Zemnieki no Meitenes un Grenctāles robežkontroles punktiem atgriezušies savās saimniecībās barot cūkas, slaukt govis, bet cits jau sācis kult rapsi. Pulcēšanos uz ceļiem nomainījis darbs sadarbības padomēs Zemkopības ministrijā. Kas ir panākts?
Zemnieki no Meitenes un Grenctāles robežkontroles punktiem atgriezušies savās saimniecībās barot cūkas, slaukt govis, bet cits jau sācis kult rapsi. Pulcēšanos uz ceļiem nomainījis darbs sadarbības padomēs Zemkopības ministrijā. Kas ir panākts? Zemnieki ir gan ieguvēji, gan zaudētāji. Iegūts ir tas, ka valdība lauksaimniekus pamanīja un uzklausīja. Tomēr daudziem pirmo prieku par valdības piekāpšanos nomainījusi vilšanās, un viņi plāno rudenī rīkot jaunas akcijas. Lai gan prese šā gada zemnieku nemierus raksturo kā organizētākus, civilizētākus un lielsaimnieciskākus nekā pērn, joprojām pastāv šķelšanās reģionos un lauksaimnieku organizācijās. Vai tiksim tai pāri? Bet, kamēr ministrijas ierēdņi un streika komiteja lauž šķēpus sarunu telpās, druvās briest raža, un drīz, pavisam drīz atkal jauna maizīte nāks…
Par zemnieku nemieriem, kas norisinājās jūlijā sākumā, šodien vairs runā tikai autopārvadātāji un paši zemnieki, kuru problēmas, kā ierasts daudzu gadu garumā, atkal nonākušas sabiedrības uzmanības perifērijā. Vai divu dienu «kaujas» pie robežas, kas radīja pēkšņu valdības vēlmi runāt par Latvijas lauksaimniecības problēmām arī ar pašiem zemniekiem, ir «atmaksājušās» šo nemieru cēlājiem? Daļa protestējošo zemnieku no robežas mājup devās vīlušies, daļa – ar apziņu, ka gūta ātra un salīdzinoši viegla uzvara. Taču pagaidām par uzvarām var runāt tikai nosacīti, jo zemnieki saņēmuši kārtējos valdības solījumus. Tiesa, daži ir ar stingriem termiņiem.
Tiem, kas lasījuši gan zemnieku formulētās prasības Valsts prezidentei, Saeimai, valdībai un Zemkopības ministrijai, gan arī valdības pārstāvju un zemnieku sarunu rezultātā tapušo un pēc tam valdībā apstiprināto vienošanās protokolu, būs pamanījuši, ka šie dokumenti nebūt nav kā divi vienas rokas cimdi.
Zemnieki valdībai pieprasīja pildīt «Lauksaimniecības likuma» 7. pantu par lauku attīstības gada programmas izstrādi. Vienošanās protokolā par to nav ne vārda.
Zemnieki pieprasīja pildīt «Lauksaimniecības likuma»
10. pantu par noteikumu apstiprināšanu Ministru kabinetā lauksaimniecības produkcijas un lauksaimniecības ražojumu un pakalpojumu cenu paritātes nodrošināšanai. Vienošanās protokols paredz šā jautājuma izskatīšanu atlikt «pēc savstarpējās vienošanās».
Zemnieki pieprasīja pildīt «Lauksamniecības likuma»
16. pantu, kas paredz izdalīt subsīdijas lauksaimniekiem ne mazāk par trīs procentiem no valsts gada pamatbudžeta kopējiem izdevumiem. Valdība ir uzdevusi Finansu, Ekonomikas un Zemkopības ministrijai līdz 14. septembrim sagatavot grozījumus šā gada budžetā, papildus saubsīdijām lauksaimniekiem paredzot 2,4 miljonus latu. Grozījumu projekts acīmredzot būs, taču par tiem vēl jālemj Saeimai.
Zemnieki pieprasīja konsekventi pildīt likumu «Par cukuru». Vienošanās protokols paredz «iedarbināt» cukura intervenci līdz 15. septembrim. Gaidīsim.
Zemnieki pieprasīja veikt steidzamus pasākumus iekšējā tirgus sakārtošanai. Valdība apņēmās «nekavējoties» pārlicencēt lauksaimniecības produkcijas importētājfirmas (tai skaitā gaļas) pēc jauniem noteikumiem, kuru izstrādi paredzēts saskaņot ar zemnieku pārstāvjiem un iesniegt Ministru kabinetā mēneša laikā, tas ir, līdz 6. augustam.
Vārds «nekavējoties» ir dažādi interpretējams un stiepjams. Nopietnāk būtu, ja tiktu noteikts datums. Tāda nav. Valdība apņēmās pārtikas importu atļaut tikai caur ierobežotu muitas noliktavu skaitu, nošķirot tranzīta un iekšējam tirgum paredzēto preču plūsmu starpministriju un zemnieku darba grupas noteiktos termiņos. Arī liela nenoteiktība. Valdība apņēmusies «uzsākt» pārtikas preču plūsmas caur dzelzceļu un ostas kontroles punktiem «kontrolsakārtošanu». Tā ir tikai tukša frāze, jo par šāda veida «uzsākšanām» zemnieki dzird jau daudzus gadus.
Vienošanās paredzēja «pēc situācijas» valsts iekšējā tirgū Zemkopības ministrijai pieprasīt un muitas dienestam pārbaudīt pārtikas produktu izcelsmes sertifikātu atbilstību nosūtītājvalsts cenu līmenim. Turklāt pārbaudes pieprasījums ministrijā jāiesniedz pašiem zemniekiem – it kā tas būtu tikai viņu, nevis valsts, ministrijas un muitas dienesta interesēs (arī pienākumos)!
Sarunu rezultāts ir arī savstarpēja apņemšanās izveidot ministriju un zemnieku pārstāvju darba grupu, «lai veiktu pasākumus visas lauksaimniecības produkcijas iekšējā tirgus kontroles nodrošināšanai». Ja līdz šim tas nav bijis valsts interešu objekts, jāšaubās, vai darba grupa, kurai nav tiesību lemt, bet tikai ierosināt, to iespēs.
Valdība apņemas nodrošināt pašas izdotos noteikumus produkcijas marķēšanā. Arī tikai frāze, jo par mehānismu (kā nodrošināt) un par tieši atbildīgo institūciju vienošanās protokolā nav nekas pateikts. Valdība iecerējusi 2001. gadā izveidot vienotu valsts veterināro un pārtikas kontroles dienestu, tā darbību finansējot no valsts budžeta. Nākamā gada budžeta projekts praktiski jau ir sagatavots, un tajā neatrast iecerēto dienestu. Šāda apņemšanās prasīja apakšpunktus: līdz kurai dienai tiek sagatavots dienesta modelis, nolikums, finansēšanas kārtība un tā tālāk, kura institūcija par šo termiņu ievērošanu ir atbildīga.
Zemnieki prasīja «nekavējoši» atjaunot akcīzes nodokļa atmaksu dīzeļdegvielai par 120 litriem hektāram, ieskaitot 2000. gadu. Vienošanās protokols paredz, ka Zemkopības ministrs (nevis valdība!) apņemas aizstāvēt normu dīzeļdegvielas akcīzes nodokļa atmaksai – 100 litru par hektāru šajā gadā. Zemnieku pārstāvjiem (nevis valdībai!) jāierosina Saeimas frakcijām veikt attiecīgās izmaiņas likumā. Ja arī Saeima atbalstīs šādu ierosinājumu, par «nekavējoši» nevar būt ne runas.
Zemnieki prasīja graudu intervenci sākt ar labības pļaujas pirmo dienu, nosakot cenu 70 latu par tonnu, valdība apņēmās to darīt no 1. augusta, par tonnu graudu maksājot 64 latus, bet 70 latu – no 1. novembra.
Zemnieki prasīja ieviest vienādus graudu kvalitātes rādītājus visā valstī, Zemkopības ministrija tos izstrādās, bet, kad tas notiks, nav zināms. Zemnieki prasīja Zemkopības ministrijai «nekavējoties ieteikt» pārstrādes uzņēmumiem noteikt 1. šķiras piena iepirkuma cenu ne mazāku par 0,10 latiem par kilogramu (bez sagādes izdevumiem un PVN), kā arī «lietot visas iespējamās sankcijas līdz pat ražotnes slēgšanai» pret tiem, kas neievērotu šo noteikumu.
Šī, domājams, ir visstrīdīgākā prasība gan formulējuma ziņā, gan arī pēc būtības. Ja kādam kaut ko «iesaka», nevar sodīt par to, ka ieteikums netiek ņemts vērā. Savukārt, ja tā būtu ministrijas prasība, nevis ieteikums, tai jābūt likumīgai bāzei, kādu šajā gadījumā grūti atrast. Lai nu kā, ministrija sola turpināt piena intervences noteikumu izstrādi, «paplašinot darba grupu ar zemniekiem». Tiesa, izstrādes «gals» vienošanās protokolā nav norādīts…
Ir apturēta Bulduru Dārzkopības vidusskolas privatizācija, un tā arī ir vienīgā no sešām «pirmās pakāpes» prasībām, ar kurām zemnieki devās uz barikādēm. Vēl viena, kas attiecas uz graudu intervenci, izpildīta daļēji. Pārējās četras pagaidām palikušas solījumu līmenī, no kuriem liela daļa ir krietni izplūduši. Ja zemnieki prasa veikt steidzamus pasākumus, valdība apsola steidzami izveidot darba grupu, kas prātos par šiem steidzamajiem pasākumiem un tā tālāk.
Kaut kur pačibēja zemnieku izvirzītās un opozīcijas «lobētās» politiskās prasības, kas acīmredzot jau sākotnēji tika iecerētas kā smaguma punkts ekonomisko prasību neizpildes gadījumā. Prasības nav izpildītas, un domājams, ir spēkā zemnieku organizāciju brīdinājums (kas tik ļoti tīk tiem, kas uz zemnieku rēķina «iesita» kapitālu) «nekavējoši pieprasīt» Saeimas ārkārtas vēlēšanas.
Protams, jebkuru prasību panākšana ir dialoga, viedokļu saskaņošanas un kompromisa jautājums demokrātiskā sabiedrībā un arī Latvijā vēl jo vairāk, ja valdībai tiek prasīts pildīt likumus… Zemnieki divu dienu barikādēs demonstrēja gan savu apņēmību, gan arī, un ne jau pirmo reizi, vienotības trūkumu. Vai viņi no robežas mājup devās kā uzvarētāji, rādīs rudens «raža».
