«Man laimējies, jo volejbols ir ne vien darbs, bet arī hobijs,» teic Marija Hildebrante.
«Ja kādu laiku nav jāsporto, nejūtos īsti labi, bet uz treniņiem eju kā uz svētkiem,» vārdus, kas rakstītā tekstā mazliet velk uz patosu, Jelgavas novada Sporta centra trenere Marija Hildebrante teic pieklusinātā vienkāršībā.Vēlākajās sarunās ar vidusskolas vecuma komandas puišiem un tāpat kolēģiem Kalnciema vidusskolā, ar kuru Marijas kundzes darba gaitas bijušas saistītas jau teju pusi gadsimta, apstiprinās nojaustais – tieši skolotājas sirsnība un nesavtīgā ieinteresētība bērnu panākumos ļāvusi skolas audzēkņiem daudzu gadu garumā gūt Latvijas mēroga uzvaras ne vien volejbolā, bet savulaik arī jauno ugunsdzēsēju, satiksmes inspektoru, sarīkojumu deju un citās sacīkstēs, kur ticis ieguldīts tā dēvētais ārpusklases darbs. «Pateicoties skolotājas lielajai enerģijai, tas viss pārvērtās svētkos,» apliecina audzēkņi, kas 2007. gadā viņas kandidatūru bija izvēlējušies aprakstam rajona konkursā kā sava pagasta «zelta cilvēku». Bet pati skolotāja atrunājas: «Diezin, vai to vajag pieminēt, par daudz saslavēsiet – cilvēkiem nepatiks.» Aizraušanās ņem virsrokuČetrdesmitajos gados Snēpeles pamatskolā Marija bija čempione visos vieglatlētikas veidos, bet kā sapni lolojusi baletu. Taču dzīves praktiskie apsvērumi meiteni pēc Kuldīgas vidusskolas beigšanas 1954. gadā aizveda uz Saulaines lauksaimniecības tehnikumu. «Pēc absolvēšanas paliku turpat par pasniedzēju,» viņa stāsta, ka tālākā skološanās notikusi neklātienē – 1965. gadā iegūts agronoma diploms Lauksaimniecības akadēmijā, bet pēc tam nākusi kārta Fizkultūras institūtam, kas gan palicis nepabeigts.Tehnikumā, kur jaunās pasniedzējas pienākums bija izglītot audzēkņus augsnes aizsardzībā, viņa pamanījusies arī fizkultūras skolotājam Brantam piepalīdzēt stundās un treniņos. «Viņš strādāja zinoši un aizrautīgi, mūsu komandas bija starp labākajām Latvijā un brauca arī uz sacensībām Maskavā,» Marija secina, ka tieši no viņa, vēlākā Rīgas Sporta pils direktora Jevgeņija Branta, arī pārņēmusi dzirkstelīti, kas mudināja mainīt profesiju.«Kad biju jau sākusi strādāt Zaļeniekos, reiz kādās sacensībās Vilces gravā mani uzrunāja Kalnciema vidusskolas direktors Visvaldis Bartušēvics,» tas bija 1968. gadā, kad Marija Hildebrante ieradās tagadējā Valgundes pagasta skolā, kas kļuva par par viņas darba un dzīves piepildījuma mājvietu.Bez skarba vārda«Tas ir apbrīnojami, kā viņa jau pirmajā klasē nolūko jaunatnācējus, lai aicinātu uz treniņiem. Kā māca pirmos spēles paņēmienus un kā prot ievērot katru izdošanos. «Paskat tik, tev jau ļoti skaista piespēle sanāca!» viņa priecājas, un mazajam no tādas sirsnīgas uzslavas izaug spārni,» draudzīgo un individuālo pieeju raksturo latviešu valodas skolotāja Iveta Caune, kuras audzēkņi un arī divi pašas bērni tādā veidā kļuvuši par volejbola cienītājiem.«Volejbols ir tehniski sarežģīts sporta veids, ābece nav viegli apgūstama, un pamata vingrinājumi apnīkstoši. Mēneši paiet, kamēr iemācies pārservēt vien, un tā jebkurā elementā. Bet, ja vari ieinteresēt un noturēt, izaug labs volejbolists,» teic trenere, kurai acīmredzot uz šo noturēšanu ir talants, jo rajona Sporta centra volejbola izlases komandas jau gadiem nav iedomājamas bez Kalnciema vidusskolas audzēkņiem. Pēdējais ar viņu līdzdalību gūtais panākums – 2008./2009. gada valsts jaunatnes čempionāta zelts 1996. gadā dzimušo grupā un sudrabs 1995. un 1997. gadā dzimušajiem zēniem.Latvijas Jaunatnes olimpiādē vidusskolas vecuma puišu komanda šogad ieņēma ceturto vietu. «Divu punktu pietrūka līdz trešajai,» teic trenere, taču balsī nav sarūgtinājuma, kas, jāatzīst, nebija jūtams arī tūlīt pēc izšķirošās spēles Valmierā. «Ko es tur rāšos, redzu jau, ka paši pārdzīvo,» viņa pieļauj, ka tāda metode varētu nesaskanēt ar pedagoģijas zinātni, taču pēc pārliecības un intuīcijas – dod panākumus. «Ko lai dara – nepaveicās,» trenere mēdz konstatēt spēlētāju klātbūtnē, bet vakarā ķeras pie prātošanas, kam jau nākamajā nodarbībā vairāk pievērsties, lai veiksme atgrieztos.Ja vien bērni vēlas«Vēl skolā negāju, kad jau sāku trenēties volejbolā,» atceras olimpiādes komandas līderis Armands Āboliņš. Arī viņš apstiprina, ka skolotāja Hildebrante nemēdz bārties par neveiksmēm, taču pa taisnīgam aizrādījumam, īpaši jaunākajās klasēs, esot dzirdēts. «Kogribidari» (treneres īpašais apzīmējums izklaidīgajiem) viņas nodarbībās neesot cieņā, taču mājās nekad neviens nav aizraidīts, gluži otrādi – ik treniņā visi mīļi gaidīti. Kad par skolotāja darba kvalitātes vienīgo apliecinājumu kļuva augstskolas dokuments, daudzus kursus izgājusī un sevi praksē pierādījusī Marija Hildebrante palika tikai Sporta centra treneres amatā. Pēc šogad noteiktā 70 procentu pensijas samazinājuma strādājošajiem viņai izdevīgāk kļuvis atteikties no algas. Taču atsacīties no bērniem, kas gatavi brīvo laiku pavadīt ar bumbu sporta zālē vai laukumā, viņa nespēj, tāpēc dārzam tiek galvenokārt tikai agrās rīta stundas, labai televīzijas pārraidei, filmai vai koncertam – vakari, bet viss pārējais – saviem volejbola audzēkņiem. ViedokļiOskars Karls, Kalnciema vidusskolas sporta skolotājs, jaunsargu vienības instruktors Trenere Hildebrante ir profesionāle un savu darbu izpilda teicami. Sporta skolotāja amatā būdams iesācējs, cenšos izmantot viņas pieredzi un ņemt vērā ieteikumus, uzlabojot tos «21. gadsimta versijā». Ceru, ka volejbolā savukārt noderīgs mans veikums, gādājot par sportistu fizisko sagatavotību. Kamēr daudzi sporta skolotāji, tostarp arī es, stundās neiztiek bez stingra vārda, esmu secinājis, ka trenere nodarbībās audzēkņus «paņem» ar savu personību. Nesenajā skolas 170. gadu jubilejā lieliem un maziem, jauniem un veciem sarunas raisījās par un ap volejbolu, ko visi spēlējuši un spēlē. Nedalītā cieņa, ko gadu gaitā nopelnījusi trenere, ir stimuls kolēģiem un audzēkņiem savu mērķu sasniegšanā. Jānis Rihards, volejbola treneris, ilggadējs kolēģis Jelgavas rajona Sporta centrā Mariju, neraugoties uz viņas cienījamo vecumu, var apbrīnot par enerģiju, spēju darbam atdot sevi visu. Vārdu sakot – cilvēks īstajā vietā. Ja mūsu valstī katrs tā sevi veltītu darbam, tad laikam gan mēs nebūtu tur, kur esam. Var apskaust viņas spēju kontaktēties ar bērnu vecākiem. Par treneres darbu visvairāk runā viņas audzēkņu sasniegumi. Sagatavots ļoti daudz tāda līmeņa sportistu, kuri spējuši izcīnīt Latvijas jaunatnes volejbola čempionāta godalgas. Ļoti daudz stundu pavadīts gan treniņos, gan sacensībās, strādājot par «paldies», un tāpēc jau arī ir rezultāts, jo stundas darbā netiek skaitītas, – tas drīzāk ir treneres Hildebrantes dzīvesveids. Patiesībā mūsu valsts tikai uz šiem «drusku trakajiem» turas, kamēr naudas knapi pietiek sabiedrības «krējuma» vajadzību apmierināšanai.
