Jelgavnieks Miervaldis Bušs 60. jubileju ar radiem sagaida kalna virsotnē.
Ir simtiem veidu, kā interesanti nosvinēt savu dzimšanas dienu, bet jelgavniekam Miervaldim Bušam, kurš draugu un paziņu vidū zināms kā kaislīgs kalnos kāpējs, bija sapnis 60. dzimšanas dienu sagaidīt radu pulkā kalna virsotnē. Ja ko ļoti vēlas, tas piepildās. Ceļojums tika plānots savlaicīgi un potenciālie viesi tam gatavoti jau krietnu laiku iepriekš. Kuplās ģimenes ceļojuma plānā piedalījās arī gaviļnieka brāļa vedekla Ilze Buša, kura gatava dalīties iespaidos par piedzīvoto un pārdzīvoto, iekarojot Augstos Tatrus. Viesu uzņemšana – kalnos«Ideja par dzimšanas dienu kalnos pieder vienam no mūsu slavenās cilts tēviem – Miervaldim Bušam –, kurš jau daudzus gadus par to runāja. Viņi abi ar brāli Vilni ir alpīnisti, iekarojuši nozīmīgas virsotnes un pārvarējuši sarežģītus kalnu maršrutus, tāpēc sākotnējā doma bija citi kalni un augstākas virsotnes, bet, tā kā līdzbraucēju pieteicās gana daudz un dažāda vecuma, tika izlemts, ka dosimies tepat uz netālo Slovākiju un Poliju, toties būs vairāk viesu,» stāsta Ilze, kura Bušu saimē ieprecējusies, bet arī pati nāk no kalnos kāpēju ģimenes. Tā svinēt Miervalda jubileju Augstajos Tatros bija gatavi 15 lieli un mazi Buši. Ar mazajiem somāsAstoņus mēnešus vecā Brigita un viņas divus gadus vecais brālītis Bruno bija jaunākie pasākuma viesi. Viņu mamma Ilze un tētis Igors bērnus kalnos nesa speciālās mugursomās, un mazie ķipari ceļojumu pārcieta ļoti labi. «Mūsu mērķis bija sasniegt Risi virsotni, kā arī uzkāpt citās. Risi atrodas tieši uz divu valstu robežas, un tajā var uzkāpt gan no Slovākijas, gan Polijas puses. Dodoties no Polijas, jārēķinās, ka kāpiens ir sarežģītāks, bet gana interesants,» skaidro Ilze.Viņas ģimenei ar diviem maziem bērniem ceļojums tika plānots deviņām dienām. Pirmās dienas ģimenes pa kalniem vienkārši staigāja, jo pāris dienu nepieciešams, lai aklimatizētos un iedzīvotos kalnu apvidū. Piemēram, Ilze ar vīru un bērniem devās uz Slovākijas Tatriem, kur viņi satika arī citus radiniekus līdzīgi pastaigājamies. Pēc plāna Risi virsotni, kas atrodas nacionālā parka teritorijā, vajadzēja sasniegt tieši Miervalža dzimšanas dienā. «Ja vēlas doties uz Risi no Polijas puses, jārēķinās ar samērā garu piekļūšanas ceļu kalnam. Labi, ka ir padomāts par to, lai līdz kalnam iespējams piebraukt ar zirga pajūgu, ko mēs ar bērniem arī izmantojām, tādējādi mazie nebija tik noguruši, vēl nemaz nesākuši ceļojumu,» priecājas Ilze. Kūka 2,5 kilometru augstumāLai nokļūtu dzimšanas dienas kulminācijas vietā, jāpārvar divarpus kilometru augstums, tāpēc visi Miervalža ciemiņi tikt līdz galam nevarēja. «Piemēram, mēs ar bērniem nekāpām, jo ar tik maziem tas ir sarežģīti. Virsotne nav pārāk augsta, bet, ņemot vērā, ka ceļā ir bīstami posmi, kur abām rokām jāturas pie virvēm un speciāliem stiprinājumiem, un bērni somās ne vienmēr sēž mierīgi, drošības apsvērumu dēļ mēs tomēr izlēmām nekāpt līdz galam. Ja bērni ir lielāki un šķiet, ka varēs tikt līdz mērķim, obligāti jāskatās, kādi ir laika apstākļi. Ja mitrs un miglains, klintis var būt slidenas un kāpiens jo bīstamāks,» brīdina Ilze.Risi virsotnē Miervaldis kūkai nopūta svecītes un saņēma tuvinieku apsveikumus. Ezeri, alas un sāls raktuvesLai nebūtu tā, ka radi kopā nav iekarojuši nevienu virsotni, visa saime nolēma uzkāpt turpat Augstajos Tatros Genona virsotnē. Ilze zina stāstīt, ka poļi to uzskata par vai nacionālo virsotni un svētumu. Tās galā uzstādīts milzīgs krusts, un katram sevi cienošam polim līdz tam kaut reizi dzīvē jānokļūst. Taču arī šis maršruts nav no vieglajiem. Kāpiens uz augšu ir četru piecu stundu garš, posmi ar ķēdēm un drošības stiprinājumiem. Taču, cits citam palīdzot, atbalstot un paskubinot, Genona virsotni sasniedza visa Bušu saime. Papriecājoties par sasniegto un novērtējot apkārtējās ainavas krāšņumu, dzimtas ceļojums turpinājās. Pakāpjot lejā uz Polijas pusi, skatam paveras vesela ezeru pasaule, kas nodēvēta par «Morskije Oka». Tur arī romantiskas mājiņas nakšņošanai un Miervalža dzimšanas dienas svinību turpinājumam. Tā kā ceļotāju un «Morskije Oka» piekritēju ir daudz, Ilze iesaka mājiņas rezervēt iepriekš. Iesācējus un kalnu nepārzinātājus viņa iedrošina, piebilstot, ka nomaldīties kalnos praktiski nevarot, jo līdz izvēlētajai virsotnei ved takas ar norādēm. Turklāt Polijas Tatros kāpj ļoti daudz tūristu. «Esot Polijā, bāzējāmies Zakopanes kūrortpilsētiņā, kur jau iepriekš rezervējām nakšņošanas vietas. Istabas atrast gan nav problēma, jo tās izīrēt piedāvā teju visas privātmājas, cena – vidēji 30 – 40 zlotu (pieci seši lati – red.) par nakti no cilvēka. Pilsēta noteikti jāapskata arī tumšajā laikā – tai ir sava burvība un noslēpumainība, mudina Ilze. Esot Zakopanē, ieteicams doties uz Koscieliskas ieleju apskatīt Mrozna alas. To ir daudz un ļoti dažādas, dažviet jālien teju uz vēdera vai pazemes alās jālaižas dziļumā un jāaplūko tās ar lukturīšiem. Ja arī ar to nav gana, Ilze noteikti iesaka apmeklēt netālu no Krakovas esošās Veļičkas sāls raktuves, kas ir ar neparastu vēsturi, eksponātiem un ārkārtīgi interesantas. Ilzes Bušas ieteikumi, ar ko jārēķinās kalnos Tatros vajadzētu kāpt tikai ar speciāliem kalnu zābakiem, bet var arī ar labām botām, kurām ir protektora zole. Neprāts ir vilkt apavus ar taisnām, slidenām zole. Arī plāna zole spiedīs kājas un slīdēs. Kalnos ļoti ātri mainās laika apstākļi – te saule, te migla, te pēkšņi lietus, tāpēc vienmēr līdzi jābūt lietus mētelītim vai jakai. Lielisks palīgs kalnos ir nūjas. Tā kā ceļotājiem līdzi somās bija mazi bērni, nūjas ievērojami atviegloja kāpšanu. Mazie somās visu laiku kustas, un nūjas palīdz noturēt līdzsvaru, pārvietojoties pa šaurākām takām. Uz tām var labi atspiesties vai, kāpjot uz leju, atbalstīties. Parastās nūjošanas nūjas, šķiet, nederēs, jo nav tik izturīgas un, iesprūstot kādā akmeņu spraugā, var neizturēt slodzi un salūzt. Nav jābaidās kalnos līdzi ņemt mazus bērnus. Tam paredzētas speciālas pārnēsājamās somas, kurās mazo iesēdināt tā, lai viņam būtu ērti, ar stingru atzveltni. Latvijā tās pirkt sanāk dārgi, bet, piemēram, Austrijā un citās kalnu valstīs tādas iespējams iegādāties daudz lētāk. Kalnu ciemu veikaliņos tās var arī izīrēt. Noteikti jārēķinās ar ūdens rezervēm. Kalnu avotu ūdens parasti ir ļoti tīrs, bet uz tiem nevajag paļauties, jo vienu gadu ūdens tur var būt, bet citu – nē. Dzert vajag daudz, jo, kāpjot kalnos, svīst pat vistievākie cilvēki un organisms ātri zaudē ūdens rezerves. Kalnos nereti piemetas tā dēvētā augstuma slimība – kādam ar vemšanu, caureju, citam ar elpas trūkumu. Un tikai tādēļ, ka par maz tiek dzerts ūdens. Bērni kalnus panes vislabāk, un viņiem reti kad ir šādi nelabumi, turklāt retinātais kalnu gaiss ir kā veselības eliksīrs.
