Valda Dzintare kļuva par mediķi tāpēc, ka latviešu ārste izglāba viņas tēvu.
Pārlielupē labi pazīstamā ārste, tagad pensijas gados politiski represēto apvienības «Staburadze» valdes sekretāre Valda Dzintare ir tā sauktais Sibīrijas bērns. Viņa dzimusi zemnieku ģimenē 1933. gadā Ziemupē, apmēram trīsdesmit kilometru no Liepājas. Valdas 1941. gada 14. jūnija atmiņu stāsts ir līdzīgs kā tūkstošiem latviešu: sveši cilvēki sētā, mājinieku uztraukums, ģimenes atšķiršana no tēva dzelzceļa stacijā. Pēc tam ilgs un lēns brauciens lopu vagonā, kurā bija mātes ar zīdainīšiem. Tad divi bada gadi tālā ciemā Jeņisejas krastā. Taču, atceroties 17 dzīves gadus Sibīrijā, V.Dzintare neparasti bieži piebilst: «Mums veicās.» Šķiet, jebkuros apstākļos cilvēkam, kurš cenšas sasniegt augstākus mērķus, tomēr rodas iespējas.Tur izdzīvoja katrs desmitaisLielākā veiksme šajos apstākļos bija tā, ka 1943. gadā pie ģimenes no Vjatlaga atgriezās tēvs Fricis Štokmanis. Pēc vēsturnieku ziņām, Vjatlaga lēģeros nonāca vairāk nekā trīs tūkstoši Latvijas vīru, no kuriem divus gadus vēlāk dzīvs bija vairs tikai katrs desmitais. Pēc divām ziemām Vjatlagā no Kurzemes lauksaimnieka Štokmaņa bija palikuši vien kauli un āda. Viņš tika atzīts par darbanespējīgu un saņēmis atļauju doties pie ģimenes, kas atradās Krasnojarskas novadā. Simtiem kilometru garajā ceļā Valdas tēvs devās divatā ar likteņa biedru, kurš uz liellaivas nomira. Fricis pēdējiem spēkiem tika līdz savējiem Pirovskas rajona centrā. Tur latviešu ārste Sniķere viņu tūlīt ievietoja slimnīcā, un nomocītais cilvēks, prasmīgi stiprināts ar trūcīgajiem medikamentiem, atlaba. «Pēc tēva atgriešanās mūsu dzīve sāka iet augšup. Gan māte, gan tēvs prata krievu valodu, jo Pirmā pasaules kara laikā viņi abi bēgļu gaitās dzīvoja Krievijā. Tēvam bija zelta rokas. Viņš ģimenei uztaisīja un iekārtoja dzīvojamo māju, kļuva par kolhoza bitenieku. Ēdot medu un bišu peru pienu, tēvs strauji pieņēmās svarā un atkopās,» stāsta V.Dzintare.Tēva atlabšana bija tik zīmīga, ka, sekojot ārstes Sniķeres paraugam, Valda pēc vidusskolas beigšanas izvēlējās studēt medicīnu. Ārstes ir arī abas viņas meitas. Jaunākā – Santa – pēc Hamburgas universitātes beigšanas strādā par acu ārsti Brēmenē, bet vecākā – Lolita – ir Latvijā pazīstamā dietoloģe, vairāku grāmatu autore Lolita Neimane. Ar stingru gribu mācīties augstskolāOtra Valdas Štokmanes Sibīrijas veiksme ir izglītība. Līdz piektajai klasei latviešu meitenei krievu skolā gājis kā pa celmiem. Taču tālāk viņa kļuva par teicamnieci. Vidusskolā Valda, būdama izsūtītā, medaļu tomēr nesaņēma, taču, absolvējot Krasnojarskas Medicīnas institūtu, iegūts izcilības sarkanais diploms. «Ģimenē augu kā vienīgais bērns, taču man ir četras māsīcas, kas palika Latvijā. Līdz augstākajai izglītībai tiku vienīgā. Mani vienaudži dzimtenē piedzīvoja kara šausmas, okupācijas varām mainoties, zaudēja skolas gadus. Man Sibīrijā šajā ziņā bija labāk. 1947. gadā, kad daudzi latvieši izmantoja iespēju sūtīt bērnus uz mājām un pēc tam nelegāli atgriezās paši, mani vecāki to nedarīja, jo dzīvojām pilnā ģimenē, pārticību nodrošināja darbs, pašu piemājas saimniecība un radās arī izglītības iespējas,» atceras V.Dzintare.Ceļš uz augstskolu izsūtītajiem latviešiem gan nebija vienkāršs. 1951. gadā dakteres Sniķeres dēls bija nolēmis doties uz Krasnojarsku studēt, taču vietējā vara viņu nelaida ārā no rajona centra. Tas Valdai bija grūdiens iestāties komjaunatnē. Laiki mainījās, un 1952. gadā uz Krasnojarsku palaida gan viņu, gan arī dakteres dēlu. Peoniju zīmīgais skaistumsTrešā Valdas skaudro dzīves gadu veiksme ir atgriešanās dzimtenē. «Kad jaunībā sāku apzināties savas iespējas, izvirzīju trīs mērķus. Pirmais – jāiegūst izglītība, otrais – jāatgriežas Latvijā, trešais – manam dzīvesdraugam vajadzētu būt latvietim,» V.Dzintare atceras savas tā laika domas. Kaut arī komunistiskajās represijās izsūtītie latvieši skaitījās nometināti Sibīrijā uz mūžu, kāri tika ķerta katra ziņa par to, ka staļiniskās diktatūras režīms vājinās un tomēr būs iespēja atgriezties dzimtenē. Pēc Staļina nāves 1953. gadā Valda saņēma pasi un, būdama studente, brīvlaikā aizbrauca uz Latviju. Liepājas stacijā viņu ar smaržīgām rozā peonijām sagaidīja onkulis un tante. Kopš tās reizes peonijas ir vieni no mīļākajiem ziediem. Atgriežoties Krasnojarskā, par Valdas iespaidiem Latvijā ļoti ieinteresējās Karsnojarskas Meža institūta students Pēteris Dzintars. Sirsnīgās sarunas pārauga bildinājumā, un 1957. gadā pāris apprecējās. Ģimenē piedzima divas meitas. Kaut arī vēlāk laulātie draugi šķīrās, Valda atzīst vienu būtisku lietu. Proti, bija svarīgi, ka viņa apprecējās ar latvieti. Skaistajām un čaklajām latviešu meitenēm uzmanību pievērsa arī vietējie puiši. Viena otra vēl tagad dzīvo Sibīrijā. Laulības saites ar tautieti atveda uz dzimteni. Runājot par tagadējo dzīvi, V.Dzintare atzīst – ir gandarījums, ka valstī godina gan 14. jūnija, gan citu baigo gadu politisko represiju upuru piemiņu. Starp citu, «Staburadzē» iesaistījušās trīs likteņa biedrenes, kas izsūtījumā dzīvoja Krasnojarskas novada Pirovskas rajona centrā, – Laura Zeime no Augstskalnes un Ilga Šulcs. Viņas Krasnojarskā pabeidza pedagoģisko institūtu un kļuva par skolotājām. ViedoklisLaura Zeime, matemātikas skolotāja: Ar Valdu kopā mācījāmies no pirmās līdz desmitajai klasei Pirovskas vidusskolā Sibīrijā. Viņa man bija kā paraugs – sekmīga, centīga. Staļins ar Beriju centās mūs pārkrievot, un skolā sarunājāmies krieviski, taču nevarēja apslāpēt mūsu ilgas pēc dzimtenes. Vēl no bērnības atceros – uz Valdu skatījos kā uz laimes putnu. Viņai no Vjatlaga atgriezās tēvs, un dzīve tūlīt mainījās uz labu. Mans tēvs Vjatlagā mira 1943. gadā. Valda jāuzteic kā māte, kas izaudzinājusi ļoti spējīgas meitas, kuras izvēlējušās viņas profesiju. Valda ir ļoti rosīga arī tagad «Staburadzē». Uzziņai1941. gada 14. jūnijā trīs Baltijas valstīs, ko bija okupējusi Padomju Savienība, padomju represīvās iestādes veica masu arestus. Latvijā 14. jūnijā tika nošauti 700 cilvēku, izvesti uz nometinājuma vietām un soda nometnēm Krievijā – 15 443 cilvēki.No izvestajiem 82% bija latvieši, savukārt 15% – bērni vecumā līdz desmit gadiem. Dokumenti liecina, ka jaunākais izsūtītais bija Arvīds Baumanis, kurš piedzima 1941. gada 14. jūnijā dzelzceļa vagonā Stendes stacijā. Viņš nomira izsūtījumā 1942. gada 4. aprīlī. Represijas Latvijā smagi skāra ap pieciem tūkstošiem ģimeņu.
