Silvijas Meškones gleznas Jelgavas muzejā prasa sirdsgudrību un dvēselisku sagatavošanos
Kā atrast īstos stipros vārdus, lai patiesi atklātu pašu būtiskāko jelgavnieces Silvijas Meškones glezniecībā, kas līdz februāra sākumam aplūkojama Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā? Parastie vārdi, to salikumi, liekas, nevar izteikt to, kas mākslinieces darbos ielikts, to ziņu, ko viņa mums vēstījusi. Gleznas izstādē ir neikdienišķas, arī to forma un valoda, krāsu uzlikumi un kompozīcija.Ar acīmredzamo nepietiekZinu, ka daudziem S.Meškones darbi var šķist abstrakti, sak, viens liels krāsu jūklis, neko nevar uzreiz pateikt, kas tur attēlots, jāmin, jāgudro. Piemēram, 1991. gadā gleznotās «Jāņugunis», kurā no brūnīgā fona izdalās sarkani, dzelteni, zilzaļi krāsu laukumi, kas te veido ugunskuru, te tādas kā zvaigznītes, te atkal griežas straujā kustībā pa apli. Citur pavīd senas zīmes.Mākslinieces gleznas tik viegli nedodas rokās, tās prasa piepūli – mazāku vai lielāku –, bet vienmēr skatītājam jāgrib iedziļināties. Kā īstā dzejā (ne pantiņos), kā klasiskajā mūzikā. S.Meškones darbi prasa atvērtību, sirdsgudrību, zināmu dvēselisku sagatavošanos. Ar to jau viņas gleznas atšķiras no daudzu autoru veikuma, ka tās nekad nav viegli uztveramas. Māksliniece vienā darbā ieliek gan emocionālos impulsus, kas pamudinājuši gleznot, gan prāta aktivitāti, gan glezniecisko prasmi un pieredzi. Viņa nekad neglezno tāpat vien – savam vaļaspriekam, izklaidei, skatītāju iepriecināšanai. Jelgavniece kādreiz izteikusies, ka pašos pamatos pasauli veido horizontāles un vertikāles. Zeme, jūra, debesis ir horizontāle, pa kuru pārvietoties, koks, puķe un cilvēks – vertikāle, kas tiecas uz augšu, pēc saules. Pārnestā nozīmē ir cilvēki, kuri dzīvo horizontāli, viegli vadot dienas, pildot obligātos pienākumus, apmierinot savas bioloģiskās nepieciešamības. Cits nekas viņus neinteresē. Bet ir arī cilvēki, kuri iezemēti vertikāli. Viņi tāpat kā citi veic savus uzdevumus, taču vēl piedevām meklē atbildes uz sarežģītiem, esenciāliem jautājumiem, viņus interesē debesis un zeme, materiālais un garīgais. S.Meškone ir viena no tiem māksliniekiem, kam nepietiek atainot acīmredzamo. Viņa ar krāsām, kompozīciju, ritmu, telpu un gaismu mēģina saprast, kas notiek pasaulē, kāda ir šo notikumu būtība, dziļākā jēga, kas notiek ar katru no mums, kurp mēs dodamies. Jautājumu ir simtiem. S.Meškone veic dziļurbumus. Parastiem mākslas līdzekļiem tas nav iespējams, jāmeklē sava valoda, sava izteiksme. «Jāņugunis» tāpēc nav ugunskuru un līgotāju attēlojums. Viņai tā ir sasaite ar pagātni, tradīcijām, kādiem kosmiskiem spēkiem, kas griež mūsu zemeslodi.Redzēt vairāk un dziļākIenākot izstāžu zālē, skatītāju pirmais uzrunā 1977. gadā gleznotais pašportrets. Apejot apkārt telpai, kā vienu no pēdējiem darbiem apmeklētājs ieraudzīs 2009. gada «Pašportretu». Pirmajā jauna māksliniece mazliet izbrīnītām acīm raugās saules pielietā, impresionistiski risinātā pasaulē. Arī pēdējā pašportretā gleznotāja sevi rāda pie molberta. Telpā ieplūst gaisma. Tikai tā vairs nav spirgtas saules atveldzēta. Arī viņa pati pasaulē raugās traģiski tumšām acīm, raugās mūsos, raugās varbūt savās dramatiskās domās un atziņās.Noiets milzu ceļš atklāsmju un pārdomu pilnajā dzīves gājumā. Laimīgu un saules pielietu pasauli S.Meškone redz mazāk. Gan personīgie pārdzīvojumi un piedzīvojumi, gan apkārtnes notikumi maz sagādā prieka. Tā jau nu nav, ka prieka nav bijis, bet liekas, māksliniece ir no tiem cilvēkiem, kuri dzīvē redz vairāk un dziļāk nekā mēs citi, arī paslēpto.Vairākkārt gleznotāja uzsvērusi, ka daba viņai ir nepieciešama. Viņa daudz zīmējot. Darbnīcā no tiem rodas gleznas, kurās dzīvē skatītais pārtop krāsās tvertos tēlos. Krāsa māksliniecei bieži top par viņas emocionālo atklāsmju izteicēju, tās ir pašas svarīgākais, sižets ir tikai ierosa pārdomām, pakāpienam, kā pateikt sakāmo.Visa centrā – cilvēksJa ieskatāmies vērīgāk S.Meškones gleznās, mēs ieraudzīsim savu laiku, kurā dzīvojam. Ļoti daudz darbu izstādē tapuši pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, kad lēnām un sāpīgi atguvām brīvību un valstisko neatkarību. Tas bija laiks, kad daudzi piedzīvoja personīgas traģēdijas, kad novēlās maskas. Māksliniecei šis laiks nesaistās tikai ar dziesmoto revolūciju, pašlepnuma pieaugumu, kā mums pašlaik atkal pietrūkst, viņai tā ir dramatiska pasaules kārtības apjēgsme. S.Meškonei ir raksturīgi, ka visi notikumi, lai cik tie būtiski un saviļņojoši būtu sabiedrībai kopumā, vispirmām kārtām atspoguļojas viņā pašā, viņas emocionālajā pasaulē, ikvienā cilvēkā. Cilvēks ir visa centrā. Var pat teikt, ka S.Meškone dzīvo ar vaļēju brūci, viņas sāpju slieksnis ir zems, bet debesis, saule, Kosms ir augstu, kurp tiekties.Māksliniece caur sevi glezno tautas likteņgaitu. Tādēļ viņas māksla nav viegla. Viņa glezno laiku, telpu, kas mums atvēlēta, kustību, kas mums jāveic dzīves ceļā.
