Iepriekšējie dabas pastaigu taku meklējumi aizveda uz Zaņas pagastu un Ezeri Saldus novadā (“Lietainā svētdienā izpētīt nezināmo”, “Zemgales Ziņas”, 16.01.). Šoreiz gribējās ko tādu, kurp nav jālīkumo pa sliktas kvalitātes grants ceļu, kā arī tas nav pārāk tālu. Meklējumi tuvākās apkārtnes kartē noved pie Ukru gāršas dabas takas. Aprakstos tās garums minēts vien pāris kilometru, kas šķiet par īsu, lai kārtīgi izstaigātos, tāpēc nolemju – automašīnu atstāšu Bukaišos un līdz takai došos kājām.
Zemgales lauku vēji
Plāniņš gatavs, un nolemju to nākamajā dienā īstenot, jo pagājušajā reizē izbraucienu atliku no dienas uz dienu, līdz sagaidīju vislietaināko un aukstāko no visām. Tomēr arī šoreiz tik raiti nemaz neiet, un no Jelgavas iztaisos vien pēcpusdienā. Diena Jelgavā šķita kā odziņa – spīd saule, un liekas, ka ārā ir pavasarīgs, ne ziemīgs laiks. Taču, nolikusi automašīnu Bukaišos pie pagastmājas un uzsākusi pastaigu, saprotu, ka Zemgales laukos velk pamatīgs vējš. Pa īstam to sajūtu, jau izgājusi no Bukaišu pagasta centra un nonākusi uz lauku ceļa, kurš ved Ukru gāršas virzienā. Pūš tā, ka grūti pat iet. Mierinu sevi, ka, atpakaļ nākot, pūtējs būs no mugurpuses. Bet pirms tam apmetu loku pa Bukaišu centru, secinot, ka pagasta simboli melnie stārķi vēl arvien “lidinās” parkā. Te izvietoti šī putna dekori. Tieši stārķis izvēlēts par pagasta simbolu, jo tā teritorijā iestiepjas dabas liegums “Ukru gārša”, kurā ir fiksētas divas šā putna ligzdas.
Pirmo reizi vēstures avotos Bukaiši minēti 1605. gadā. 1795. gadā Krievijas ķeizariene Katrīna II atdāvināja Bukaišu un Mežmuižas muižas ar piegulošajām zemēm Oto fon der Hovenam, savukārt 19. gadsimta sākumā Bukaiši nonāca firstu Līvenu īpašumā. Viņi izbūvēja plašu muižas centru ar dīķiem un apstādījumiem, tika uzcelta lepna muižas pils, kuru gan 1905. gada nemieru laikā nodedzināja. Ķieģeļus no pils drupām apkārtējie zemnieki vēlāk izmantoja savu māju celtniecībai.
1935. gadā pagasta platība bija 98,2 kvadrātkilometri. 1945. gadā pagastā izveidoja Bukaišu un Skuju ciema padomes, bet pašu pagastu 1949. gadā likvidēja. 1949. gada pavasarī Bukaišu un Skuju ciemos izveidoja sešus kolhozus, kas laika gaitā saplūda vienā kopsaimniecībā, kuru nosauca Suvorova vārdā. 1954. gadā Bukaišu ciemam pievienoja Skuju ciemu. 1958. gadā daļu Bukaišu ciema pievienoja Ukru ciemam, bet 1977. gadā daļu Ukru ciema Bukaišu ciemam. 1990. gadā ciemu reorganizēja par pagastu. Tagad Bukaišu, Augstkalnes un Tērvetes pagasti apvienojušies Tērvetes novadā.
Starp citu, Bukaiši bija maršrutā arī, kad piedalījos biedrības “1836” organizētajā pārgājienā šajā pusē. Toreiz ceļš veda no Augstkalnes uz “Zoltners” restorānu Kroņaucē.
Tikt ārā no meža
Kas ir ne visai patīkami, ja dosies šādā pastaigā vienatnē, ir iespēja pie kādām mājām laukos sastapties aci pret aci ar mājas sargu suni. Pie vienas dzirdu sparīgi rejam un ar acs kaktiņu pamanu, ka melnbaltais mājas sargs tuvojas manā virzienā. Tēloju, ka man vienalga, nometu tempu un soļoju tālāk. Par laimi, viņš neizdomā nogaršot manu kāju un izrējies atpaliek.
Kad no ceļa, kas ved pa plašiem lauksaimniecības laukiem, nogriežos mežiņā, kur redzama aizsargājamas dabas teritorijas zīme ar uzrakstu “Ukru gārša”, pamazām jau sāk krēslot. Saprotu, ka ir jāsoļo gana veikli, ja negribu dabas takā vienatnē palikt tumsā.
To, ka esi nogriezies no klajajiem laukiem, jūt uzreiz – vairs nemaz nešķiet, ka pūš milzu vējš, šeit to tikpat kā vairs nemana. Pēc pārdesmit metriem secinu, ka esmu izbiedējusi stirnu bariņu, kas metas šķērsot ceļu, pirms pienāku skaistulēm tuvāk.
Liekas tik savdabīgi, ka visapkārt plešas gadiem intensīvi apstrādātas lauksaimniecības zemes, bet te tāda kā zaļa oāze. Arī aprakstā par Ukru gāršu tas uzsvērts, minot, ka Zemgale ir Latvijas zemkopības paradīze – šīs auglīgās augsnes vienmēr izmantotas lauksaimniecībā. Tādēļ ir gandrīz brīnums, ka meliorētās platības vidū saglabājusies tāda teritorija kā Ukru gārša. Meža masīvu 1100 hektāru platībā uz auglīgām karbonātiskām augsnēm veido ļoti veci meži, kuros sastopams daudz tādu sugu, kurām Ukru gārša ir galējā ziemeļu izplatības robeža, tāpēc tās reti ieraugāmas pārējā Latvijā un mūsu ziemeļu kaimiņvalstīs. Šeit aug veci ozoli un ošu meži, liepas un citi jau ievērojamu vecumu sasnieguši lapu koki.
Lieguma teritorija īpaši atzīmējama kā mazā ērgļa, melnā stārķa, vairāku dzeņu sugu un citu aizsargājamu putnu ligzdošanas vieta. Te vērojama biotopu daudzveidība, ozolu audzes, kā arī relatīvi neskarta daba.
To, ka Ukru gāršā netrūkst vecu koku, var manīt, virzoties uz priekšu. Pat ceļa malā slejas pa dižam eksemplāram. Iespaidīga ir arī aleja, kurai dodos cauri. Kad ieraugu necilu plāksnīti, kas rāda virzienu uz mazu taciņu mežā ar uzrakstu “Mazais loks”, saprotu, ka saule ir pazudusi, debesis klāj mākoņi, un, protams, mežā ir sajūta, ka ir krietni vien tumšāks.
Pie sevis pasmejos par savu piedzīvojumu kāri doties šādā pastaigā nezināmā vietā vienai pašai. Kad kaut kur meža brikšņos atskan brakšķoši trokšņi, sāku apdomāt nākamreiz tomēr sarunāt kādu ceļa biedru. Lai gan saprotu, ka nekas tāds tur staigāt nevar, uz mirkli kļūst neomulīgi. Vasarā noteikti skaidri redzama, tagad ziemā ar vēla rudens izskatu taka nav īpaši labi saskatāma, un apsveru, ka varbūt esmu jau aizgājusi kaut kur greizi. Tomēr pēc brītiņa takas malās parādās uzraksti, norādot ceļu pie māzeriem un uz pļavu. Tas nozīmē, ka eju pareizi.
Kad sasniedzu Noburto ozolu, gan nodomāju, ka cilvēkam, kas tic teiksmām un nostāstiem, varētu palikt neomulīgi. Man gan nav ne jausmas, kāpēc tieši to dēvē par noburto.
Kad jau sāku domāt, vai tiešām tikšu no meža laukā pirms tumsas, iznāku uz ceļa, kur otrā pusē atrodas glīta atpūtas vieta. Ukru gāršas taka noteikti jāizbauda arī kādā citā gadalaikā, gad te vītero putni un zied puķes. Pirms tam, meklējot informāciju par taku, lasīju, ka šeit ir gan lielais, gan mazais loks, bet, ņemot vērā vēlo pēcpusdienu, skaidrs, ka pietiks arī ar mazo, ko laikam taču pieveicu. Lai gan iespējams, ka vienkārši nepamanīju kādu norādi.
Atliek vien mērot tos dažus kilometrus līdz Bukaišiem. Kā jau varēja paredzēt, tur ierodos tumsiņā.
