Konstantīns Overčenko: «Man līdzīgi domājošos tagad Maskavā sauc par fašistiem un benderoviešiem»
Katru rītu, dušā aplejoties ar aukstu ūdeni, savas dienas gaitas sāk ukraiņu literāts un tulkotājs Konstantīns Overčenko, kurš kopā ar mazdēla Aleksandra ģimeni dzīvo vienā no Meiju ceļa daudzdzīvokļu mājām. «Esmu no 1920. gada,» par sevi pasmaidot saka 94 gadus vecais, bet mundrais vīrs. «Nezinu, vai ūdens procedūras palīdz saglabāt veselību, taču vienmēr no agra pavasara līdz vēlam rudenim esmu peldējis,» saka Konstantīns Overčenko, apsverot, ka šopavasar peldēšanas sezonu tepat Meiju ceļa dīķī varētu sākt siltajās un saulainajās Lieldienās.
Kopš septiņdesmit gadu vecuma Konstantīns Overčenko ir pensijā. Tādējādi viņš atbrīvojis sevi sirdsdarbam – dzejoļiem un tulkošanai. Literāta istabā sakrautas ķīpas ar ukraiņu žurnāliem un avīzēm, pilni arī grāmatplaukti, darba atmosfēru jūt arī uz rakstāmgalda. Viņš seko līdzi notikumiem pasaulē, īpaši viņa dzimtajā Ukrainā. Uz jautājumu: «Kad saspīlējums tur beigsies?» vecais vīrs atbild: «Tad, kad moskaļi mums ļaus dzīvot.» Viņš uzsver, ka ukraiņiem saspīlētas attiecības ar Maskavu ir simtiem gadu. «Tādi cilvēki, kas domā tāpat kā es, Krievijas televīzijas kanālos tiek saukti par fašistiem, benderoviešiem un nezin kā vēl,» Konstantīns Overčenko atmet ar roku. Viņš informāciju par dzimtenē notiekošo galvenokārt gūst no radiostacijas «Brīvā Eiropa».
Mūsu saruna notiek latviešu valodā. Pa brīdim vecajam vīram uz mirkli piemirstas kāds vārds, taču, saspridzinot prātu, viņš atmiņā trāpīgi atrod īsto latviešu izteicienu.
Atceras Golodomoru
Ukraiņu literāts dzimis Ukrainas vidienē, Novogeorgijevskas pilsētiņā. Tagad šajā vietā izpletusies Dņepras hidroelektrostacijas ūdenskrātuve. No bērnības viņš atceras Golodomoru 1932. un 1933. gadā, kad padomju varas uzspiestā pārtikas trūkumā bada nāvē mira vairāki miljoni nepakļāvīgo ukraiņu zemnieku, kuri nostājās pret padomju uzspiesto kolektivizāciju. Tolaik dažkārt pat naktīs bērni stāvējuši garās rindās pēc maizes. «Pārtikas apgāde normalizējās tikai īsi pirms kara,» atceras sirmais vīrs.
1940. gadā Konstantīnu iesauca armijā un, apmācot par artilēristu, nosūtīja uz okupētās Igaunijas Sāmsalu. Viņš atceras, kā 1941. gada jūnija beigās rītos salas aviobāzē nosēdās padomju nakts bumbvedēji, kas bija uzbrukuši mērķiem Vācijā. Taču drīz lidmašīnas aizlidoja uz austrumiem un vairs neatgriezās. Sekmīgā vācu pretuzbrukuma radītajā haosā padomju pavēlniecībā par saviem artilēristiem Sāmsalā aizmirsa.
1941. gada oktobra beigās Konstantīna Overčenko vienības vīri, cerot, ka Kurzemē vēl nav vācu armijas, laivās cēlās pāri Irbes jūras šaurumam. Jūrā viņus pārtvēra vācu krasta apsardzes kuģi. «Laivā mēs bijām tikai trīs, taču, kad mūs aizveda uz gūstekņu nometni Salaspilī, atklājās, ka tur no Sāmsalas bija apmēram pieci simti karavīru,» atceras Konstantīns. Trīs reizes no gūstekņu nometnes viņš bēga. «Trešajā reizē man laimējās sazināties ar cilvēkiem, ar kuru palīdzību nokļuvu pie partizāniem Baltkrievijā, Osvejas rajonā Latvijas pierobežā.» Partizānos Konstantīns Overčenko spridzināja vilcienus ar vācu karavīriem un kravām.
Veda Ķempes vēstuli Ādamsonam
1944. gada vasarā, kad vācieši bija aizdzīti no Baltkrievijas un Latgales austrumiem, Konstantīns plānoja atgriezties armijā. Taču partizānu cīņu biedrs vēlākais Latvijas PSR Drošības komitejas priekšnieks Longins Avdjukevičs viņu atturēja: «Tu gribi pēc Salaspils atkal nokļūt lēģerī? Tu taču biji gūstā, tātad Staļinam skaities nodevējs. Paliec Latvijā. To vajadzēs atjaunot.» Pēc L.Avdjukēviča ieteikuma Konstantīns iestājās OSOAVIAHIM organizācijā, kas tajā laikā bija populāra pusmilitāra aviācijas un ķīmiskās aizsardzības veicināšanas biedrība. Par savu darba vietu viņš izvēlējās Jelgavu, ko kā vācu gūsteknis bija redzējis vēl nenopostītu.
Daugavpils stacijā uz perona Konstantīnu uzrunāja kāda latviešu sieviete, kas, blakus stāvot, bija padzirdējusi, ka viņš dodas uz Jelgavu. Viņa lūdza aizvest vēstuli vīram, kurš tobrīd atradās kādās lauku mājās Jelgavas pievārtē. Konstantīns piekrita. Pēc vairākiem gadiem, kad viņš jau bija kļuvis par darbīgu literātu, dzejas pasākumā Jelgavas 1. vidusskolā Skolotāju ielā atkal satika šo sievieti – dzejnieci Mirdzu Ķempi. Viņas sūtīto vēstuli Konstantīns bija nodevis Ērikam Ādamsonam.
Tajā 1944. gada augusta dienā, kad Konstantīns Overčenko ieradās Jelgavā, bija beigušās kaujas. Taču piepeši vācieši no Pārlielupes sāka apšaudīt Lietuvas šosejas gaisa tiltu, tādēļ, kā atceras vecais vīrs, vajadzējis mesties līšus uz vēdera. No gaisa tilta uz nopostīto pilsētu atklājies baigs skats. Tomēr Jelgava kļuva par viņa darba, mīlestības un dzejnieka iedvesmas pilsētu.
Neitralizēja 50 tūkstošus spridzekļu
Vadot OSOAVIAHIM Jelgavas apriņķa nodaļu, Konstantīns Overčenko nodarbojās ar atmīnēšanu. Pēc kapitulācijas vācieši daļu no mīnu laukiem atklāja, taču daudzviet mīnas vajadzēja meklēt pašiem. «Tagad ir jutīgi metāla detektori, taču tolaik sapieru rīcībā bija vienīgi metāla drāts, ar ko, uzmanīgi durot zemē, centās uztaustīt mīnas. Sagatavojām apmēram četrsimt sapieru, no kuriem dažu vēl nesen pilsētā esmu saticis. Taču divdesmit no viņiem, veicot uzdevumus, tika ievainoti vai pat nogalināti.» Konstantīns Overčenko atminas, ka atskaitēs bija rakstījis – pēckara laikā Jelgavas apriņķī tika neitralizēti 50 tūkstoši spridzekļu.
Vērienīgi darbojoties, OSOAVIAHIM kantorim vajadzēja lietvedi, kas prastu gan latviešu, gan krievu valodu. Konstantīna kolēģi uzzināja, ka tādam darbam varētu derēt kāda jauna pagasta darbiniece Augstkalnē. «Aizsūtīsim viņai pavēsti!» ieminējies kara komisārs. Tā Konstantīns iepazinās ar Veltu, ar kuru laulībā nodzīvoja vairāk nekā piecdesmit gadu un kurai, aizejot mūžībā, veltīja dzejoļu krājumu «Kad es vairs nevaru pie tevis aiziet». Kaut arī, strādājot OSOAVIAHIMā, Konstantīns bijis Rīgas priekšniecības labi ieredzēts, tomēr pēc septiņiem gadiem Maskavas komisijas pārbaude atklāja, ka viņš ir bijis vācu gūstā, un viņam no šā darba nācās aiziet. Konstantīns kļuva par bibliotekāru – tā bija vairāk iespēju pievērsties jau no bērnības iemīļotajai literatūrai – un arī sāka publicēties Ukrainā.
Grib papildināt grāmatu
«Bibliotekāra alga toreiz bija 300 rubļu mēnesī, kas ir diezgan pieticīgi. Taču par vienu Kijevā publicētu dzejoli man honorārā samaksāja vairāk nekā pusotra simta rubļu. Iztikt varējām labi,» par jauno dzīves posmu stāsta Konstantīns. Reiz Kijevas izdevniecība bija nolēmusi izdot Artura Lielā vēsturisko romānu «Karavelas iziet okeānā», taču nebija nolīgts tulkotājs. Šo darbu uzņēmās Konstantīns Overčenko. Grāmata Ukrainā tika izdota 30 tūkstošu eksemplāru tirāžā. Vēlāk tulkotas latviešu tautas pasakas, kas Ukrainā iznāca divtik lielā tirāžā. Pēc tam tulkots Laimonis Vāczemnieks, Aspazija, Eduards Veidenbaums, Mirdza Ķempe, Andris Kolbergs, Ārija Elksne un citi latviešu literāti. «No latviešu valodas uz ukraiņu esmu tulkojis vairāk nekā desmit grāmatu,» saka Konstantīns Overčenko. Pērn Latvijas Ukraiņu kongress atkārtoti izdeva viņa tulkotās latviešu tautas pasakas. Grāmata ir dāvana ziedotājiem, kuri atbalstītu ukraiņu dzejnieka, literārās valodas kopēja Tarasa Ševčenko pieminekļa izveidošanu Rīgā.
«Vēl es gribu atkārtoti izdot savu dzejoļu grāmatu «Man sapņos rādās karš». Tai gribu pievienot dzejoļus, kas man radušies saistībā ar notikumiem Ukrainā, kad tur atkal draud atnākt karš. Un šoreiz – no Maskavas,» saka Konstantīns Overčenko. Vecais vīrs meklē līdzekļus, lai varētu šo ideju īstenot. Izdošanai sagatavots arī humoristisku četrrinžu krājums. ◆
Patriots, kurš spēlē šahu
Tatjana Lazda, Jelgavas ukraiņu biedrības «Džerelo» vadītāja
◆ Konstantīns Overčenko ir Ukrainas patriots, kādam vajadzētu būt katram ukrainim. Turklāt viņš ir arī Latvijas patriots. Par spīti saviem gadiem, Konstantīns vēl aizvien piedalās «Džerelo» sarīkojumos, talkās, sporta svētkos spēlē šahu.
