Novembris ir mēnesis, kad dzimusi mūsu valsts – Latvija. Valsti veido cilvēki. Tāpēc šodien sumināsim dažus no tiem, kuru šūpulis kārts novembra miglas klātajās dienās un vēja auku piesātinātajās naktīs.
Liels skunstes mālderis
Mākslinieks, gleznotājs Johans Lēberehts Eginks bija viens no pirmajiem baltiešu māksliniekiem, kam izdevies ieņemt paliekošu vietu Baltijas kultūrvēsturiskajā mantojumā. Dzimis 1784. gadā Pievikas muižā, māte Lavīze Brīviņa strādājusi par muižas saimniecības vadītāju pie Polijas valsts brīvkunga Heinriha Kniges. Tēvs – Kniges dēls Frīdrihs Knige. Eginks, būdams ārlaulības bērns, savu radniecību ar tēvu apliecināja otrādi rakstītā uzvārdā.
Viņa izglītības sadrumstalotību kompensēja kosmopolītiskajā mākslas pasaulē iegūtais uzskatu vērienīgums, izkoptās profesionālās un saskarsmes prasmes. Tērbatas Universitātē viņš studēja filozofiju, privāti apmeklēja Pēterburgas Mākslas akadēmijas zīmēšanas klases, mācījās vairākās Eiropas mākslas akadēmijās. 1817. gadā aizceļoja uz Itāliju un 10 gadus pavadīja Romā, tuvinoties vācu romantiķu–nācariešu lokam. 1828. gadā kļuva par Romas Sv.Lūkas akadēmijas korespondētājlocekli. 1836. gadā Pēterburgas Mākslas akadēmija par fabulista Ivana Krilova portretu Eginkam piešķīra akadēmiķa grādu.
Gleznoja vēsturiskas, mitoloģiskas un reliģiskas kompozīcijas. Būdams “liels skunstes mālderis”, Eginks 1837. gadā ieradās Jelgavā, lai strādātu par zīmēšanas skolotāju ģimnāzijā, bijušajā “Akademia Petrina”, ar atalgojumu 399 rubļi gadā, bet plašāka Baltijas vācu sabiedrība viņu novērtēja kā portretistu. Portrets plauka, līdz 1840. gados parādījās fotogrāfija, atstājot iznīcinošu ietekmi uz mākslinieku ienākumiem.
Sava mūža pēdējos 30 gadus aizvadot Jelgavā, mākslinieks nomira 1867. gadā un tika apglabāts Jelgavas Literātu kapos, kas tika iznīcināti ap 1947. gadu.
Pirmais stāsts tapis Jelgavā
1925. gadā Rīgā dzimis literāts un aktieris Vigo Burģis. Ģimene pārcēlusies uz Madonu, un viņš mācījies Madonas pamatskolā un ģimnāzijā, neilgu laiku arī Jelgavas Hercoga Jēkaba ģimnāzijā, tomēr ģimnāzijas kursu pabeidza Vācijā, Eslingenas Latviešu ģimnāzijā, jo 1943. gadā Vigo Burģi iesauca Latviešu leģionā. Viņš nonāca Vācijā un pēc Otrā pasaules kara beigām arī gūstā Beļģijā, Zēgelheimā, kad arī turpināja literāro jaunradi.
Literārajai jaunradei pievērsās, vēl dzīvodams Latvijā. 17 gadu vecumā Jelgavā uzrakstījis stāstu “Par vēlu” skolas izsludinātajai domrakstu sacensībai un ieguvis pirmo vietu. 1945. gadā 4. Latviešu kājnieku pulka kultūras un audzināšanas daļas izdevuma “Saucējs” 6. numurā publicēts viens no viņa pirmajiem dzejoļiem “Sapnis jūrmalā”.
Dzīvodams pēc gūsta latviešu bēgļu nometnē Eslingenā, Vigo Burģis iesaistījās arī Eslingenas latviešu teātra darbā.
Viktors Hausmanis rakstīja: “Eslingenas teātra izrādes bija Vigo Burģa skatuves mākslas augstskola, un iemantoto pieredzi viņš lika lietā pēc izceļošanas uz ASV, kur apmetās uz dzīvi Indianapolē un jau 1951. gadā režisora Roberta Vanaga vadībā piedalījās vietējā latviešu dramatiskā ansambļa izrādē R.Blaumaņa lugā “Zagļi”. (..) vakari aizjoņoja Indianapoles latviešu dramatiskajā ansamblī, kur viņš iestudēja daudz izrāžu. Par veiksmīgāko režijas darbu pats atzina M.Zīverta lugas “Kā zaglis naktī” iestudējumu 1980. gadā, par ko saņēma Ādolfa Alunāna balvu. Līdzās šim iestudējumam virknējās citi: M.Zīverta “Kāds, kura nav”, V.Celma “Vecdambju teika”, A.Brigaderes “Sprīdītis”, A.Eglīša “Ferdinands un Sibila”, G.Alchimoviča “Viļņi” un “Maskavas olimpiāde”, bet par saviem veiksmīgākajiem aktierdarbiem Vigo Burģis atzina Kurcuma lomu (Eglīša “Homo Novus” dramatizējumā) un meistaru Valdemāru (Zīverta drāmā “Tvans”).” (Laiks, 2003)
Vigo Burģa dzejas publikācijas lasāmas izdevumā “Nameja Gredzens”, latviešu jaunatnes mēnešrakstos “Lāpa”, “Ulubele”, “Raksti” un “Jaunā Gaita”, laikrakstos “Latvija”, “Laiks”, žurnālā “Treji Vārti”.
Sapņu magones
Sapņu magonēs smalkās
Vizuļo mēness strauts –
Dvēsele nemiera alkās
Tevi ilgo un sauc.
Debess pamalē zilā
Izdziestot zvaigznes kaist –
Ilgas sāk spārnus cilāt –
Lidot, pazust un gaist.
Klupums smaidot gurst lūpās,
Aizmirgo mēness strauts
Vējā un magoņu šūpās
Tevi dvēsele sauc. (Laiks, 1953)
Kopš 1951. gada Vigo Burģis dzīvoja ASV. Strādāja medikamentu firmā Indianapolē. No 1952. gada līdz 1957. gadam Indianapoles Latviešu biedrības biļetena “Ausma” redaktors un nodaļas redaktors. Bijis arī žurnāla “Jaunā Gaita” redaktors.
Vigo Burģis aktīvi darbojās latviešu trimdas sabiedrībā Indianapolē – Indianapoles latviešu jauniešu kopā un literārajā pulciņā; vadīja Indianas Latviešu biedrības sporta kopu, spēlējis teātri un iestudējis izrādes Indianopoles latviešu dramatiskajā kopā, rakstījis dzejoļus un īsprozu. Ar atzīstamiem rezultātiem startējis arī kā vieglatlēts.
Ar sirdi vienmēr Zemgalē
Rakstnieks un žurnālists Jānis Gulbis (īstajā vārdā Jānis Bullis) dzimis 1885. gadā. Mācījies Jelgavas reālskolā. Piedalījies 1905. gada revolūcijā, izsūtīts uz Sibīriju, no kurienes slepus devies uz ārzemēm. 1908. gadā atgriezies Jelgavā, strādājis laikrakstos “Sadzīve”, “Tagadne”, “Dzīve”. 1916. gadā pārcēlies uz Kislovodsku, kur strādājis intendantūrā. Dzejoļu krājumi “Nemiera stundās”, “Dzimtenes mežos”, “Pēc negaisa”, “Magones” ar aktuālo revolūcijas tematiku savā laikā bija populāri, taču mazās mākslinieciskās vērtības dēļ paliekošu nozīmi neieguva. Prozas krājumos “Asaras”, “Pie zemes krūtīm”, dzejas un prozas izlasē “Vētras atbalss” tēloti galvenokārt reakcijas laika notikumi, kā arī strādnieku dzīve.
Kā rakstīts 1937. gada “Zemgales Balsī”, pieminot rakstnieku: “6. decembrī paiet 20 gadi kopš tālu no dzimtenes, svešos ļaudīs un svešā zemē Kislovodskā, Kaukāzā ar sirds trieku mira kādreizējā Jelgavas laikraksta “Sadzīve” faktiskais redaktors, dzejnieks Jānis Gulbis (Bullis). (..) J.Gulbja pirmā dzeju grāmata “Nemiera stundā” iznāca 1906. gadā, kad pār Latviju bija nolaidusies smaga, drūma asiņaina reakcijas nakts. Šinī tumsā vēl šur tur atskanēja pa balsij, ka nakts paies, nāks jauns rīts un sāksies ļauna dzīve. Tas viss atrada atbalsi J.Gulbja dzejā, un tā kļuva toreizējā laika izpratnē ļoti populāra. Sešos gados Gulbim iznāca 5 dzeju un skiču grāmatas. (..) J.Gulbja biogrāfija savos raksturīgākos vilcienos izlasāma jau viņa dzejā un skicēs. Tur daudz no viņa paša dzīves. Viņš ir 1906. gadā cietušais, ir bēglis, viņš dabū padzīvot svešumā un ilgoties pēc savas dzimtenes, ko dzejnieks ietērpis skaistos vārdos!
Pie tavām krūtīm dzimtene, pie tavas sirds
Ļauj pieglaust savu sāpju karsto galvu man.
Ļauj tavās asarās man tīram, svētam kļūt
Un līdzi sērot, skumt, kad tavas vaidas skan.
Mums vienas sāpes, vienas nastas plecus spiež,
Un vienas ilgošanās dvēselēs nesam.
Kā bērns pie mīļās mātes krūtīm saistīts tiek
Tā, dzimtene, mēs kopā sieti esam.
Kas visas zemes krāšņums, rotas, zelts
Pret mīlestību tavā sāpju šķeltā sirdī
Ikkatru nopūtu, ko manas lūpas čukst,
Ikkatru lūgšanu tu sevi slēdzot dzirdi,
Un vārgs un satausta kad es kritīšu
Kad pēdējo sveicienu man tavi meži sūtīs.
Ļauj, dzimtene, pie tevis atkal kļūt,
Dod miera tad, dod mieru gurdās krūtīs.
Bet dzejniekam nebija lemts atgriezties dzimtenē. Viņam vajadzēta mūža miegā apgulties svešā zemē – Kaukāzā. Nepiepildījās ilgas pēc dzimtenes, kas bija viņa īstais pamats un atbalsta punkts dzīvē, bet piepildījās cerības, kas skanēja cauri Gulbja dzejai, ka nāks jauns vilnis, nāks diena, kad visas šīs ciešanas, upuri nebūs velti bijuši, bet gatavojuši ceļu jaunam laikam – tautas atbrīvošanas un patstāvības laikam.”
Muižnieks, kurš aizstāvēja vienkāršo tautu
18. novembrī vēl daudzus gadus pirms mūsu valsts proklamēšanas pasaulē nāca latviešu tautas atbalstītājs Gustavs Manteifels – vēsturnieks, izdevējs, etnogrāfs, garīgo dziesmu melodiju autors un latgalisko kalendāru tradīcijas iedibinātājs.
Gustavs Manteifels dzimis 1832. gadā Rēzeknes apriņķa Dricānu muižā kā otrais no četriem dēliem barona Jēkaba Manteifela ģimenē. Līdz 15 gadu vecumam mācījies mājās, apguvis franču, vācu, poļu valodu, arī klavierspēli un kompozīciju. Lai gan ģimenē bija spēcīga poļu kultūras ietekme, Gustavs apguvis arī latgaliešu valodu. Tālāk mācījies gan Jelgavas Pētera ģimnāzijā, gan Tērbatas Universitātē, kuru, iegūstot tiesību maģistra grādu, pabeidzis ar izcilību. 1863. gadā uzsāktas ierēdņa darba gaitas Vidzemes guberņas Iekšlietu ministrijā Rīgā. Tomēr viņa intereses nesaistījušās ar tiesībām, lielākā aizraušanās bijusi vēsture, etnogrāfija un arī apgaismotāja darbība Latgalē.
Gustavs Manteifels uzskatīja, ka tautas stāvokli var uzlabot ar tautas valodā pasniegtām zināšanām, un pats arī daudz darīja tā labā. Viņš latgaliski tulkojis zemnieku likumus, Bībeles stāstus, izdevis “Pilnīgu lūgšanu grāmatu” (“Pilniga lyugszonu gromota”), sastādījis pirmo rēķināšanas pamācību latgaliešiem.
No 1862. līdz 1871. gadam Manteifels izdeva kalendāru “Inflantu zemes laika grōmota aba kalenders” (“Inflantu zemes laika grāmata”). Šis izdevums latgaliešu zemniekiem tautas valodā sniedza vērtīgus padomus saimniekošanas, amatniecības, celtniecības un sadzīves jautājumos. Kalendāros tika publicēti arī dzejoļi, stāsti un dziesmas ar notīm. Katoļticības stiprināšanai Manteifels publicēja garīgās dziesmas un svēto dzīves aprakstus.
Ievērības cienīga ir arī viņa zinātniskā darbība, piedalījies un uzstājies daudzos zinātniskos kongresos, no 1888. gada bija Krakovas zinātņu akadēmijas Mākslas vēstures pētniecības komisijas loceklis. Grāmatā “Polijas Vidzeme” apkopojis materiālus par Latgales vēsturi. Šie materiāli gan bija traktēti poliskā garā – dzīves laikā viņš bija nodibinājis sakarus ar Polijas vēsturniekiem, kurus centās iepazīstināt ar Latviju un tās vēsturi.
Par saviem līdzekļiem Manteifels vienā eksemplārā sagatavoja Latgales baznīcu albumu “Terra Mariana” (“Māras zeme”), kuru veidoja Latgales mākslinieku darbi. 1888. gadā šo izdevumu kā dāvanu pasniedza Romas pāvestam, un tas glabājas Vatikānā. Manteifels vācis arī latgaliešu tautasdziesmas, ieražu aprakstus, sakāmvārdus, aktīvi uzstājies pret rusifikāciju, viņš uzskatīja, ka latgaliešu valoda ir latviešu valodas sastāvdaļa un latgalieši ir latvieši.
1916. gadā dedzīgais tautas aizstāvis aizgāja mūžīgā, viņa atdusas vieta ir Dricānu baznīcas dārzs. 1937. gadā Latgales Skolotāju centrālā biedrība pie Manteifela kapa ir uzlikusi uzrakstu “Pateicīgie latvieši”, bet 80. gadu sākumā viņa dzimtas un Latvijas katoļu baznīcas pārstāvji uzstādīja granīta pieminekli ar uzrakstu “Vēsturniekam un etnogrāfam”.
Bagāta, bet tukšām rokām
Ļoti interesanta personība bijusi latviešu rakstniece un sabiedriska darbiniece Anna Rūmane-Ķeniņa. Ata Ķeniņa sieva, komponista Tālivalža Ķeniņa mamma. Viena no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.
Dzimusi 1877. gadā dzelzceļnieka ģimenē, mācījusies sieviešu ģimnāzijā Jelgavā. 1897. gadā īsu laiku bija skolotāja Biķerniekos. 1900. gadā nodibināja privātu meiteņu skolu Rīgā, 1907. gadā pārveidoja to par ģimnāziju, līdz 1912. gadam ģimnāzijas direktore. Ģimnāzijā par skolotājiem strādājuši pazīstami rakstnieki un mākslinieki: Kārlis Skalbe, Antons Austriņš, Vilis Plūdons, Augusts Saulietis, Fallijs, Jūlijs Madernieks, Jānis Kuga, Emīls Dārziņš u.c.
1901.–1907. gadā apceļojusi Austriju, Šveici, Itāliju, Franciju, Somiju. No 1911. gada studējusi Sorbonnas, no 1913. gada – Ženēvas universitātē. 1916. gadā beigusi Ruso Pedagoģijas institūtu Ženēvā. Ārzemju presē propagandējusi neatkarīgās Latvijas ideju. Latvijas Tautas padomes locekle. 1917.–1919. gadā Baltijas lietu referente Francijas Ārlietu ministrijas preses nodaļā. Piedalījusies žurnāla “Revue Baltique” dibināšanā. 1919. gadā atgriezusies Latvijā. 1919. gada rudenī Latvijas Ārlietu ministrijas preses biroja vadītāja Parīzē. 1920. gadā Parīzē nodibinājusi Franču–latviešu tuvināšanās komiteju. No 1920. gada dzīvojusi Latvijā, darbojusies dažādās sieviešu organizācijās. 1921. gadā Latvijā dibinājusi Franču aliansi. 1921. gadā Francijas valdība Annai Rūmanei-Ķeniņai piešķīra “Palmes académiques” pirmo šķiru par nopelniem franču kultūras labā. 1923. gadā šķīrusies no Ata Ķeniņa. 1925. un 1928.–1929. gadā lasījusi lekcijas žurnālistikā un rakstniecībā ASV. 1944. gadā no Latvijas izbraukusi uz Vāciju, nonākusi Berlīnē, Austrumu zonā, no kurienes pēc kara smagi slima atgriezusies Latvijā.
No 1896. gada darbojusies presē – rakstījusi par politiskiem, pedagoģiskiem, sieviešu jautājumiem. Ar pseidonīmu Aina Rasmere presē (“Pēterburgas Avīzes”, “Zalktis” u.c.) publicējusi stāstus un tēlojumus. Pirmā publikācija – tēlojums “Dzīvot gribas” laikraksta “Pēterburgas Avīzes” literārajā pielikumā. Nozīmīgākie un mākslinieciski augstvērtīgākie darbi – autobiogrāfiskais stāsts “Mātes bēdas” un drāma “Melnais ērglis”.
1936. gadā Anna par sevi teikusi: “(..) daudz piedzīvots, daudz pārdzīvots, laikmetiem arī daudz strādāts, un tomēr, – es stāvu tukšām rokām – man nav nevienas grāmatas. Bet varētu būt vismaz trīs. Viena, kur būtu sakopoti tie beletristikas darbiņi un darbi, ko jaunākos gados esmu uzrakstījusi, otra ar manu daudzo ceļojumu aprakstiem un pieredzējumiem un trešā, kas ietvertu manus rakstus un runas par nacionāliem un sabiedriskiem jautājumiem. Un būtu bijis sen jau laiks uzrakstīt arī to ceturto, uz kuru mani draugi mani nemitīgi mudina, un, proti, man būtu vajadzējis uzrakstīt savus memuārus par to, kādu atbalsi Latvija, viņas cīņas un ciešanas atrada Vakareiropā lielā kara laikā. Bet šī darba materiāli līdz ar daudzām biezākām vai plānākām burtnīcām ar pasāktām drāmām vai stāstiem guļ bez kādas kārtības mana skapja plauktos.”
Latvijas rokdarbu lepnums
Amatnieks, mākslas audējs, konstruktors Pēteris Aleksandrs Viļumsons, kurš izgudrojis vairākas caurumkāršu sistēmas stelles, kas atvieglo aušanu, un sarakstījis grāmatas par aušanu, dzimis 1872. gadā Mežmuižas draudzē Vilces pagastā. Zināms tikai tas, ka viņa vecākus sauc Anete un Krišjānis, vairāk nekā par dzīves pirmajiem 30 gadiem – kur mācījies, vai tiešām sācis ar aušanu, kā un kur apguvis konstruktora amatu. Ir minējumi, ka jaunais Viļumsons it kā esot mācījies Londonā Karaliskajā akadēmijā, taču tam apstiprinājuma nav. Zināms, ka Pirmā pasaules kara gados rīkojis aušanas kursus arī Omskā un Maskavā, acīmredzot tur mēģinājis demonstrēt savas stelles un to sniegtās iespējas.
Ar ko tik nozīmīga šī ierīce? 19. gadsimtā Latvijā lietoja divu konstrukciju stelles – senākās trizuļu, jaunākās – sviru, kurām Vidzemes amatnieki, no skandināvu aušanas kursiem iedvesmojušies, izstrādāja vairākas variācijas. Gan trizuļu, gan sviru stelles ir mehāniskas un no audēja prasa daudz pacietīga darba. Turklāt, jo iecerētais audums rakstaināks un greznāks, jo lēnāk tas top. Stelles bija daudzās saimniecībās, taču aust jau auda tikai ziemā, kad uz lauka darbs darbu vairs nedzina. Vajadzību daudz, ne tikai svītrotās gultas segas vai dreļļu dvieļi pūram vien jāsaauž. Viļumsona brīnummašīna, kā to bez liekas kautrības mēdza dēvēt, būtiski atviegloja rakstainu, blīvu un arīdzan platu audumu tapšanu.
1933. gadā laikrakstā “Madonas Ziņas” atrodams sludinājums: “Lielākais vinnests audējiem! Patentētas “P.Viļumsons” stelles, mazlietotas, ar bagātīgiem piederumiem par Ls 400 pārdodamas, Sarkaņu pagasta Auziņos.” Pēc tā var spriest, ka stelles pirka, lietoja, pārdeva. Taču daudz vairāk par stellēm pastāsta paša Viļumsona presē ievietotie sludinājumi par kursu rīkošanu tiem, kuri vēlas apgūt jaunās brīnummašīnas izmantošanas prasmes. Viņš bijis apsviedīgs savas produkcijas reklamētājs un pārdošanas stratēģis – lai klienti prastu stelles novērtēt un gribētu iegādāties, jāprot ar tām rīkoties. Tāpēc viņš dažādās pilsētās rīkoja izbraukuma kursus, un, spriežot pēc sludinājumos lasāmā, tie ir bijuši vairāku līmeņu – gan tiem, kas veco aušanu (uz trizuļu vai sviru stellēm) prot, gan tiem, kas neprot, gan tiem, kas grib apgūt vispārējas lietošanas iemaņas, gan tiem, kuri jaunajā aušanas mašīnā saredz daiļamata rūpala attīstīšanu. Laikrakstos no 1903. līdz pat 1915. gadam viņš aicinājis uz kursiem gada pirmajos mēnešos; ir ziņas, ka tādi notikuši ne tikai Jelgavā, kur sākotnēji atradās Viļumsona darbnīca, bet arī Daugavpilī, Liepājā, Valkā.
1911. gadā izdevumā “Tēvija” atrodams šāds viņa sludinājums: “Kursos var iestāties katrā laikā bez kādām iepriekšējām zināšanām, bet visieteicamākās dienas katra mēneša pirmā un trešā pirmdiena. Kursos iestājoties, jāiemaksā 15 rbļ., kurus pie aušanas aparāta pirkšanas atrēķina, un tā visiem, kas veco aušanu jau prot, iznāk kurss par brīvu. Tiem, kas veco aušanu nemaz neprot, kurss maksā tikai 5 rbļ. Mācība uz mazajām mašīnām ilgst apmēram 3 dienas, pie lielajām – 1–2 nedēļas, turklāt tiem, kas veco aušanu neprot, mācības laiks daudz ilgāks. Arī visiem citiem mācības laiks nav aprobežots: var katrs mācīties, cik pats vēlas. Pats aparāts (aušanas mašīna), musturu grāmata un aušanas kurss maksā tikai 18 rbļ., bet vēl labāks aparāts, ar musturu grozītāju – 25 rbļ. Šis aparāts, kas tagad maksā 18 rbļ., senāk maksājis 28 rbļ. Aiz aprēķina, ka aparāts tiks jo plaši izplatīts, cena nolikta ļoti zema.”
Ko lai saka! Apbrīnojams izgudrotājs un mārketinga speciālists šis Viļumsona kungs!
