolektīvu. Ka tā ir pelnīta, apliecināja arī «Sudmaliņas».
Ar kādām problēmām jāsaskaras ik dienas?
– Kā vadītājai man galvenais kritērijs ir apmeklējums. Par
to visvairāk jācīnās. Ar disciplīnu cilvēks spēj gāzt kalnus. It kā
jau ir dažādi blakus apstākļi, taču, ja ir vēlēšanās, ir iespēja sakārtot laiku atbilstoši vajadzībām.
Kā ir ar apkārtējo atbalstu?
– Desmit gadu laikā, kopš vadu «Kalvi», divas reizes esmu gājusi uz Domi lūgt palīdzību. Abās to neguvu. Man radies iespaids, ka LLU ir cita pilsēta Jelgavā. Ir pilsētas pašdarbnieki un ir LLU pašdarbības kolektīvi. Mūsu mājās LLUvienmēr esam saņēmuši maksimālu atbalstu. Esmu par to ļoti pateicīga.
Tuvojas rudens, kas «Kalvei» ir padomā?
– Labi, ka šogad jau mums ir skaidri mērķi. LLU aprit 60 gadi un bijušajai deju kolektīva vadītājai Maijai Sālzirnei būs apaļa jubileja. Viņai rīkosim piemiņas koncertu.
Vai dejotāji jūs mīl?
– Noteikti kā nu kurš. Kādam «uz varžacs uzkāpts», bet gandrīz vienmēr tas saistīts ar darbu. Reizēm jau arī sadusmojos uz viņiem, tomēr tas viss – lai mums labi izdotos. Lai nu kā, man patīk un ir interesanti ar studentiem.
